Lāčplēša gars (papildināts)


Lāčplēša diena ir kopš 1920. gada 11. novembra rīkota Lāčplēša Kara ordeņa svētku un pasniegšanas diena, kas vēlāk kļuvusi par visu Latvijas brīvības cīņās kritušo varoņu piemiņas dienu.

[..] Kas grib dzīvot, tam ir jāaizstāv sava dzīve; dzīvos tas, kas ir spējīgs sevi aizstāvēt; un sevi aizstāvēt būs spējīgs tas, kura sirdī valdīs kareiviskas drošsirdības un varonības gars – Lāčplēša gars.[..]

Ģenerālis P.Radziņš

Latvijas Kareivis, Nr. 252 (1923, 11. novembris).

Lāčplēšu svētki

Lāčplēšu svētki ir Latvijas kara varoņu svētki. Ar šo svētku svinēšanu tauta izrāda godu un cienību pret to viņas dēlu darbiem, kuri tēvijas atbrīvošanas un valsts nodibināšanas cīņās ir izrādījuši izcilu drošsirdību un varonību – izcilas kareiviskas īpašības. Ar vārdu sakot, šie svētki ir – kareivisku īpašību cildināšana un godināšana. Tas ir ļoti skaisti un tālredzīgi, kad valsts un tauta atrod par vajadzīgu godināt un cildināt kareiviskas īpašības. Vēl lielāku vērtību iegūst šo kareivisko īpašību cildināšana mūsu modernajā laikmetā, kad visplašākos apmēros tiek dzīta internacionālā propaganda, kura vienmēr savienota ar propagandu pret kareivisko garu varbūtējo ienaidnieku zemē.

Varonība ir visdārgākā un visaugstākā vīrieša īpašība. Varonība ir vispilnīgākā – līdz dzelzs konsekvencēm – personības ielikšana savas tautas, tēvijas, idejas, kultūras un arī ticības labā. Varonība ir atslēga uz visām zemes bagātībām; varonība – āmurs, kas kaļ valstis; varonība ir vairogs, bez kura nevar pastāvēt nekāda kultūra. Varonība ir idejas uzduršanās pret klinti – matēriju, neskatoties uz to, kādas būs sekas. Varonība ir, – kad cilvēks idejas labā atļauj sevi kaut vai krustā sist un ar dziestošām acīm un pēdējo elpas vilcienu vēl izsauc pasaulē tās idejas, kuru labad viņš mirst. Tā apzīmē varonību īsts karavīrs. Kareiviskā drošsirdība ir patiesi augstākais vīrieša greznums. Kareivisko drošsirdību un varonību nicina un noliedz tie, kuriem pašiem tās trūkst, un tie, kuriem citu kareiviskā drošsirdība neļauj izvest dzīvē dažādus tumšus nolūkus. Katrs veselīgs, nesamaitāts cilvēks visaugstāk ciena kareivisko drošsirdību un varonību. Kamdēļ ļaudis drūzmējas, lai redzētu karaspēka parādi? Vai katru jaunu, nesamaitātu cilvēku, un sevišķi jaunus zēnus, nepārņem savāds uzbudinājums un aizgrābtība, redzot pilnīgā kārtībā garāmejošu karaspēku. Vai katrs nesamaitāts zēns savā sirdī neapskauž virsnieku, kurš iet savas karaspēka vienības priekšgalā – vai katrs zēns savas sirds dziļumos tad nevēlas būt šā virsnieka vietā. Kas tad ir tas pievelkošais un apskaužamais virsnieka dzīvē? Vai spožais apģērbs? – nebūt nē, jo dažos citos valsts un sabiedriskos amatos ir daudz spožāki apģērbi. Vai viegla dzīve un liela alga? – arī ne, jo katram ir zināms, ka virsnieka alga ir niecīga, bet darba daudz un vēl vairāk dienesta nepatikšanu. Vai vēl lielāka aizgrābtība nepārņem ļaudis, kad tie kara laikā redz garām ejošus karapulkus, kuri dodas uz karu un kauju: pat vienaldzīgi ļaudis top aizgrābti un sajūsmināti līdz asarām un jaunā paaudze bieži vien sajūsminās tik tālu, ka aiziet karaspēkam līdzi aizbēg no mājām, no tēva, mātes un citiem tuviem radiem un draugiem. Uz karu ejošs karaspēks nav spoži apģērbts; katram zināms, ka uz karalauka nav ne mazāko dzīves ērtību, bet pastāvīgi nākas ciest badu, aukstumu, nogurumu un citas grūtības, un galvenais – kara cilvēks ir padots pastāvīgām nāves briesmām; mirt vai būt sakropļotam taču negribas nevienam. Tātad ne ārējais spožums, ne materiālā labklājība nevar būt par to pievelkošo spēku, kas sajūsmina ļaudis, redzot karavīrus. Redzot karaspēku parādē un vēl vairāk – redzot viņus, kad tie dodas uz karu, katrs sajūt, ka šie ļaudis iet briesmās un ka viņi no briesmām nebaidās. Redzot virsnieku karaspēka vienības priekšgalā, skatītājā rodas sajūta, ka šis vīrs ar saviem ļaudīm ir gatavs bez apdomāšanās iet ugunī, ūdenī un tiešā nāvē, – ka šis vīrs ne no kā nebaidās, ka baiļu viņš nepazīst. Šo uz karu ejošo virsnieku apskauž tamdēļ, ka viņā redz drošsirdības ideālu. Katrs jauns zēns apskauž virsnieku un vēlas būt viņa vietā tamdēļ, ka veselīgā cilvēka dabā ir cenšanās būt drošsirdīgam un augstāk par visu cienīt drošsirdību. Drošsirdības un varonības ideāli ir tie paši, kuri pievelk, aizgrābj un sajūsmina līdz sirds dziļumam. Drošsirdība vienmēr un visur imponē un iegūst cienību un piekrišanu. Visskaistākajam augļu kokam, uz kura aug labākie augļi, nebūs nekādas vērtības, ja šis koks nebūtu spējīgs izturēt vētras un negaisus: pēc pirmā stiprā vēja tas tiks nolauzts un ies bojā. Tāpat tas ir cilvēces dzīvē: visaugstākā kultūra ar vislabāko ekonomisko stāvokli nevarēs pastāvēt, ja valsts un tauta nebūs spējīga aizsargāt sevi pret politiskām kara vētrām. Ja tautā un valstī netiek cienīta un kultivēta kareiviska drošsirdība un varonība, tad droši var teikt, ka tāda valsts un tauta ātriem soļiem tuvojas savai politiskai un nacionālai nāvei.

