Dienas grauds

vara bungas: Mūsu (LV) gadījumā jāatzīst, ka mēs nevis vienkārši atpaliekam jaunāko militāro tehnoloģiju jomā, mēs tikai ar lielām grūtībām atdarinām XX gs vidum raksturīgas  vienības, to uzbūvi, taktiku un bruņojumu. Ja tā turpināsies vēl pēc 10 – 20 gadiem un huļioniem naudas mums būs armija, kas var karot ar  afgāņu modžahediem, bet  ir bezspēcīga pret UAS spietiem, K-REC, MII uc militāro haiteku. Vai tas ir attīstības mērķis? Uz papīrā vis ir skaisti sarakstīts:

VAK 110.punkts : “[..] Nepieciešams izmantot vietējo zinātniski pētniecisko bāzi NBS spēju attīstībai, uzņemoties iespējamos riskus, kas var rasties pētnieciskajā procesā un tehnoloģiju, ražošanas ieviešanā.[..]”

pagāja četri gadi, kur rezultāti, kādi tika uzņemti riski, kā klājas “Viedsargam”?

Zinātnieki arī prot koncepcijas rakstīt, re kur viņu plānos atrodama “valsts aizsardzība”:

“[..] Prioritārie zinātnes attīstības virzieni 2018.–2021. gadā valstī ir: 1) tehnoloģijas, materiāli un inženiersistēmu produktu un procesu pievienotās vērtības palielināšanai un kiberdrošībai; 2) energoapgādes drošuma stiprināšana, enerģētikas sektora attīstība, energoefektivitāte, ilgtspējīgs transports; 3) klimata pārmaiņas, dabas aizsardzība, vide; 4) vietējo resursu izpēte un ilgtspējīga izmantošana uz zināšanām balstītas bioekonomikas attīstībai; 5) Latvijas valstiskums, valoda un vērtības, kultūra un māksla; 6) sabiedrības veselība; 7) zināšanu kultūra un inovācijas ekonomiskajai ilgtspējai; 8) demogrāfija, sports, atvērta, iekļaujoša sabiedrība, labklājība un sociālā drošumspēja; 9) valsts un sabiedrības drošība un aizsardzība. Līdzīgas pēc satura ir viedās specializācijas jomas 2014.–2020. gadam: 1) zināšanu ietilpīga bioekonomika; 2) biomedicīna, medicīnas tehnoloģijas, biofarmācija un biotehnoloģijas; 3) viedie materiāli; tehnoloģijas un inženiersistēmas; 4) viedās enerģētikas un 5) informācijas un komunikācijas tehnoloģijas. Lielākā kapacitāte, vērtējot pēc līdzšinējiem sasniegumiem, ir atsevišķās zināšanu jomās dabas zinātnēs (īpaši cietvielu fizikā, organiskajā ķīmijā, bioķīmijā un molekulārajā bioloģijā, kā arī datorzinātnēs), inženierzinātnēs (īpaši elektrotehnikā un elektronikā, keramikas un kompozītu materiālzinātnēs, mehānikā, biotehnoloģijās), medicīnā (īpaši farmācijā, biomedicīnā, medicīnas tehnoloģijās) un lauksaimniecības zinātnēs (īpaši agronomijā un dārzkopībā, mežsaimniecībā, pārtikas tehnoloģijās). [..]”

avots

Tas ir arī viss. Bēdīgi, dāmas un kungi. Pēc 10 gadiem pret attīstīto valstu armiju hardware mēs būsim kā pigmeji pret konkistadoriem, t.i. no  viņu lodēm  mūs var glābt tikai īpaši indīgās bultas un sava meža pārzināšana. Tā kā virsaišiem ir jāpasūta, bet šamaņiem jābrūvē.

Amerikāņiem citas problēmas, zinātnieku piedāvājums ir, bet armija pērk nepietniekami:

“[..] “We cannot take comfort from parity, from the fact that in some areas we are ahead. We have to recognize that much of what is being done is in the commercial world, and available to everyone. We need to keep up our own efforts,[,,] We need to keep up the national security capabilities that have broadly kept peace in the world for the last 70 years. There’s no deadline. We have to keep it up if we want to keep the peace in the world.[..]”

