vara bungas: Rakstā Jauki sapītas kopā gan sabiedroto ekspektācijas par partneru apmācības līmeni , gan atšķirības starp motivētu, niknu karaspēku un “profesionāļiem”, kas iestājās armijā, lai nenomirtu badā. Rezultāts kā 1:40 . Jāņem vērā, ka Daesh kaiujinieku apmācība nav necik pārāka, atšķirību rada tas, kas ir galvā un sirdī. To gan raksta autors neizceļ.
[..] Small-unit tactics—fire and movement, cover and concealment, and suppression—are so ingrained into American warfighters they seem natural. They are not. Anyone who has spent time with partner forces knows how hard it is to teach weapons-handling skills; going beyond weapon proficiency to tactical proficiency is often “a bridge too far.” From the Vietnam War to Iraq, the U.S. military has struggled to professionalize our partners, often with catastrophic strategic effects. Think about the Islamic State group’s attack on Mosul in June 2014: 1,500 fighters caused 60,000 Iraqi soldiers and policemen we had trained to flee. The consequence was a grueling, multiyear campaign to liberate northern Iraq.[..]
vara bungas 
Vispār jau izcēla: “Both the Syrian and Iraqi Kurds were highly motivated by nationalism and faced existential threats.”. Ko nevar attiecināt uz sunnītu arābiem, kuri Mosulā bija vairumā un arī bez entuziasma uztvēra jauno šiītu varu.
Kopumā protams kurdi (peshmerga) ir motivētāki, bet Mosula viņiem tā kā ta nespīdēja, tās ir irākiešu razborkas. Viņi tur bija US pieaicinātie sabiedrotie un cīnījās attiecīgi.