Brīvprātība


vara bungas: Diez vai boļševiku līdzjūtēji un aģenti  Latvijas valdībā  nepamanīja   P.Radziņa kontaktus ar  Baltās kustības “torpēdu” masonu Borisu Savinkovu un ģenerālleitnanu   grāfu Alekseju fon der Palenu, kuri uzsāka 3. Krievu armijas veidošanu Polijā , bet  brīvprātīgos vervēja arī Baltijā. Čekisti cieši lenca šīs personas, jo Vrangelis vēl nebija Latviešu Sarkano  strēlnieku sakauts, savukārt Latvija un Krievija jau  parakstī`ja Rīgas Miera līgumu (skat.4. punktu).  Iespējams Krievijas ietekmes aģentu spiediens ir viens no iemesliem, kura dēļ 1920.gada oktobrī P.Radziņš  brīvprātīgi atkāpās no Latvijas armijas  štāba priekšnieka amata.

 

avots

22 domas par “Brīvprātība

  1. Protams, ka pamanīja.

    Šis jau arī netiek slēpts, ka tieši šā pasākuma dēļ Radziņam beidzās veiksmīgais dienests LR armijā 1.reizi (to arī profesors Stranga, kurš visādi citādi Mošķim lieta autoritāte, atzīst).

    Cita starpā, pats Savinkovs – ļoti interesants tips – nemaz nebija īsts baltais (kā, piemēram, tas pats Vrangelis).

    Savinkovs pēc būtības bija sociālists un terorists. Leģendārais Fridrihs Briedis 1918.gadā līdz savai noslaktēšanai bija viņa labā roka (izlūkošanas vadītājs), kas cita starpā, apliecina, ka arī Briedis nebija nekāds monarhists (ko viņam arī daži mēdz pierakstīt LV), savukārt veiksmīgāais no streļķu komandieriem Ziemassvētku kaujās K.Goppers Savinkova uzdevumā 1918.gadā organizēja un vadīja Jaroslavļas antibolševiku sacelšanos, ko veiksmīgi likvidēja kas…..? Nu, protams, tie paši latviešu sarkanie strēlnieki,

    • Ja nacionālistam Radziņam inkriminēja atbalstu krievu monarhismam, tad to varēja izdomat tikai sarkanie, tas viņu stilā. Savukārt vietējie “zemnieki” un “strādnieki” ar prieku noticēja. Grūti izšķirties, kuri no tiem ir pretīgāki. Interesanti, ka boļševiku uzliktā stigma vajā Radziņu joprojām un tavam elkam Strangam tur ir liela loma.
      Stranga Radziņu raksturo šādi: „kurš bija pazīstams ar saviem galēji labējiem uzskatiem un amorālo dzīvesveidu” (1) neminot nevienu faktu šim „amorālajam dzīvesveidam” vai “Klubā (Nacionālais klubs- VB) sastāvēja vai tam simpatizēja samērā daudzi studenti, ierēdņi, aizsargi un pat armijas virsnieki, skandalozo ģenerāli P. Radziņu ieskaitot.” (2) un vēl: „1928. gadā beidzot, par laimi, no armijas komandiera amata tika atbrīvots odiozais P. Radziņš, šovinistisko dēkaiņu patrons.”(3)
      [1] A. Stranga. Latvijas vēsture 20. gs. Rīga: Jumava, 2005.

      [2] A. Stranga. Ebreji un latvieši Latvijas parlamentārās republikas laikā 1918. –1934. 1997. 121. lpp.

      [3] Turpat. 128. lpp.

      • „kurš bija pazīstams ar saviem galēji labējiem uzskatiem un amorālo dzīvesveidu”- nu, “amorālais” dzīvesveids ir pluss, jo liecina, ka cilvēks nav nekāds sausiņš. 😀 bet “galēji labējs” ir kkas ļoti nacionālistisks? aļa Parādnieks- nācionālistisks, bet drāž visu, kas kust un nekust 😀
        kaut kuram kāda daļa, ko es vai citi dara brīvajā laikā?!..

