vara bungas: Es ticu, ka CIP un Pentagona spēj patstāvīgi organizēt un izveikt spīdošu specoperāciju ieņemot “Maduro cietoksni” (Bin Ladens liecinieks), bet pilnākai bildei jāņem vērā dažas nianses.
Pirmkārt, Trampa pirmajā termiņā RU taisīja piegājienus, lai “iemainītu” Venecuēlu pret Ukrainu, par to ir oficiāla Trampa administrācijas amatpersonas Fionas Hill liecība (sk. zemāk). Tolaik piedāvājums netika pieņemts, bet kopš 2018. situācija būtiski mainījās.
Otrkārt, Maduro fizisko apsardzi nodrošināja, ja ne pilnībā, tad vismaz daļēji vāgnerieši no Redut PMK un kubiešu rīkļrāvēji. Oficiālajos komentāros US neslēpj, ka Maduro “evakuācija” bija iespējama pateicoties informācijas avotam Maduro tuvajā lokā. Vai vāgnerieši vai kubieši paši pārdeva patronu vai vienkārši īstajā brīdī skatījās citā virzienā, bet antireklāma RU GUGŠ(GRU) un viņu pakalpojumiem ir paliekoša un burtiski taustāma (Amins, Asads, Jaunukovičs, Kadafi liecinieki).
Treškārt CN, kas diversificēja naftas piegādes cita starpā ar Venecuēlas naftu (1,6 miljardi bbl 2024.gadā), tagad pirks vairāk no IR un RU, kas aizstās iztrūkumu. Savukārt IR , tāda sagadīšanās, šajās dienās arī viss nav mierīgi, kas liek CN nervozēt. Par ko liecina Trampa tikšanās ar US vēstnieku CN un Maduro tikšanās ar CN speciālo pārstāvi savas gāšanas dienā. Kā arī jāņem vērā, ka tajā pašā dienā Venecuēlas vice-prezidente atradās RU, tieši viņa, iespējams, aizstās Maduro un tiks atzīta par leģitīmu.
Līdz ar to mums Maduro gāšana ir svarīga nevis kā “pliķis Putinam”, “signāls kremlim”, “demokrātijas uzvara”, “cīņa ar narkotrafiku” utt, bet kā ietekmes svira uz pasaules naftas cenu, kādu US tagad noteiks, jo kontrolēs ~20% pasaules naftas krājumu. 2026.gadā cenai ir jābūt vidēji zemākai par 59 USD/bbl vai jebkuru citu cenu, kuru RU ieplānos savā budžetā (šonedēļ Urals bija ap 50 USD/bbl) .
UPD1 Žiriks īsi pirms nāves: https://x.com/AteoBreaking/status/2007372772130074747
UPD2 [..] Maduro is a dictator who has run an authoritarian state since 2013 with the help of elections widely regarded as rigged. But the specific drug allegations made against him by the US are seen by most experts as flimsy, and would not represent convincing grounds under international or US law for the attack on Venezuela and Maduro’s abduction. In repeated statements, Trump has made clear he is more covetous of Venezuela’s oil than motivated by a desire to bring Maduro before a court, or deliver democracy to the people of Venezuela.[..] avots
UPD3 “Dziļā norūpēšanās” saskaņā ar labākajiem EU paraugiem. Vordingam ir nozīme – Maduro nav pieminēts, 2024.gada RU-VE drošības līgums arī.
UPD4 Šeit varētu būt ticamākais pamatojums – US jānodrošina dienvidamerikas resursus pret CN un RU tīkojumiem, kamēr tie nav tos sagrābuši pirmie. Runā US SOUTHCOM komandiere
https://youtube.com/shorts/v84Je0nr8jQ?si=vyY89AQiG91FCNht
Kurš pirmais sāka, nav nozīmes, katrs kas var (ir spēks) dara to ko grib, cietušie apelē pie ANO, kuru vada tie, kam ir spēks. Ieteikums: Esiet stipri!
UPD5 Noderīgi. Znāšanai.
UPD6
UPD7 26 no 27 t.sk. LV ir pēdējie atlanti, kas turpina balstīt brūkošo starptautiskās drošības arhitektūru.
vara bungas 
Mūsu AM padomnieki publiski ir norūpējušies par “starptautiskajām tiesībām”.
Mums tās brīžiem ir izdevīgas. Pat ļoti.