Mūsu Lāčplēša svētki – kareiviskas varonības svētki – neattiecas tikai uz pagātni, bet gan arī uz nākotni. Šajos svētkos tiek pieminēti un cildināti pagājušo karu varoņi; tiek atdots gods tiem, kuri jau pierādījuši savu kareivisko drošsirdību. Izceļot un ar godu atzīmējot pagājušos varonības pierādījumus, mēs iepotējam un attīstām šīs īpašības mūsu jaunajā paaudzē. Kultivējot kareiviskās varonības un drošsirdības jūtas mūsu tautā, mēs liekam tos pamatus, kuri vienmēr un visur ir bijuši un būs par visstiprāko un visdrošsirdīgāko valsts pastāvēšanas garantiju. Kas grib dzīvot, tam ir jāaizstāv sava dzīve; dzīvos tas, kas ir spējīgs sevi aizstāvēt; un sevi aizstāvēt būs spējīgs tas, kura sirdī valdīs kareiviskas drošsirdības un varonības gars – Lāčplēša gars.

Latvijas Kareivis, Nr. 252 (1923, 11. novembris).

No vecās drukas rakstu publicēšanai adaptēja rez.majors A.Purviņš

 UPD1  Kolēģa “Gvardes leitnants” pārdomas šī ieraksta tēmas sakarā:

“Jā, 11. novembris, karavīru drošsirdība un varonība…

Vēstures gaitu līkločos latviešiem ir nācies karot gan svešos karaspēkos, gan arī savējos. Un vairumā gadījumu – esot skailtiskā mazākumā, bieži vien -ne tik labi bruņotiem un apgādātiem kā pretinieks. Un ne mazums reižu viņi mazākumā ir pretinieku uzvarējuši. Protams , ne vienmēr bez sabiedroto atbalsta ( Atbrīvošanās cīņas, Daugavgrīvas operācija). Par leģionāru cīņām Kurzemē 2PK pat nerunājot. Un iz jaunāko laiku vēstures- cīņa Afganistānā kopā ar amīšiem pret pārspēku vietā, kuru taktsiki nav iespējams aizstāvēt.

Un kas deva viņiem spēkus cīnīties pret pārspēku mežabrāļu rindās, ar bez jebkādu lietderīgu atbalstu no potenciālajiem sabiedrotajiem 2PK beigās un uz reiz pēc tā?