Mike Griffin, US under secretary of defense for research and engineering

“[..] “The paradigm we have to adjust to is not being a military that has technologies no one else has, but having those technologies first,[..]”

William Roper, assistant secretary of the Air Force for acquisition, technology and logistics.

avots

17 thoughts on “Dienas grauds

  1. Koncepcijās var sarakstīt viss kaut ko. Lai kaut kas notiktu ir vajadzīgi cilvēki, kuri VĒLĀS ko panākt, prot TO DARĪT, šiem cilvēkiem ir nepieciešamās pilnvaras un resursi. Šobrīd AM, cik nu man gadījās saskarties, vispār nestādās priekšā kā var izdomāt ko jaunu vai pamainīt stratēģiju/taktiku atbilstoši tehniskam progresam. Viņi tikai var pārņemt kādu citu valstu pavecu taktiku un sākt iepirkt kaut ko, kas jau šo valstu lietošanā bija laikos, kad šo taktiku ieviesa.

  2. Vispār jau tiem actekiem un inkiem attiecībā pret konkistadoriem bija liels skaitlisks pārsvars, desmitiem tūkstošu pret dažiem simtiem. Un tās tehnoloģijas, kas bija konkistadoriem, nebija tik ļoti pārākas, lai spētu šo pārsvaru līdzsvarot – problēma bija drīzāk indiāņu cilšu sašķeltība, kā arī labas taktikas trūkums (cīnījās tie, kas bija priekšējās rindās, pārējie gaidīja rindā).
    Tāpēc, diemžēl, jāsaka, ka indiāņiem attiecībā pret konkistadoriem bija labākas izredzes, kuras viņi vienkārši neizmantoja.

    • nu tas salīdzinājums vnk teksta izpušķošanai 🙂 Modernam pretiniekam pret zulusiem skaitlisko pārsvaru nevajag, to zulusiem vajag ja jau negrib advancēties.

        • Nē, jāizdala šķēpus tiem kas ir. Pieņemsim mūsu ciltī ir 1,5 milj. , trešdaļa šķēpus neņems principiāli. Paliek 1 milj. no tā puse ir dāmas, tām šķēpus neliksim ņemt.
          No 500 000 vēl 1/3 norakstīsim par godu dažādiem objektīviem apstākļiem. Nu mums jābūt ap 350 000 šķēpu, kas ir RU Sauszemes spēkiem līdzvērtīgs skaitlis. Protams ir atšķirības bruņojumā, bet arī tad uzbrukumam RU būtu jākoncentrē vismaz x2 lielākus spēkus.

          • Izdalīti šķēpi jau nav armija. Vistotālākā teorētiski iespējamā mobilizācija (17-55 gadi, bez sievietēm, slimajiem un gaudenajiem) dod ap 11%, tātad uz 1.5 miljoniem 166 tūkstošus. Piemēram sarkanarmija kara laikā nekad nesasniedza 12 miljonus jeb 8%. Jāpadara agresijas militārais risks pārāk augsts un apjēgtus politiskos mērķus (fait accompli) nesasniedzamus pieņemamā laikā, piemēram labi sagatavojot Rīgas un Liepājas aizstāvību un aizturēšanu galvenajās maģistrālēs. Agresijas politiskais mērķis normāli nevar būt “Latgales tautas republika”, kaut gan krievija ir iracionāla un tiešām var uzskatīt “LTR” vai teiksim Narvu par apjēgtu iekšpolitisku mērķi, lai izsludinātu kārtējo “našu”. Bet tas, jācer, vairs nav modē. 7% jeb 100 000 tam ir itin cienījams skaitlis.

            • Pa politiskajiem mērķiem runājot, kādi ir krievu politiskie mērķi attiecībā uz Donbasu?
              Es varu saskatīt dažādus materiālos mērķus, bet politiski, manuprāt, viņiem ir vieni vienīgi zaudējumi – ja skatās no mana ne pārāk augstā tornīša,.

              • Elementāra gopņika loģika – atņemt gan mobilo. gan maku, bet pēc tam “diplomātiski” izmainīt vienu pret otru. “Bez obid, da?” Tieši materiālo tur ir nulle.