Līdz ar ASV veikto operāciju kremlis un tam līdzīgie ir nolikts draudīga fakta priekšā ! Diktatorus var elementāri nomainīt bez trokšņa, karadarbības ar elites tiešu palīdzību ! Venecuēlā ārvalstu PMK- virskundzība ,aizkaitināja pmk. Armijas Militāro Eliti kura līdz Maduro nākšanai pie varas bija ciešas saiknes ar ASV. Tālāk politiskā un ekonosmiskā elite. Tagad Kremlim liels jautājums vai vietējās eleites (FSB,ARMIJA un oligarhi( galma bajāri)) aprindās neveidojas interešu definēta ēnu grupa. Venecuēlā gadijumā redzam kompleksu sabotażu : GS.JS,Armija,IeM, Prezidenta apsardze-vnk. skatijās citā virzienā. Par pēcteci, nebūs no pastāvošās struktūras un kremļa apmeklējums tur nepalīdz. Jacerās, ka. trimdā ASV atrodas Maduro(varas aprindas)populāra politiķe, pretiniece . Pmk.- Dienvidamerikā : Venecuēla,Bolīvija,Čīle,Brazīlija un protams Venecuēla ar Maduro ,pirmo kadenci, varu ,nodrošināja ASV marsksistu,neoliberēļu(demokrātu) virzītā- visaptverošā labklājības-vielīdzības ideoloģija, vēlēšanu rezultātā , pamatelektorāts-indiāņi uc. marginālās aprindas(nabagu vairākums).
Kā reiz tur jau tā lieta, ka neleģitīmā Rodrigesa jau tiek US protežēta par spīti Trampam-Nobeļa-prēmiju-veltījušai Mačado. Laikam tomēr Maskavas vizītes palīdz bij. enerģētikas ministrei.
https://www.aljazeera.com/news/2026/1/4/who-is-venezuelan-vice-president-delcy-rodriguez-now-leading-the-country
https://www.theguardian.com/world/2026/jan/04/delcy-rodriguez-tightrope-venezuela-interim-leader
Vienīgais skaidrojums – Trampam, CN un RU vajag mierīgu pēctecību (diviem pēdējiem spiestā kārtā), nevis pilsoņu karu. Savukārt “elementāra” operācija bez starpgadījumiem iespējama tad, kad visi ārējie un iekšējie aktori ir puslīdz vienojušies. Šajā gadījumā US ar RU, CN, opozīciju, VE elites daļu. Un poher visiem uz ideoloģiju.
Turklāt mums mācība, ja kkas līdzīgs notiktu ar Putinu, vietā būtu nevis Jūlija Navaļnaja vai pat Kozaks, bet nosacītais Patruševs jaunākais. Tas pats attiecībā uz BY.
Tā tas ir bijis gandrīz vienmēr. Visas bijušās PSRS republikas pēc savienības sabrukšanas turpināja vadīt kompartijas dalībnieki.
Navaļnaja un Tihanovski savās valstīs netiek uztverti pārāk nopietni,kaut arī abi mēģina laipot un nenodedzināt tiltus atsevišķos jautājumos. Par to,ka RUS nākamais vadītājs būs Medvedevs 3.0 vispār nav nevienam noslēpums. RUS opozīcija jau tagad kož viens otram rīkles.
Visās nē – Gruzijā, Moldovā un Igaunijā nāca ar kompartiju nesaistīti cilvēki. Divās pirmajās krievija momentā tur sarīkoja karus un atgrieza pie varas bij. komunistus.
Beigās jau MD tāpat prezidents bija komunists. Par GE nezināju,par Igauniju biju piemirsis,bet gan jau kaut kādu saimnieciskos procesus tāpat vadīja partijnieki. Bet nu vismaz par prezidentu nekļuva veļasmājas direktors. Tāpēc mēs esam tur,kur esam. Un Igaunija…
es vienmēr lieku ticamības koeficientu šādiem Zemeņu sarga uzsaucieniem. 😀
var tak jebkurš paskatīties kaut i-netā, kurš bija 91.-jā pirmais Igaunijas premjers… Varētu padomāt, ka Savisārs nekad nebija komunistiskajā partijā, un politiskā karjera vispār noslēdzās ušakova tēlā…
Gruzijas pirmie neatkarības gadi sagāja pilnīgā ķīselī, kad pie varas kā prezidents bija disidents, kurš daudzetniskā valstī gribēja valdīt aptuveni kā pie mums pilsoņu kongress. Finālā varu pārņēma psrs laiku ārlietu ministrs.