Šādu jautājumu uzdevu kureliešu leitnanta Rubeņa bataljona muzeja vadītājam šovasar (Rubeņa bataljons 2 PK beigās Kurzemē bija daļa no ģen. Kureļa grupas, kas cerēja būt atjaunojamās LV Bruņoto Spēku kodols tam gadījumam, ja 2PK beigās sabiedrotie atzītu 3B neatkarību un neļautu PSRS pārņemt 3B savā kontrolē pēc naciatiskās Vācijas karaspēka sakāves un atkāpšanās no LV). Atbilde bija- šjā šķietami bezcerīgajā situācijā Rubenis un viņa vīri (atšķirībā no Kureļa, kurš padevās vāciešiem) deva priekšroku iespējai palikt uzticīgiem idejai ( lai cik patētiski un klišejiski tas neizklausītos) un ļaunākajā gadījumā krist, bet palikt apglabātiem SAVĀ zemē…kā tas ar daudziem.no viņiem notika.

Lasot Ģenerāļa Radziņa atziņas par drošsirdību un varonību, neviļus nāk prātā trāpīgs teiciens, ko savā laikā dzirdēju no itāļu karavīriem – speciem. Viņiem ir teiciens, ka riktīgam vecim ir jābūt trīs “C”: “Cuore” (sirds, gars), “Cervello” (smadzenes, prāts) un “Coglioni” ( pauti, atvainojiet).

Domāju, ka ja letiņiem nebūtu šo 3 C, vēstures gaitā mēs sevi no šīs pozitīvi-skarbās puses nebūtu parādĪjuši un mums nebūtu tās cieņas, kas pret mums bija gan tad, gan tagad no esošajiem sabiedrotajiem, kuriem bija lemts mūsējos ne tikai redzēt darbībā, bet arī paļauties uz mūsējiem grūtā brīdī.

Jā , arī mūsu šā brīža reālās izredzes klopes gadījumā ar Austrumu kaimiņu ir, maigi izakoties, pārspīlēti optimistiskas, pat ar uz doto brīdi niecīgo sabiedroto klātbūtni. Ar pliku patriotismu un iemidzinošām runām T90 neapturēsi, Su27 un Mig31 nenogāzīsi, bet aizbāzt rīkles “Gradiem” ( nemaz nerunājot oar “Smečiem un “Uraganiem”) izdosies vēl jo mazāk. Ir vajadzīgi vērā ņemamāki argumenti.

Bet mazs cinītis var gāzt lielu vezumu. Pie vismaz diviem nosacījumiem: ja ir kāds , kas parūpējas par brīnumu notikšanu ( paši no sevis tie notiek reti) un nodevību samazināšanu līdz minimumam.

Bezmaz vai prasās citāti no divām filmām (atvainojiet, nebūs precīzi vārds vārdā, bet pēc būtības):
1. “Baltā tuksneša saule”- basmaču vadoņa Abdullas teiktais: “Хорошо, если у Тебя есть кинжал. И плохо тому, у кого его не окажеться- в нужный момент…”

2.” 13. Kareivis”-vikingu vadonis Bulivaiss: “Luck will often save a man- if his courage holds up.”

Sveicieni visiem “bungotājiem” Drošsirdības Svētkos!”

9 domas par “Lāčplēša gars (papildināts)

  1. Jēkabam jāvelk latviski sarkano šalli ar tautisko rakstu stilu nost, ja jau nezin, kas ir Lāčplēsis vai Lāčplēša diena 😀 !

  2. Sveicu visus Bungotājus un mūsu Kareivjus,ZS, un visus citus kam sirdī ar Latvija un pienākumos to sargāt ar svētkiem.
    Turēsim to stipru,sargāsim mūsu Latvijas godu un dzīvību,vienmēr paliekot uzticīgiem Lāčplēša garam,par piemēru ņemot mūsu Lačplēša Ordeņa kavalierus.
    Paldies ikkatram par ieguldito darbu,katram savā vietā un cīņassparu 2x arī turpmāk.
    Saules mūžu Latvijai un slavu Latvijas izcilajiem dēliem un meitām.

  3. Īpaši uzrunāja rindas, ka karavīrs ir drošsirdības un varonības ideāls. Zelta vārdi. Sveiciens svētkos!
    Varonības ideāla sakarā – atcerējos, ka neatkarīgās Latvijas Kara skolas devīze (citur minēts, ka himna) bija: “Varoņu slava gaida mūs!”.

