Runā Ukrainas jaunie politiķi

vara bungas: 15.septembri man bija tas gods piedalīties Ukrainas atbalsta biedrības un ģenerāļa Pētera Radziņa biedrības organizētā pasākumā, kas apvienoja ģen. P.Radziņam veltītas izstādes atklāšanu  Bauskas kultūras centrā ar Ukrainas un Latvijas jauno politiķu projekta “Par mūsu un jūsu brīvību” aktivitātēm. Klausoties ukraiņu jauniešu uzrunas es atcerējos sevi tā ap 1988. gadu, domāju tolaik biju tik pat pārliecināts un optimistiski noskaņots.  Ne visas pārliecības pierādījās, ne visas cerības piepildījās, bet varbūt šiem tagad izdosies labāk. Visvairāk mani iedvesmoja  partijas “Nacionālais korpuss” pārstāves Olenas Semeņakas referāts, ko viņa nolasīja no atmiņas, bez jebkādiem slaidiem vai citiem palīglīdzekļiem,vārds vārdā ar tā papīra versiju, ko palūdzu un iztulkoju VB auditorijai zināšanai. Paredzu, ka Intermarium idejām būs nikna pretdarbība gan no RU nosacīti kreisā flanga, gan no liberālās nometnes. Vieni apsūdzēs  ukraiņus slāvu trīsbrālības graušanā, citi Eiropas esošās vai iedomātās vienotības šķelšanā. Tomēr idejas, kas dzīvo jau 100 gadus var vēl 100 gadus pagaidīt, turklāt pieprasījums pēc tām var parādīties daudz agrāk. Tagad vārds Olenai:

“Šogad Baltijas valstis svin neatkarības simtgadi un uzvaru cīņā pret boļševiku invāziju. Tomēr mēs Ukrainā to pašu vēsturisko periodu, ko saucam par 2. nacionālās atbrīvošanās cīņu, uzlūkojam tādā  nozīmē, ka tā vēl nav pabeigta, tādēļ šodien mūsu paaudzes  misija ir turpināt iesākto un  veikt trešo nacionālās atbrīvošanas cīņu pret Krievijas kvazipadomju revanšismu.

Pašsaprotami, ka lai gan Latvija nav tieši iesaistīta militārajā darbībā Ukrainā (mēs zinām, ka latviešu brīvprātīgie cīnījās Ukrainas austrumu frontē), abas mūsu valstis ir vienā barikāžu pusē  kremļa izvērstā hibrīdkarā pret mūsu reģiona valstīm.

Citiem vārdiem sakot, abu mūsu valstu, it īpaši Latvijas, neatkarība pastāvīgi tiek apdraudēta un situācija var mainīties uz labo pusi tikai tad, ja reģiona drošība nebūs atkarīga  tikai un vienīgi no citu globālo spēlētāju žēlsirdības, kuriem ir savas intereses. Tādēļ, neskatoties uz  dalību globālās militārās aliansēs (piemēram, NATO) reģiona valstīm vispirms vajadzētu balstīties uz saviem spēcīgajiem militārajiem spēkiem.

Reģiona valstīm ir jābūt politiski neatkarīgām, lai spētu pieņemt lēmumus par šīm valstīm nepieciešamajiem drošības pasākumiem bez citu starptautisko struktūru atļaujas. Piemēram, internacionālā brigāde “LITPOLUKRBRIG” ir nozīmīgs Ukrainas militārās attīstības virzītājspēks, taču tās komandieri nevar pieņemt lēmumus paši, nekonsultējoties ar ANO un ES, piemēram, lai piedalītos pat tikai humānā misijā Donbasā.