Par GE man ir daudz ko teikt,bet bez armēņu, azeru, osetīnu, abhāzu, čečenu reģioniem visvairāk Ševarnadzes nākšanu pie varas veicināja organizētā noziedzība – PSRS laika “likumīgie zagļi”, kuru GE ir ap 300 no dabā esošo 500 (krievu tur ap 60) + sīkāka ranga bratva. Salīdzinājumā 3B kontrolē 2-3 “likumīgie”. Disproporcija GE gadījumā vnk ahūna un šī grupa lielā mērā atrodas FSB kontrolē. Saākašvili noēda tieši viņi, jo Miho atrada veidu kā izdabūt no zagļiem naudu -> arests par jebko (ielas šķērsošana neatļautā vietā rupji lamājoties) -> atbrīvošana pret drošības naudu -> bēgšana no uzraudzības -> drošības naudas ieskaitīšana budžetā. Ivanišvili atgrieza šo publiku dzimtenē un bauda tās atbalstu.
Piemēram, Kutaisi likumīgie zagļi veido legālu NVO, izdod (vismaz izdeva 2004.) avīzi un izpērkot no rūpnīcas uzdāvināja valstij modernizēto Su-25. Valsts (ševarnadze) ar pateicību pieņēma. Tādi bij laiki.
Es tak saku, Miho vajadzēja ar likumīgiem zagļiem tikt galā pēc Li Guaņjao metodikas pret triādēm.
Pipar, viena vai otra bijušā komunista esība nemaina kopējo bildi. Komunisti vadošo lomu Igaunijā zaudēja pirmajās vēlēšanās un nekad to neatguva. Jā, viņi saglabājās kā faktors politikā. Kā viens no vairākiem, nevis galvenais. Piem. mums bija tikai komunisti un to grupējumi: LC- centrālie komunisti, ZZS- laiku komunisti, Saimnieks – komunisti, kuri nebija tikuši gana augstu pie pirmajiem vai otrajiem, TP – komjaunieši.
Ak vai Gomsahurdija ķīselī? A Ševarnedze redziet nebija ķīseli? Visa PSRS bija ķīselī, tikai redz tur, kur ķīseli taisīja komunisti, viņi varēja taisīt, tiklīdz kāds nav, tā uzreiz krievija ķīseli uzvārīja līdz vārīšanas temperatūrai.
Latvijas ceļš skaitījās liberāli konservatīvā partija. Arī Tautas partija skaitījās konservatīvi labējā partija. Tur, protams, bija bijušie komunistiskās partijas (ieskaitot komjaunatnes) biedri, bet tie vairs nebija komunisti. Bijušie kp biedri bija arī Lnnk, jo bija gandrīz neiespējami nebūt oktobrēnam, pionierim, komjaunietim utt, ja dzīvoji psrs. Lielākā problēma bija tā, ka maz bija trimdas latviešu politiķu, kuri ienestu un iemācītu rietumu politisko kultūru pārējiem.
Bija mums arī šāda partija “bez komunistiem”: “1990. gada 8.-23. aprīlī notikušajās LR Pilsoņu Kongresa vēlēšanās ievēlēja Latvijas Komiteju. 4. maija Neatkarības deklarācijas neatzīšana un aicinājumi neaizstāvēt AP no omoniešiem, kā arī virkne citu Latvijas Komitejas lēmumu…” Šis būtu bijis kā Gamsahurdijas ceļš Gruzijā, kas ir finalizējies ar ivanašvilli nākšanu pie varas. “Bijušie komunisti” Latviju toties ir ieveduši ES un NATO. Un par to tik var pievilkt aiz matiem, kurš bija vdk projekts- LTF vai LR Pilsoņu kongress…
Paskaidrošu. Ar te jāsaprot nomenklatūra (PSKP un komjaunatnes), nevis oktobrēni un sīkie partijas biedri.
PSKP biedrs NA tomēr drīzāk ir izņēmums. Un tie paši bieži disidenti. Piem. Anta Rudzīte. Rasnačs bija ierindas biedrs. Trimdas latviešus prasmīgi savāca komunisti no LC.”Latviju toties ir ieveduši ES un NATO.” tak konformisti nomainīja kreklu. Un vēl nomainīs 10x.
“Un par to tik var pievilkt aiz matiem, kurš bija vdk projekts- LTF vai LR Pilsoņu kongress…” Abus VDK pieskatīja. Bet, Pilsoņu kongresa gadījumā pastāvēja 80% varbūtība, ka kontrole tiktu zaudēta jau pirmajās vēlēšanās. Jo Pilsoņu kongress nebija ļoti centralizētā struktūra.
Jā, jo pēc krievijas sarīkotā Piedņestras kara, pie varas iebīdīja komunistu. Tāpat kā Gruzijā.
Jā, Igaunijā komunisti kā faktors saimniecībā un politikā palika, bet kā faktors, nevis kā vadošais spēks. Mums pirmā nekomunistu (kur komunistiem nebija vadošās lomas) valdība bija Repšes laikā.
