Situatīva modrība


prepper1

Kopš Parīzes terora aktiem plašsaziņas līdzekļi ir pilni ar ieteikumiem “kā rīkoties, ja …”. Arī mūsu pašu DP ir izdevusi īsu pamācību “KĀ IETEICAMS RĪKOTIES TERORA AKTA GADĪJUMĀ ”.

Neņemos analizēt nedz žurnālistu avotu autentiskumu, nedz valsts institūciju piesardzīgo pacifismu, kopumā visi ieteikumi ir balstīti uz pieredzi un zināt tos ir labāk nekā nezināt. Tomēr ir konstatējami informācijas tukšumi starp vispārīgo draudu aprakstu un konkrēta cilvēka konkrētu rīcību konkrētos dzīvību apdraudošos apstākļos. Visticamāk, ka psiholoģiskā stresa (tunell vision) stāvoklī neviens no mums neatcerēsies ne vārda no tā, kas tika jebkad lasīts par optimālu uzvedību nokļūstot, piemēram, miera laikā apšaudē uz ielas. Lai adekvāti reaģētu uz ekstremālu situāciju, nepieciešams treniņš, ja ne profesionāls – praktisks, tad vismaz mentāls – paradums paredzēt un  būt gatavam negaidītām situācijām. Labi karavīri, policisti, ugunsdzēsēji, profesionālie sportisti, šoferi tālbraucēji, indīgu čūsku dīdītāji u.c. romantisku profesiju pārstāvji, kas sastopas ar strauju, mainīgu un nedraudzīgu vidi, ikdienā attīsta šo spēju, jo no tās ir atkarīga viņu dzīvība vai profesionāls sniegums, tomēr arī ierindas pilsoņi var aizgūt no profesionāļiem sev noderīgas atziņas, kas var atmaksāties ar uzviju vai nekad (good for you), bet tad arī ļaunuma un izdevumu arī nav nekādu.

Līdz ar to es nolēmu izkratīt no kastes savus LPA studiju konspektus (lai nu kas, bet daži pasniedzēji – bijušie praktiķi LPA bija ļoti labi) un izspiest no pierakstiem vēl ko noderīgu civilajiem gatavniekiem. Laiku pa laikam svētdienās pievienošu šim ierakstam turpinājumus, kamēr vairs nebūs ko teikt.

***

Vispirms jārunā par SITUATĪVU MODRĪBU (situational awareness). Šis termins LV publikai ir jauns, pagaidām plaši neizplatīts, bet pieredze rāda, ka tas, ko apspriež VB komūna pēc neilga laika diemžēl kļūst par meinstrīmu (atcerēsimies 4GW, gatavniekus, A2/AD u.c.).

Situatīva modrība ir raksturojama, kā indivīda spēja pieņemt adekvātus drošības lēmumus balstoties uz novērojumiem par vidi, kuras strauji mainīgie un   nelabvēlīgie elementi neļauj  izvairīties no kontakta.

Citiem vārdiem, ja runa ir par fizisku drošību, kas pārāka par visu, tad aizbēgt vai izvairīties no potenciāla apdraudējuma ir gandrīz vienmēr drošāk nekā nonākt kontaktā ar to ciešā kontaktā. Evolūcijas pārbaudīta patiesība. Tomēr absolūtā drošībā cilvēks nonāk tikai tad, kad ir ielikts zārkā. Mēs dzīvojam, strādājam, pārvietojamies un komunicējam viens ar otru un apkārtējo vidi neskatoties uz to, ka tas nekad nav pilnīgi droši. Attiecīgi katrs no mums katru dienu veic tūkstošiem kognitīvu riska analīzes ciklu. Nu, piemēram, viens pirms iziet no mājas izlasa gaidāmā laika prognozi, cits palūkojas pa logu debesīs, viens pirms šķērsot brauktuvi skatās pa kreisi-pa labi, cits tik dur taisni uz labu laimi. Var gadīties, ka abi neizmirks un nokļūs līdz mērķim “vienā gabalā”. Viss atkarīgs no situācijas un vides nedraudzīguma pakāpes. Tas nebūt nenozīmē, ka iespējamo risku pakāpi jāpārspīlē. Tad tā būtu klīniska paranoja, bet arī neadekvāts risku novērtējums ir kaitīgs veselībai. Tātad mūsu uzvedībai ir jābūt pielāgotai un atbilstošai konkrētiem apstākļiem (situācijai), mums ir jābūt modriem tik lielā mērā, cik tas ir minimāli nepieciešams, lai nepakļautu ne sevi, ne citus liekam riskam, kā arī nemazinātu mūsu ikdienas darbības efektivitāti.

Līdz ar to situatīvas modrības pakāpes ir dažādas – no absolūtas “nirvānas”, ko var atļauties tikai mazi bērnu (par kuriem kāds rūpējas) un pieauguši cilvēki apreibinošu vielu izraisītā “komā”, līdz visu spēku un spēju sasprindzinājumam, ko diemžēl cilvēks var “turēt” tikai īsu laiku. Principā var teikt, ka par drošu rīcību atkarībā no situācijas “stratēģiskā” līmenī atbild valsts vadība, “operatīvā” līmenī valsts pārvalde kopumā (īpaši IeM), bet “taktiskajā” cilvēks pats. Valsts pārvaldē, rūpējoties par iedzīvotāju drošību, strādā profesionāļi, bet katra indivīda modrības pakāpe ir atkarīga no tā, cik lielā mērā viņš uzticas diviem iepriekšminētiem aktoriem. Līdz šim mēs esam mācīti, ka valsts par visu parūpēsies, bet pēdējā laikā empīriskie novērojumi liecina, ka apdraudējums arvien biežāk atrod ceļus, kā apiet valsts institūciju izliktos vairogus un tādēļ būtu saprātīgi  arī mums pašiem veikt papildu pasākumus savas personīgās(!) drošības labā. Vai arī nedarīt neko – viss atkarīgs no katra paša  veiktās drošības risku analīzes.

Nākamreiz par situatīvas modrības pakāpēm.

Turpinājums sekos.

PS “he is reloading let`s go !”

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s

This site uses Akismet to reduce spam. Learn how your comment data is processed.