Šajā kontekstā ir svarīgi atgādināt, ka 1994. gada Budapeštas memorands, saskaņā ar kuru Ukraina atteicās no pasaules trešā lielākā kodolieroču arsenāla apmaiņā pret ASV, Apvienotās Karalistes un Krievijas garantijām Ukrainas drošībai, politiskai suverenitātei un teritoriālai integritātei, pēc Krimas aneksijas un iebrukuma Donbasā  vairs nav spēkā. Tas nozīmē, ka Ukraina pēc Japānas, Dienvidkorejas, Saūda Arābijas piemēra varētu atsākt sarunas par kodolieroču valsts statusa atjaunošanu un tādējādi nodrošināt kodolvairogu visam reģionam. Aleksandrs Maslaks, kurš traģiski gāja bojā  autoavārijā (joprojām notiek izmeklēšana, vai tas bija nelaimes gadījums), kopā ar četriem citiem Ukrainas politiķiem atceļā no Varšavas konferences, kas bija veltīta kopējai Polijas un Ukrainas pretestībai Kremļa hibrīdkaram,  pievērsa īpašu uzmanību drošības sadarbības veidiem ne tikai ar Poliju, bet arī ar Latviju (viņš apmeklēja Rīgu ar diplomātisko misiju pagājušajā gadā) un pat ar Baltkrieviju, kad tas vēl bija iespējams.

Ukrainas ģeopolitiskā stāvokļa lielo nozīmi,  krustcelēs no Eiropas uz Āziju un no ziemeļiem uz dienvidiem (vēsturiskais ceļš “no varjagiem uz grieķiem”), skaidri izprata mūsu reģiona redzamākie domātāji.

Polis Jozefs Pilsudskis, būdams ne tikai valstsvīrs, bet arī ievērojams ģeopolitiķis, vēlējās īstenot savu Intermarium koncepciju, ko papildināja ar Prometeisma doktrīnu, kas paredzēja visu bijušās Krievijas impērijas tautu atbrīvošanu.

1920.gada aprīlī Polija un atdzimusi Ukraina apvienoja savus spēkus un ar lozungu “Par mūsu un jūsu brīvību” atbrīvoja no Sarkanās armijas okupēto Kijevu. Tomēr jau 1921. gada 18. martā Latvijas galvaspilsētā Rīgā tika parakstīts tā saucamais “Rīgas miera līgums“, kas atcēla Varšavas līgumu starp otro Polijas Republiku, kuru vadīja Maršals Josefs Pilsudskis un Ukrainas Tautas Republiku, kuru vadīja Simons Petļura. Tā rezultātā Ukraina tika sadalīta starp Poliju un Padomju Krieviju, kas apslāpēja 2. nacionālās Atmodas cīnu  Ukrainā.

Lai gan kopīgs Polijas un Ukrainas gājiens pret sarkano Kijevu bija ievērojams precedents attīstot Intermarium ideju XX gadsimtā, pirms un pēc  tā  notika ne tik  iedvesmojošas vēsturiskās epizodes: Rietumukrainas tautas republikas apspiešana ar Pilsudska karaspēku, ukraiņu nemiernieku sodīšana Galičinas apgabalā, arī Viļņas  okupācija sarežģīja Intermarium valstu integrāciju. Savukārt Baltijas valstis tolaik bieži vien rīkojās kā sāncenši nevis sabiedrotie un reizēm nevēlējās atklāti un vienoti stāties pretī Padomju Krievijai. Šīs vēsturiskās mācības, bez šaubām, jāņem vērā arī šodien.

Šajā kontekstā ģenerāļa Pētera Radziņa pieredze patiešām ir unikāla. Viņš bija ne tikai Ukrainas sabiedrotais, viņš bija Latvijas un Ukrainas patriots un Intermarium teorētiķis, kurš veica svarīgus uzdevumus Ukrainas karaspēka štābos, vispirms  hetmaņa Pavlo Skoropadska, pēc tam Ukrainas Tautas republikas armijā, un savos rakstos atstāja ārkārtīgi precīzus un pamatotus Skoropadska un Petļuras sasniegumu un neveiksmju izvērtējumus, kas joprojām ir aktuāli.

Pirms gada ģenerāļa Pētera Radziņa biedrība kopā ar Nacionālās Apvienības pārstāvjiem prezentēja ģenerāļa Radziņa idejas Latvijas vēstniecībā Kijevā. Vakar Ukrainas vēstniecībā Latvijā  es runāju par Intermarium mūsdienu misiju. Šodien mēs turpinām šīs idejas apspriest Bauskas kultūras centrā.  Savukārt šā gada  13. oktobrī ģenerāļa Pētera Radziņa biedrības un Nacionālās Apvienības pārstāvji, kā arī Ukrainas atbalsta biedrība, kuru vada Tatjana Lazda, kas organizēja visus šos būtiskos pasākumus, un visi, kas vēlas piedalīties, tiek aicināti uz Intermarium Atbalsta grupas, kuru es šeit   pārstāvu, 3. konferenci.