Dāņi arī nolikti fakta priekšā. Kas nav sapratis, tas sapratīs. Stefana Millera sieva ievietoja X šādu bildīti. Zīmīga ir nevis pati bildīte, bet tas, ka tā joprojām nav izdzēsta.
https://x.com/KatieMiller/status/2007541679293944266
90-jos bija populāras filmas-bojeviki, kur sižetā 2020-30-tie gadi bija sazīmēti kā anarhija- ielās bija haoss, gruveši, noziedzība, apšaudes un katrs par sevi. Izskatās, ka nebūsim tālu no patiesības…
Kamēr “avīzēs un tv” apspriež ģeopolitiku, tikmēr pietuvinātās ģimenes samērā atklāti smeļ piķi. Juridiski tā ir tirgošanās ar insaidu, kas ir krimināli sodāma rīcība:
shēma skaidra- izdomājam, kad varētu nolaupīt maduro, uzliec likmi un nosmel miljonus. Un ko jūs pārējie izdarīsiet?! Izrādās, ka “nolaupīt” valsti un pataisīt to par savu kabatas uzņēmumu ir vieglāk par vieglu.
dāņu vietā es avīzēs atklāti trampu un viņa pietuvinātos attēlotu kā alkatīgus kleptokrātus un ņirgātos par viņiem. Tas pats attiecas uz pašiem amerikāņiem, kuri savā demokrātijas evolūcijā ir aizgājuši pa neīsto taku.
Tramps izteicās, ka Maduro apsardze bijusi no kubiešiem, kuri cietuši. Venecuēlas Augstākā tiesa nesen atzina Rodrigesu par prezidenta p.i.. Pati Rodigesa jau izrunājās pret ASV – cīnīsies, naftu neatdos, bet Maduro turpina būt prezidents. Arī čavistu vairākums Venecuēlas parlamentā un Maduro ielikteņi armijā, specdienestus un visur citur nekur nav pazuduši. Izskatās, ka Tramps Venecuēlas naftas pārņemšanu nav līdz galam pārdomājis. Ar to būs problēmas.
Vēl lielākas problēmas būtu, ja opozīcija mestos atjaunot taisnīgumu. Karstasinīga tauta. Rodrigesa protams runās to, kas ļauj viņai neizskatīties pēc US ielikteņa iekšējai auditorijai. Armijā nav čavistu ielikteņu, tā visa ir čavisti. Insanti, ka opozīcija pašā VE sēž klusu, opozīcija ārzemēs priecājas.
VE opoziicija it kaa gaidot ar ceriibu ka Machado tomeer ir kaut kaada vienoshanaas ar trampu, vai pieeja rubio.
it kaa esot gataviiba “liet asinis”, bet tie tikai lozungi pagaidaam.
Rodrigesas biogrāfija neliek domāt, ka viņa tik viegli pakļausies Trampam. Pat ja Rodrigesa gribētu viņa nevarētu vienkārsi atdot ASV nacionalizētos naftas uzņēmumus un atradnes jo no tiem daudzi vietējie barojas, pirmām kārtām armija, kura tur skaitās elite. Nemaz nerunājot par kompensāciju priekš ASV. Citādi karstasinīgā VE tauta viņu vienkārši nositīs, bet armija un dienesti neaizstāvēs. Pēc tam tur var sākties asiņains haoss. Ja Tramps tiešām grib paņemt VE naftu, viņam nāksies uzpirkt VE tautu un armiju. Pagaidām izskatās, ka Tramps iedomājas, ka vajag tikai pabiedēt un VE vadība viņam visu pienesīs klāt uz škīvīša ar zilu maliņu. Tas tā nestrādā.
Es absolūti nepievērstu uzmanību tam, ko Rodrigesa šobrīd runā, jo instrukcijas viņa saņēma Maskavā. Vietējie nav šīs spēles subjekti, bet objekti. CN un US cīnās par RU, IR un naftu. Vienīgais VE trumpis ir pieņēmums, ka US neveiks sauszemes operāciju, jo tad US krāgā būs gan VE pozīcija, gan opozīcija, kas ienīst gringo ne mazāk par čavesītiem. Ar šādām kārtīm VE var tikai lavierēt runājot kā Maskava liek un darot kā US liek (var arī otrādi), pie reizes mājot ar lakatiņiem CN virzienā, kas bija lielākais VE naftas pircējs (75% eksporta). Ja neizdosies pārliecinoši izlavierēt, tad, jā, asiņains haoss + TACO.
