“[..]Socioloģiski un vēsturiski pētījumi citur pasaulē ir parādījuši, ka militārā aizsardzība, konkrēta aizsardzības politika, kā, piemēram, obligātais iesaukums, ir vēsturiski bijusi saistīta ar labklājības valsts politiku, sociālo aizsardzību. Tādā veidā ir veidojies sociālais līgums sabiedrībā, simboliska vienošanās starp pilsoņiem un valsti par katra atbildību.
Tagad, kad Latvijas valsts pastiprina militāro sagatavotību, sāk atspēlēties tas, kā tika risināta krīze un neoliberalizācija kopš 90. gadiem kopumā. [..]
vara bungas 
Ir vērts izlasīt visu rakstu.
Šī raksta kontekstā vēl viens:
https://www.delfi.lv/news/versijas/andris-suvajevs-latvijas-politiska-diagnoze-galejais-centrisms.d?id=51146505
Kā teica leišu un igauņu gudrie prāti, tad Latvijas nelaime ir Šlesers, Šķēle, Lembergs un kāds vēl, kā noskaidroja Latvijas Radio 1 žurnālisti.
Salīdzinājums ar armiju labs. Tik noprotu, tad zemessargus raksta autore pielīdzina mazliet ķertiem ar “militārismu” apsēstiem nacionālistiem. Kā to Graube un Kalniņš pieļāva?😄
Manā skatījumā daudz tai rakstā pilnīgi greizu lietu, bet nav laika visu komentēt. Pareizāk – lietas kā tādas un problēmas, par kurām runāts, pašas par sevi nav greizas, bet izdarītie secinājumi un saskatītie cēloņi daudzi ir greizi.
Būtiskākais greizums, no kura ceļas arī tālāk teju visi pārējie greizumi – ka atkal nepareizi tiek lietots jēdziens valsts – ka tiek pretnostatīts jēdziens valsts un indivīds. Visur rakstā, kur tiek lietots jēdziens valsts, ir jālieto jēdziens valsts vara/valdība vai kas tamlīdzīgs. Bet tas ir normāli, jo autore pati atzīst, ka ir sociāldemokrāte, tad nav ko brīnīties.
Šāds valsts traktējums kā rakstā un kā bieži arī sabiedrībā (saglabājies no padomju laikiem) – ka valsts ir kaut kas cits, nevis es, ir totalitāro sabiedrību pazīme, kā arī bieži vien uz šo pusi velk sociāldemokrāti un arī tie paši neoliberāļi, kurus piemin autore. Tāpat – katram atbildēt par savu rīcību, absolūti nav kaut kāda ekskluzīva neoliberālisma pazīme. Būtiskākas neoliberālisma pazīmes ir pavisam citas (bet par to citreiz).
Valsts sastāv no trijiem elementiem – 1) iedzīvotāji/tauta; 2) teritorija; 3) valsts vara (un šis trešais elements ir maināms). Līdz ar to pretnostatīt indivīdu un valsti ir greizi, tas ir nostatīt sevi kā indivīdu pret sevi kā valsts sastāvdaļu. Tas ir neloģiski demokrātiskā sabiedrībā. Jārunā ir nevis par valsts lēmumiem, valsts rīcību, bet par valsts varas lēmumiem, valsts varas rīcību u.tml. Un tad jau parādās pavisam citas konsekvences un daudz kas no rakstā teiktā vairs neiztur loģiku.
Es arī esmu par to, ka katram ir jāatbild pašam par savu rīcību un lēmumi maksimāli jāatstāj indivīdu rīcībā, bet valsts kā organizācija nepieciešama tikai minimālo kopīgo sabiedrības funkciju nodrošināšanai – aizsardzība/drošība (iekšējā un ārējā), tiesvedība, minimālā veselības aizsardzība un minimums izglītībā, nacionālās kultūras aizsardzība, valstiskā līmeņa infrastruktūra. Un viss. Bet tas nenozīmē, ka esmu neoliberālis, jo kā jau minēju – šī absolūti nav neoliberālisma būtiskā pazīme.
Un nepiekrītu arī citātam par militāro aizsardzību – savādāk tās lietas ir veidojušās un demokrātiskā valstī nāk no savādākas izpratnes. Tieši no tā – ka valsts esi pats, valsti veido pats, ka ja tiek nepareizi lēmumi valsts varā pieņemti, tad ir jāmaina valsts vara, jāvaino valsts vara, nevis valsts, ka valsts ir paši – no šīs loģikas arī nāk sapratne, ka valsts ir jāaizsargā, jo tā ir tā teikt – pašam piederoša manta, savs īpašums. Bet valsts vara ir tikai mantas pārvaldnieks, kurš vajadzības gadījumā jāmaina.