        • 1998. gadā Stranga vēl nebija pilnībā terminoloģiski “pārkārtojies” , tādēļ “galēji labējs” no viņa mutes skan kā cildinājums. Par to amoralitāti gan ir nopietns pārmetums, jo katrs tajā ieliek saturu atbilstoši savas samaitātības pakāpei. Tā kā morālistiem jāpiekodina vai nu “faktus studijā” vai, lai piever žaunas.

          • Radziņš bija virsnieks, tāpēc viņam cita latiņa, bet, šķiet, pagājušonedēļ pa lr1(?) stāstīja par tā laika karavīra morālo pusi- puisis 14 gados paņemts armijā, 17 gados jau seržants, kurš redzējis apkārt tikai nāvi… vienīgais prieks tad ir dzert un .isties, un lavīties vāciešiem aizmugurē bunkurus spridzināt. arī virsniekiem bija grūti sadzīvot miera laikos. mūsdienās to sauc par “pēckara sindromu”.

          • Ko par morāli mums var pastāstīt zinātnieks, kurš vēl 1988. gadā uzskatīja, ka:
            “[..] Demokrātiskais noskaņojums, tas ir, vēlēšanās gāzt Ulmaņa diktatūru un nodibināt Latvijā demokrātisku un sociāli taisnīgu iekārtu 1940. gada jūnija priekšvakarā bija plaši izplatīts un visai dziļš. To nedrīkst neņemt vērā. Protams, profesoram Šteimanim ir taisnība, kad viņš saka, ka 17. jūnijs bija katalizators. Bet kur tad radās masu demokrātiskās enerģijas eksplozija pēc 17. jūnija, no kurienes izauga pret Ulmani vērstā enerģija, kas tiecās uz demokrātiskas iekārtas nodibināšanu Latvijā? Tā bija plašu masu aktivitāte, tieši masu aktivitāte. Un tā nevarēja rasties tukšā vietā. Tā dzima, sakņojās iepriekšējos laika posmos, tās saknes bija plašā neapmierinātība ar Ulmaņa režīmu. Profesora A. Kirhenšteina valdība bija tiešām demokrātiska valdība, godīgu cilvēku godīga valdība. Mēs varam lepoties ar šiem cilvēkiem. Viņu mērķi bija godīgi un cildeni — Latvijas demokratizācija, sociālais taisnīgums, Latvijas neatkarības saglabāšana un nostiprināšana. Neaizmirsīsim, ka Kirhenšteina valdību apsveica visplašākie iedzīvotāju slāņi. Taču A. Kirhenšteina valdības traģēdija ir tā, ka to samala staļinisms. [..]
            https://www.barikadopedija.lv/raksti/655745

            • Katrs var salīdzināt, ko šajā sanāksmē teica Berklavs, un ko – Stranga.

              “Diskusijā piedalījās E. Berklavs, kas 1940. gada notikumu laikā bija Latvijas Darba jaunatnes savienības CK otrais sekretārs. Pēc viņa domām, akadēmiķis A. Drīzulis ir gājis soli uz priekšu tuvāk patiesībai. Man liekas, teica runātājs, ka apstākļu nepazīšanas dēj viņš pārspīlē mūsu lielo centību organizēt skrejošos mītiņus, izplatīt dažādas skrejlapas un uzsaukumus. Tiesa, mēs centāmies ļoti, bet rezultāts, ko mēs sasniedzām, nevarēja nodrošināt revolucionāru situāciju Latvijā.