                • sākotnējais krievijas mērķis gan bija reāli atdalīt no Ukrainas “novorossiju”. Ne jau depresīvos ogļraču reģionus tai vajadzēja (savā robežas pusē Rostovas apgabalā vairums šahtu sen ir slēgtas ar atbilstošām sociālajām sekām nelaiķa Motorolas personā), bet industriālo Zaporožji at kuģu turbīnām, Dņepropetrovsku ar raķetēm un Harkovu ar tankiem un lidmašīnām. Bet tieši to attīstības dēļ “zažeč” tur neko nesanāca. Bet sanāca čemodānā bez ručki – Donbasā. Tāpēc to nu uztur kā maiņas objektu.

  3. Un šī organizācija – http://www.federacija.lv/lv ? Kafijas paužu un vēderrunāšanas sapulču rīkošana jeb kas vairāk? p.s. Koncepciju par koncepcijām un stratēģiju rakstīšanā mēs esam lielvalsts. To mēs varam, iedod tik papīru.

    • diezgan precīzi” Mūsu nācijas pamatā ir etnicitātes un tradīciju saglabāšana, bez modernas reinterpretācijas pieļāvumiem. Konstrukcijā uzsvērti vēsturiskie zaudējumi, taču tie transformējas par nepieciešamību aizsargāties, nevis kļūt spēcīgākiem par konkurentiem.”
      Tikai tā aizsardzība acīmredzot citādi domāta kā ” patvēruma meklēšana” nevis “aktīva pretdarbība”.

      • Būtiskās lietas pie mums var būt tikai lietas, kuras nodrošina:
        1. Popularitāte. Sabiedrības (lielās daļas) tūlītēja jušana uz savas ādas (bezmaksas autobusi, pensiju palielināšana).
        2. Sponsoru pateicība (būvniecība).
        Visādas tur abstrakcijas ir maznozīmīgas. Arī nepieciešamība aizsargāties, jo vēsturiski mēs nevarējam kļūt spēcīgāki. Visus, kuri tādi mēģināja palikt, nokāva pirmos. Palika dzīvi tie, kuri savu latvietību nosargāja nometoties ceļos iekarotāja priekšā, norobežojoties savā čokurā, bija pamuļķi vai vismaz tādus tēloja (tādi svešzemju kungiem nav bīstami un var būt noderīgi kā darbaspēks). Bet atkārtoju, pēdējais punkts ir maznozīmīgs pret pirmajiem diviem – reālām un sataustāmām lietām.

      • Ja kaut kādu iemeslu dēļ ieguldījumu zinātnē paliktu sabiedrībā populāri vai sponsori par to atmestu, tad tūlīt no katra gludekļa stāstītu cik šī lieta ir atbilstoša latviskai dzīvesziņai.

    • Nu nevar būt konkrēti Latviijā “zinātne”. Zinātne pēc definīcijas ir cilvēces funkcija, kurai koncentrēties vai metastazēties konkrēti Latvijā traucē visiem zināms visskas. Latvija var apgūt konkrētas tehnoloģijas, kas pastarpināti to saista ar lietišķo zinātni. Abstrakti runājot, apgūta “F35 kreisā stabilizatora augšējās virsmas” ražošana.

      • Pārfrāzējot rakstu:

        Latvijas sabiedrībai nevajag aizsardzību:
        Jo:
        1. Mēs neko nevaram.
        2. Labāk sarunāt.
        3. Es aizlaidīšos.
        4. Negribu par to maksāt no nodokļiem un pats armijā dienēt.

        Latvijas uzņēmējiem nevajag aizsardzību.
        Jo:
        1. Mēs tāpat neko nevaram.
        2. Karš visu sagraus. Labāk sarunāt ar ienaidnieku.

        Politiķiem un AM vadībai nevajag aizsardzību.
        Jo:
        1. Sabiedrībai nepatiks.
        2. Naudu var iztērēt politiski rentablāk.
        3. Būs jāstrādā.

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s

This site uses Akismet to reduce spam. Learn how your comment data is processed.