Un aizbraukšana vai problēmu atstāšana šeit ir kā reiz šīs sapratnes neesamība, ka par lietām jāatbild pašam un ka arī valsts ir lieta, par kuru jāatbild pašam. Tā ir totalitārisma un neoliberālsma izpratne – ka valsts ir kaut kāds ierobežojums, ka tas ir kaut kāds svešķermenis, ar kuru nav pašam nekāda sakara. Totalitārā sabiedrībā tas ir tādēļ, ka indivīds nelemj par valsts varu, bet neoliberālismā tas ir tādēļ, ka neoliberāļi valsti klasiskajā izpratnē kā triju elementu kopumu uzskata par arhaismu, mājas ir visa pasaule, bet valsts ir tik kaut kāda kārtējā institūcija, kurai jānodrošina visādas lietas indivīda labsajūtai.
Un arī krīzes taupības režīmu, nevis devalvāciju, uzskatu par pareizu lēmumu, jo ar to mēs parādījām, ka ar mums var rēķināties, ka mēs maksājam savus parādus un neesam ņuņņas kā kaut kādi grieķi vai citi dienvidnieki. Tik, ja būtu bijusi pareiza sapratne par valsti, un to, ka valsts esam mēs un ka valsts vara ir tikai nomaināms pārvaldnieks, ka aktīvāk jāiesaistās tādēļ visiem ir politikā (kaut vai tikai minimuma līmenī apzinīgi un domājot lemjot, par ko vēlēt un par ko nevēlēt), tad arī krīzē tādā nebūtu ieskrējuši.
Un ja visiem (lielākai daļai) būs tāda sapratne par valsti, tad arī politiskai elitei nebūs kur likties un pēc tādiem noteikumiem būs jādzīvo. Bet ja valsti uztver tikai kā institūciju, tad arī politķi tā rīkojās – uztver to kā institūciju, kurā smukus stāstus stāstot jātiek ievēlētam (respektīvi jātiek pie darba kā pie jebkura daba devēja – jābūt smukam CV un jāstāsta smuki stāsti.
Tas nemainīsies vienā dienā, bet tā sapratne atnāks, es tā ceru. Kaut gan šādu sociāldemokrātisku sociologu publikācijas uz labo pusi neko nemaina, tik paildzina saprašanas atnākšanu diemžēl.
Te būs garš, bet arī interesants gabals – apspriestā raksta autores lietotā termina “neoliberālisms” sakarā:
“But anything that offers success in our unjust society without trying to change it is not revolutionary – it just helps people cope. In fact, it could also be making things worse. Instead of encouraging radical action, mindfulness says the causes of suffering are disproportionately inside us, not in the political and economic frameworks that shape how we live. And yet mindfulness zealots believe that paying closer attention to the present moment without passing judgment has the revolutionary power to transform the whole world. It’s magical thinking on steroids.”
“Perhaps the most straightforward definition of neoliberalism comes from the French sociologist Pierre Bourdieu, who calls it “a programme for destroying collective structures that may impede the pure market logic”. We are generally conditioned to think that a market-based society provides us with ample (if not equal) opportunities for increasing the value of our “human capital” and self-worth. And in order to fully actualise personal freedom and potential, we need to maximise our own welfare, freedom, and happiness by deftly managing internal resources.
Since competition is so central, neoliberal ideology holds that all decisions about how society is run should be left to the workings of the marketplace, the most efficient mechanism for allowing competitors to maximise their own good. Other social actors – including the state, voluntary associations, and the like – are just obstacles to the smooth operation of market logic.”
“Neoliberalism divides the world into winners and losers. It accomplishes this task through its ideological linchpin: the individualisation of all social phenomena. Since the autonomous (and free) individual is the primary focal point for society, social change is achieved not through political protest, organising and collective action, but via the free market and atomised actions of individuals. Any effort to change this through collective structures is generally troublesome to the neoliberal order. It is therefore discouraged.
An illustrative example is the practice of recycling. The real problem is the mass production of plastics by corporations, and their overuse in retail. However, consumers are led to believe that being personally wasteful is the underlying issue, which can be fixed if they change their habits. As a recent essay in Scientific American scoffs: “Recycling plastic is to saving the Earth what hammering a nail is to halting a falling skyscraper.””
Saite uz pašu rakstu, kuru citēju:
https://www.theguardian.com/lifeandstyle/2019/jun/14/the-mindfulness-conspiracy-capitalist-spirituality?CMP=share_btn_fb
Gārdians ir mūsdienās absolūti kreiss laikraksts un laiž tāpat kā pie mums komunistu laikos – ar puspatiesībām. Rakstos ir gan patiesības, gan interpreteācijas, un tad rezultātā jebkura tēma tiek pavilkta, lai pamatotu kreisās idejas. Tāpat par to neoliberālismu – daļa tur ir taisnība, daļa interpetācijas, turklāt – tur ir skatīts tikai viņus interesējošā griezumā: “labais sociālisms-sliktais kapitālisms”, bet neoliberālisma draudi (vismaz mums kā latviešu valstij) daudz būtiskāki nāk pavisam no citām neoliberālisma atbalstītām idejām nevis brīvā kapitālisma. Kreisie rietumos nu jau ir sagājuši pilnīgā sviestā, viņi nu jau pat attaisno Staļina represijas (kaut vai tas pats gārdiana atbalstītais leiboristu līderis Korbins). Un tiem pašiem kreisajiem daļā problēmu uzskati sakrīt ar tiem pašiem neoliberāļiem – viņi visi ir pret nacionālām valstīm, pret nāciju individualitātes saglabāšanu, un visi ir par tā saucamo multikulturālismu.