  4. Jā, 11. novembris, karavīru drošsirdība un varonība…

    Vēstures gaitu līkločos latviešiem ir nācies karot gan svešos karaspēkos, gan arī savējos. Un vairumā gadījumu – esot skailtiskā mazākumā, bieži vien -ne tik labi bruņotiem un apgādātiem kā pretinieks. Un ne mazums reižu viņi mazākumā ir pretinieku uzvarējuši. Protams , ne vienmēr bez sabiedroto atbalsta ( Atbrīvošanās cīņas, Daugavgrīvas operācija). Par leģionāru cīņām Kurzemē 2PK pat nerunājot. Un iz jaunāko laiku vēstures- cīņa Afganistānā kopā ar amīšiem pret pārspēku vietā, kuru taktsiki nav iespējams aizstāvēt.

    Un kas deva viņiem spēkus cīnīties pret pārspēku mežabrāļu rindās, ar bez jebkādu lietderīgu atbalstu no potenciālajiem sabiedrotajiem 2PK beigās un uz reiz pēc tā?

    Šādu jautājumu uzdevu kureliešu leitnanta Rubeņa bataljona muzeja vadītājam šovasar (Rubeņa bataljons 2 PK beigās Kurzemē bija daļa no ģen. Kureļa grupas, kas cerēja būt atjaunojamās LV Bruņoto Spēku kodols tam gadījumam, ja 2PK beigās sabiedrotie atzītu 3B neatkarību un neļautu PSRS pārņemt 3B savā kontrolē pēc naciatiskās Vācijas karaspēka sakāves un atkāpšanās no LV). Atbilde bija- šjā šķietami bezcerīgajā situācijā Rubenis un viņa vīri (atšķirībā no Kureļa, kurš padevās vāciešiem) deva priekšroku iespējai palikt uzticīgiem idejai ( lai cik patētiski un klišejiski tas neizklausītos) un ļaunākajā gadījumā krist, bet palikt apglabātiem SAVĀ zemē…kā tas ar daudziem.no viņiem notika.

    Lasot Ģenerāļa Radziņa atziņas par drošsirdību un varonību, neviļus nāk prātā trāpīgs teiciens, ko savā laikā dzirdēju no itāļu karavīriem – speciem. Viņiem ir teiciens, ka riktīgam vecim ir jābūt trīs “C”: “Cuore” (sirds, gars), “Cervello” (smadzenes, prāts) un “Coglioni” ( pauti, atvainojiet).

    Domāju, ka ja letiņiem nebūtu šo 3 C, vēstures gaitā mēs sevi no šīs pozitīvi-skarbās puses nebūtu parādĪjuši un mums nebūtu tās cieņas, kas pret mums bija gan tad, gan tagad no esošajiem sabiedrotajiem, kuriem bija lemts mūsējos ne tikai redzēt darbībā, bet arī paļauties uz mūsējiem grūtā brīdī.

    Jā , arī mūsu šā brīža reālās izredzes klopes gadījumā ar Austrumu kaimiņu ir, maigi izakoties, pārspīlēti optimistiskas, pat ar uz doto brīdi niecīgo sabiedroto klātbūtni. Ar pliku patriotismu un iemidzinošām runām T90 neapturēsi, Su27 un Mig31 nenogāzīsi, bet aizbāzt rīkles “Gradiem” ( nemaz nerunājot oar “Smečiem un “Uraganiem”) izdosies vēl jo mazāk. Ir vajadzīgi vērā ņemamāki argumenti.

    Bet mazs cinītis var gāzt lielu vezumu. Pie vismaz diviem nosacījumiem: ja ir kāds , kas parūpējas par brīnumu notikšanu ( paši no sevis tie notiek reti) un nodevību samazināšanu līdz minimumam.

    Bezmaz vai prasās citāti no divām filmām (atvainojiet, nebūs precīzi vārds vārdā, bet pēc būtības):
    1. “Baltā tuksneša saule”- basmaču vadoņa Abdullas teiktais: “Хорошо, если у Тебя есть кинжал. И плохо тому, у кого его не окажеться- в нужный момент…”

    2.” 13. Kareivis”-vikingu vadonis Bulivaiss: “Luck will often save a man- if his courage holds up.”

    Sveicieni visiem “bungotājiem” Drošsirdības Svētkos!

Atbildēt uz arī zemessargs Atcelt atbildi

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s

This site uses Akismet to reduce spam. Learn how your comment data is processed.