              Jautājuma būtība, kas mums jānoskaidro, ir tāda. kas gan 1940. gada jūnijā gāza Ulmaņa valdību un kas izraudzījās un apstiprināja jauno valdību. Mani uzaicināja piedalīties jaunās valdības sastādīšanā, un es varu spriest, kas gāza Ulmaņa valdību. Situācija Latvijā 1940. gadā bija tāda, ka, protams, ne visiem patika Ulmaņa valdība, var teikt vairāk, daudziem tā nepatika. Man kā fanātiskam komjaunietim un komunistam, arī tāds es biju jau pagrīdē, arī nepatika Ulmaņa valdība, bet cik mēs tādi bijām Latvijā? Precīzu datu, saprotams, nav un nevarēja būt. Pastāvēja konspirācijas noteikumi, kur katram vajadzēja zināt tik daudz, cik bija nepieciešams viņa komunistiskajai darbībai.

              Runājot par Latvijas Darba jaunatnes savienību, jāteic, ka te var nosaukt diez gan precīzu skaitli. Darba jaunatnes savienības rindās tajā laikā visā Latvijā bija 250, augstākais — 300 biedru. Komunistu bija apmēram 500, varbūt 600 cilvēku. Šie tad nu bija vienīgie vērā ņemamie spēki pret Ulmaņa valdību, kuras rīcībā bija labi apmācīta armija, liels daudzums aizsargu un policijas. Man šķiet, ka tādos apstākļos ir pat smieklīgi ar Šādiem spēkiem runāt par revolucionāru situāciju, par nolūku gāzt pastāvošo valdību. Tiesa, mēs, pagrīdnieki, gan aicinājām to darīt, aicinājām godīgi, jo tāds bija mūsu mērķis. Bet nopietni mēs par to nedomājām, jo bijām pietiekoši saprātīgi un apzinājāmies, ka ar tādiem spēkiem, kādi bija mūsu rīcībā, cīnīties par varas gāšanu ir nenopietni. Varētu pieņemt tā, ka tauta bija revolucionārāka par mums, pagrīdniekiem. Apmēram tas te izskanēja arī no referāta. Tiesa, ievērojamai tautas daļai nepatika, ka Ulmanis likvidēja politiskās partijas un vairākas citas organizācijas, slēdza demokrātisko presi, bet ekonomiskais stāvoklis Latvijā tajā laikā būtiski nemainījās. Es netaisos slavēt Ulmaņa režīmu un netiecos pēc viņa režīma vai kaut kā līdzīga atjaunošanas Latvijā, bet tāds bija stāvoklis.

              Fakts paliek fakts: Ulmaņa valdība tika gāzta, un rodas jautājums, kas to gāza. E. Berklavs apgalvoja, ka to gāza Višinskis, Derevjanskis, Sarkanā Armija.

              Es piedalījos sanāksmē Mazajā Jaunielā. Šeit, šajā sanāksmē, vienīgais, ko es atminos, bija runas par Tautas valdību. Ansis Kadiķis, es sapratu tā, ka viņš ir sakarnieks starp šo grupu un Padomju Savienības sūtniecību ar Višinski, viņš no turienes atnāca un pastāstīja, ka jaunās valdības galva būs Augusts Kirhenšteins. Viņš runāja arī par vairākiem citiem it kā izraudzītiem valdības locekļiem. Īstenībā saruna bija tāda, ka vēl īsti nav izlemts, to es no viņa teiktā sapratu, kas būs iekšlietu komisārs. Kuršinskis vai Lācis. Abi tautā plaši pazīstami. Bet viņš teica, ka laikam izraudzīšot Lāci, jo par Kuršinski vēstniecībā esot zināms, ka viņam bijusi trockistiska nosliece.

              Kas bija sanāksmes dalībnieki? Kas mūs pilnvaroja izraudzīt šo valdību? Tauta? Es gribētu teikt, negribēdams apvainot nevienu no klātesošajiem, kas tajā sanāksmē piedalījās, ka mūsu vidū nebija neviena tautā pazīstama cilvēka, kam būtu tautā redzama autoritāte. Tātad jānonāk pie slēdziena, ka mēs nesastādījām šo valdību.