Iepriekšējās Atbalsta grupas konferencēs mēs esam apmainījušies ar militāro pieredzi par Polijas un Lietuvas teritoriālās aizsardzības spēku attīstību. No savas puses mēs balstāmies uz AZOV brīvprātīgo pulka kaujas pieredzi, kura pirmais komandieris bija  Intermarium Atbalsta grupas dibinātājs, Ukrainas Augstākās Radas Nacionālās drošības un aizsardzības komitejas vadītāja vietnieks, Nacionālā korpusa vadītājs Andrijs Bileckijs. Turklāt, mūsdienu Ukrainas brīvprātīgo vienībām ir daudz kopīga gan ar Baltijas valstu zemessardzēm, gan ar nacionāliem partizāniem, un Ukrainas militārā sadarbība ar Baltijas valstīm sākās jau sen. Piemēram pulkvedis Jevgens Konovalecs, kurš 1930.gadā dibināja  Ukrainas nacionālistu organizāciju, vēlāk faktiski kopēja Lietuvas  meža brāļu kaujas pieredzi un taktiku.  Šā gada aprīlī, kopīgā Ukrainas un Lietuvas projekta ietvaros,  mēs iestādījām vairāk nekā 2000 lietuviešu ozolu, kas simbolizē pagātnē un mūsdienās  Ukrainas, Lietuvas un visa reģiona valstu kritušos aizstāvjus.

Tāpat vakar es runāju par citu ievērojamu zaudējumu mūsu reģionam – Konstantīnu Pupuru, Nacionālās Apvienības biedru un Intermarium atbalsta grupas pārstāvi Latvijā, kurš pagājušajā rudenī pēkšņi mira gandrīz vienlaikus ar Aleksandru Maslaku. Konstantīns bija NATO  virsnieks, augsti izglītota persona ar vairāku universitāšu diplomiem, Latvijas pārstāvis Atalgojuma savienībā (Wage Union), kas darbojās, lai mazinātu ekonomisko nevienlīdzību starp Eiropas valstīm un radītu alternatīvu emigrācijai, ar mērķi noturēt Austrumeiropas jauniešus dzimtenē. Tajā pat laikā viņš bija ievērojams latviešu disidents, kurš pirmo reizi 1987. gadā pacēla un nesa  Latvijas valsts karogu, kas iezīmēja Padomju varas sakāvi. Viņš bija precējies ar ukrainieti un laida pasaulē latviešu un ukraiņu bērnus. Pupuram bija tāds pats domāšanas horizonts kā ģenerālim  Radziņam, tādēļ šodien mūsu  pienākums praksē turpināt abu viņu cēlo misiju.

Šajā sakarā  The New Nationalism platforma Intermarium valstīm, kuru vada Nacionālās Apvienības locekļi Raivis Zeltits un Dace Kalniņa, mūsu lielie draugi un biežie viesi, ir ārkārtīgi svarīga iniciatīva  jaunās paaudzes Intermarium atbalstītājiem un pelnījusi mūsu  atbalstu: no kopējas pretestības Kremļa hibrīdkaram  līdz integrācijai lielākā un labākā Eiropā.  Ir pienācis  “jauno” Austrumeiropas tautu laiks ! “

3 thoughts on “Runā Ukrainas jaunie politiķi

  1. Noteikti ir atbalstāma ideja, ja poļi ņem vadību. Nākotnē noteikti ir jāveido šādas saites mūsu reģionā kaut vai tamdēļ, lai nebūtu abas olas vienā grozā.

    UA tomēr pilsoniski-kulturāli ir 90-tajos, korupcija vēljoprojām šaušalīga. Lai gan viss iet tur uz labu, tur vēl ir ļoti ilgi un daudz ko darīt.

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s

This site uses Akismet to reduce spam. Learn how your comment data is processed.