Bet ja par “slikto” kapitālismu – tad ne jau kapitālismā ir vaina, bet sabiedrības morāles un ētikas līmenī, kurš arvien vairāk turpina krist (kas pie tā vainīgs – par to citreiz, bet tas nebūt nav kapitālisms, kapitālisms ir tikai brīva tirdzniecības sistēma, kas nenosaka morāles un ētikas normas sabiedrībā, bet tām pakļaujas). Jo zemāk morāles līmenis nolaižas, jo mežonīgāks kapitālisms kļūst. Un tāpat – jo vairāk mazinās nacionālu valstu ietekme, jo lielāku ietekmi var nodrošināt milzīgās transnacionālās kompānijas, kas attiecīgi vēl vairāk veicina gan nacionālu valstu nozīmes samazināšanos, gan normāla kapitālisma funkcionēšanu, jo “pārspīlēta” resursu koncentrācija dažu rīcībā sagrauj normālu konkurenci un ierobežo iespēju attīstīties jaunajiem un mazajiem.
“Un arī krīzes taupības režīmu, nevis devalvāciju, uzskatu par pareizu lēmumu, jo ar to mēs parādījām, ka ar mums var rēķināties, ka mēs maksājam savus parādus un neesam ņuņņas kā kaut kādi grieķi vai citi dienvidnieki. Tik, ja būtu bijusi pareiza sapratne par valsti, un to, ka valsts esam mēs un ka valsts vara ir tikai nomaināms pārvaldnieks, ka aktīvāk jāiesaistās tādēļ visiem ir politikā (kaut vai tikai minimuma līmenī apzinīgi un domājot lemjot, par ko vēlēt un par ko nevēlēt), tad arī krīzē tādā nebūtu ieskrējuši.”
Es gan nelepojos, ka norijām to s…u – samaksājām Pareksa parādus, un neviens par to nesēž cietumā.
Pēteris: “Es gan nelepojos, ka norijām to s…u – samaksājām Pareksa parādus, un neviens par to nesēž cietumā.”
__________________
Šis ir cits jautājums. parex bija tikai krīzes blakusparādība, kas to padziļināja, viena no krīzes sastāvdaļām. Es par principu runāju.
Bet par Parexu tiešām ir jāsēž, un tur pat elementāri izskaitļojams kam. Tā bija sistēmiska banka, kura bija jāglābj, bet – pirms naudas pludināšanas iekšā tajā, izmaksas no tās bija jāaptur, nevis jāļauj pareizajiem cilvēkiem pāris dienas veikt izmaksas no bankas uz no valsts saņemtās naudas rēķina. Tad rezultātā vismaz viens miljards būtu ietaupīts.
Bet kā runā tautā, ja nebūtu bijušas šīs izmaksas, tad abi parex īpašnieki būtu zem zemes. Bet tos, kas pieņēma lēmumus, kuru rezultātā pāris dienas valsts iemaksātā nauda bankas glābšanai varēja plūst prom, ir ļoti vienkārši izskaitļot. Tie bija konkrēti lēmumi – kad veikt iemaksas, kad apturēt izmaksas, zem tiem ir konkrēti paraksti. Un šīm personām visām tiešam būtu jāsēž.
Pareksa parādi un iekšējā devalvācija nav 1:1. Mēs varējam mierīgi darīt ko darījām, izņemot Pareks glābšanu. Es to neglābtu. Es tikai kompensētu zaudējumus valsts iestādēm un pašvaldībām.
ļoti izmeļoši un visādi pareizi, bet… es nezinu cik tu esi vecs vai jauns, bet runājot par savu vai iepriekšējo paaudzi esmu spiests konstatēt, ka tikai retais ir izkopis, pieņēmis un īsteno šādu izpratni par demokrātisku valsti. Vairākums no manējiem vienaudžiem ir auguši “iekšējā emigrācijā” un joprojām domā kategorijās “viņi”un “mēs”. Diez vai to var labot, jāgaida, kad paaudzes nomainīsies. Raksta autore pareizi uzsver, ka iziešana no krīzes un daudzas citas 4.maija republikas izpausmes ne tikai nemazināja, bet arī padziļināja “viņi un mēs” dihotomiju.
VB: “…nezinu cik tu esi vecs vai jauns…”
________________
Ja tas bija man jautāts, tad atbildu – 45
Man liekas, ka šis izvirdums par to pašu
https://gorky-look.org.ua/index.php/2019/05/04/lj-import-292144/