              Vēl viens aspekts. Ja pieņemtu, ka es, gadus 25 vecs jauneklis, un visi pārējie komunisti būtu nepareizi novērtējuši situāciju, bet Višinskis un Padomju Savienības sūtniecības štata darbinieki to varēja izdarīt, ja viņi būtu pārliecināti, ka Latvijā bija revolucionāra situācija un ka Latvijas iedzīvotāju vairākums alkst pēc padomju varas, tad kāpēc pirmajās demonstrācijās tika aizliegti lozungi par Padomju Latviju?

              Jautājums no vietas: sakiet, kad jūs bijāt patiess, tad, kad jūs bijāt mūsu komjaunatnes vadītājs, vai tagad?

              E. Berklavs: esmu bijis patiess vienmēr. Tikai tolaik es maldījos. Es iestājos šajā organizācijā kā ganiņš ar pamatskolas izglītību, bez dzīves pieredzes. Tāpēc tik viegli pakļāvos visai Maskavas propagandai.

              Jautājums: vai ir ticis izvirzīts jautājums par jūsu atpakaļuzņemšanu partijā un partijas stāža atjaunošanu no 1939. gada?

              E. Berklavs: es neesmu partijas biedrs arī šodien. Un man neviens tādu konkrētu priekšlikumu nav izteicis, bet. ja tāds arī būtu, es nedomāju stāties partijā.”

      • Par amorālo dzīvesveidu, kurš nu būtu teicis – vēl krietni pirms 1998. gada – Saeimā no tualetes izskrien apkopēja ar bļāvieniem – ” Es nevaru, es nevaru to skatīties!”. Ejam lūkot, par ko satraukums. Uz poda ir četras kājas, divas pieder iepriekš pieminētajam…
        Vienu laiku viņiem tā bija norma, pirms plenārsēdēm stresu nodzīt…
        Tad tas izzuda pats no sevis, laikam atrada citu vietu un citu stilu…

  2. Vairāk par Strangas par Radziņu izsakās šajā grāmatā

    https://dom.lndb.lv/data/obj/415614.html

    Baigi sen gan bija tas laiks, kad Mošķis to (gadus 12-13 gadus atpakaļ). Atceros, ka vecais Stranga tur vēl kārtīgi “slānīja” aizsargus.

    Ja būšu LNB tuvākajā laikā, pameklēšu un nokopēšu.

    Savukārt t.s. “Vrangeliāde” bija aprakstīta arī A.Strangas grāmatā “1920.gada miera līgums”.

    Piedāvāju organizēt VB aktīvistiem diskusiju ar cienījamo profesoru.

  3. LU profesors Dr.hist. Ēriks Jēkabsons: ”Patiesais iemesls atvaļināšanai gan bija tā dēvētā „Vrangeliāde”, politiska rakstura skandāls, kas oktobra otrajā pusē un novembra sākumā sākās Latvijas politiskajās aprindās. Latvijā palikušie krievu baltgvardi bija centušies nelegāli organizēties (arī iesaistot savā organizācijā no Igaunijas ierodošos bijušos Judeņiča armijas karavīrus), lai pēc tam, jau kā karaspēka vienība, pārietu Vrangeļa rīcībā Dienvidkrievijā, vai Savinkova rīcībā Polijā. Nekādu īpašu seku šai kustībai nebija, Latvijas valdība par to nezināja, taču sociāldemokrātiem, kuri spēcīgā propagandas kampaņā pārspīlēti attēloja „Vrangeliādi” kā kaut ko ļoti nozīmīgu, izdevās panākt P.Radziņa atkāpšanos no amata. Tas notika tādēļ, ka ģenerālis tiešām bija informēts par vervēšanu Latvijā un bija uz to pievēris acis. Lielā mērā viņa rīcību noteica ar Polijas militāro atašeju A. Miškovski panāktā mutiskā vienošanās par to. Polijas arhīvos ir liecības, ka jau 1920. gada jūnijā A.Miškovskis un P.Radziņš apsprieduši krievu partizānu slepenas organizēšanas iespēju Latvijā un viņu izmantošanu cīņā pret Sarkano armiju Drisas un Polockas rajonā. Arī pēc Latvijas – Padomju Krievijas miera līguma Latvijā turpinājās jau pieminētās balto aktivitātes, kurās netieši bija iesaistīta arī Latvijas armijas vadība