Manuprāt, sakarīgs apkopojums https://x.com/FranciscoPoleoR/status/2007629162513854895?s=20
Delcy Rodríguez and the core of the regime’s leadership are negotiating with the United States as we speak. This is not a sudden pivot. It is the result of a conclusion reached in Washington over months: the U.S. does not believe that María Corina Machado and the opposition have the operational capacity to seize power in Venezuela because they do not control, or meaningfully fracture, the military. If they did, power would have shifted immediately after the 2024 presidential election. It did not. For a long period, U.S. officials, including Marco Rubio, were in constant communication with Machado and her team. They were asked repeatedly for proof of a concrete plan, not just to win power symbolically, but to retain it in practice: chain of command, military alignment, institutional control, day-after governance. The answers were consistently evasive, justified by security concerns, but never substantiated. At that point, from the U.S. government’s perspective, the opposition ceased to look like a viable transition mechanism and began to look like a political wager with no enforcement arm. The plan now on the table is for Delcy Rodríguez to stabilize the country with U.S. backing and then call for general elections. This is not framed as an endorsement of the regime, but as a containment and transition strategy. Washington is explicit about one thing: this is not a partnership of equals. The United States is running the process, the lines are being managed through Rubio, and the leverage is entirely asymmetric. Delcy is the instrument, not the center of gravity. U.S. officials also assess that Delcy’s harsh public rhetoric today was aimed inward, at the chavista base, not outward. That messaging is understood as domestic signaling. Nevertheless, as of now, negotiations with the United States are ongoing as we speak.
“Delcy’s harsh public rhetoric today was aimed inward, at the chavista base, not outward.” a es ko saku? Bet vissvarīgāk ir vai tiešām Maduro izdeva ar Maskavas piekrišanu (tas skaidro 2,5 st operāciju, kas varēja ievilkties uz gadiem) un ko tie dabūja pretī Ankoridžā.
Te, savukārt, labi par opozīciju https://x.com/i/status/2008407595539898738
🚨 Interesting details via NYT on why the Trump admin decided to not back María Corina Machado as Nicolas Maduro’s replacement, and it has nothing to do with her winning the Noble Peace Prize:
-Trump was persuaded by arguments from senior officials, including Secretary of State Marco Rubio, who said that if the United States tried to back the opposition, it could further destabilize the country and require a more robust military presence inside the country. A classified C.I.A. intelligence analysis reflected that view
-Senior U.S. officials had grown frustrated with her assessments of Maduro’s strength, feeling that she provided inaccurate reports. They also grew skeptical of her ability to seize power in Venezuela.
-Richard Grenell, Trump’s envoy, met with Machado’s representatives and asked them to arrange an in-person meeting with Machado in Caracas and for a list of political prisoners they wanted liberated. But the in-person meeting never happened. Machado, despite promises from the American delegation that she would be protected, refused to meet with Grenell.
-Over time the relationship deteriorated, according to people briefed on the interactions. Machado and her team ignored the request for a list of political prisoners
-Grenell repeatedly pressed Machado to outline her plan for putting her surrogate candidate, Edmundo González, into office after she was barred from running. He grew frustrated when she expressed no concrete ideas of how to put the democratically elected government into power.
-Machado was upset that Grenell did not forcefully denounce Maduro as illegitimate. Grenell told colleagues that such a statement, while true, would have undercut his diplomatic outreach.
-Categorical rejection of any talks or contact with Maduro’s government has been a bedrock of Machado’s political strategy, but it has crippled her ability to build a broader coalition capable of enabling her bid for power.
-Machado’s unequivocal support of sanctions has destroyed her relations with Venezuela’s business elite, which had built a modus vivendi with Maduro to continue working in the country after a quarter-century of his government’s rule.
-Machado’s economic advisers have argued that every dollar going into Venezuela was a dollar for Mr. Maduro, a radical stance that had alienated many members of Venezuela’s civil society working to improve living conditions in the country. Her message had increasingly begun to mirror the views of the diaspora and deviated from the realities of people who remained in Venezuela.
-Machado’s team and allies in exile took to social media to attack and discredit public figures whose work deviated from their views. These actions cost Machado the support of members of the Democratic Party and many businesspeople, American and Venezuelan, who had interests in Venezuela and influence in Mr. Trump’s orbit.
-Orlando J. Pérez, a professor of political science at the University of North Texas at Dallas, said of Machado and her allies: “They don’t have the levers of power. They don’t have the institutions, and without us over assistance, they’re not going to get back into power in Venezuela.”
Diezgan informatīvs profils arī venecuēlietis https://x.com/at_tvzla