  4. Pulkvedis G. Grīnbergs skarbi un kodolīgi raksturoja ģenerāļa P.Radziņa atstādināšanu no amata: „Ievērojot šīs Radziņa izcilās zināšanas un spējas, nav brīnums, ka viņš kara laikā ieņēma visai atbildīgus amatus krievu ģenerālštābā. Atgriezies Latvijā un stājies virspavēlnieka štāba priekšgalā, Radziņš ar savu lietpratīgo un drosmīgo vadību krasi ietekmēja mūsu spēku tālāko kauju norisi. Bet tiklīdz bija apklusuši pēdējo kauju trokšņi, Radziņu padzina no armijas: moris savu pienākumu bija izpildījis, moris varēja iet. (..) Viens no daudzajiem ģenerāļa Radziņa „grēkiem”, kuru dēļ viņu atvaļināja no armijas, bija tas, ka viņš bija atvieglojis krievu emigrantiem izceļošanu no Latvijas, no kuriem daži tad, sekojot savam cara virsnieka pienākumam, bija iestājušies pretlielinieciskās armijās. Tāda Radziņa rīcība bija visai apsveicama, jo tā atbrīvoja mūsu izpostīto zemi no sveša elementa un bez tam stiprināja fronti, kas bija uzsākusi nevienādu cīņu pret jau toreiz bīstamo kultūras ienaidnieku. Bet mūsu komunistiem un viņu līdzskrējējiem, saprotams, tas nepatika, un Latvijas valdība pakalpīgi izpildīja viņu vēlējumus un upurēja Radziņu.”

  5. Ģenerālis J.Lavinieks pauž savu attieksmi pret ģenerāļa P.Radziņa atvaļināšanu no armijas: ”Ierindas karavīri palika neziņā, kādēļ ģenerālim Radziņam, kas bija tik sekmīgi izvadījis armiju brīvības cīņās, tagad tā bija jāatstāj, kamēr augsti amati tiek doti tādiem, kurus Latvijas brīvības cīņu laikā uzskatīja par nepiemērotiem ļoti atbildīgiem armijas virspavēlnieka štāba priekšnieka amatam.” Savukārt pulkvedis A.Plensners apraksta savās atmiņās netaisnību, kas tika nodarīta no politiķu puses attiecībā pret ģenerāli P.Radziņu: „ Pret patstāvīgo Radziņu bija jūtama arī kāda politiska neuzticība un nepatika (varbūt Latgales operācijas un vēl cita dēļ, sevišķi kreisā pusē, kas palika līdz viņa mūža galam). Par viņa galu, likās, politiķi daudz neskuma. Kad viņu, likvidējot virspavēlniecību, atbrīvoja no dienesta, paaugstināja gan arī viņu par ģenerāli, bet palaida bez pensijas. Sak, iztiec, kā vari, tu esi savu padarījis un mums vairs neesi vajadzīgs. Nebrīnīsimies, ka neredzam viņu arī sekojošā godināšanā”

    • Nekas nav mainījies attieksmē pret Radziņu arī šobaltdien. Ignorēšana un aizmirstība. Zaļie, zemnieki, liberāļi, jenotu AM ministri visi kā arbūzi āpusē kamuflēti, iekšpusē sarkani.

      • Vai viņi vispār par Radziņu ir dzirdējuši?
        p.s. Atzīšos, ka par Radziņu uzzināju šajā vietnē, bet piemēram par par Kaizerlingu – no grāmatas par Grobiņas novada vēsturi.

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s

This site uses Akismet to reduce spam. Learn how your comment data is processed.