Par būtību

vara bungas: Top jauns likums, kas aizstās militārās disciplīnas reglamentu. Galvenais: zemessargu un karavīru sodu veidi būs noteikti vienā tiesību aktā, arests kā sods atcelts abām kategorijām, tiek ieviests diezgan birokrātisks “aizrādījums”. Interesanti, ka no ZS par disciplīnas pārkāpumiem  varēs izslēgt tikai miera laikā. Karā huļigāniem vieta atradīsies.

Aizrādījumu izsaka rakstveidā, norādot militārās disciplīnas pārkāpuma būtību, un informē par to karavīru vai zemessargu, kuram tiek izteikts aizrādījums.dokumenta kopiju, kurā rakstveidā izteikts aizrādījums, pievieno karavīra vai zemessarga personas lietai.”

avots

anotācija

12 domas par “Par būtību

  1. Kā šis topošais likumprojekts iezīmē, ZS kļūst par konkrētu militāru iestādi, kas savā būtībā neatšķirsies no PD. Līdz ar to aktuāls ir tas pats jautājums, kur apgūt militārās zināšanas civilajiem Latvijas teritorijā. Agrāk tika teikts, ka tā ir ZS. Šobrīd, ja finanses ļauj, militarizēties ir diezgan plašas iespējas ārpus LV, bet daudz saimnieciskāk un ekonomiski pamatotāk būtu šīs lietas noregulēt, lai tas būtu iespējams uz vietas, par saprātīgām summām.

    • ZS joprojām ir part-time-duty, bet kad on-duty , tad formāli gandrīz ne ar ko neatšķiras no PD, izņemot atalgojumu un tiesības uz izdienas pensiju.
      civilajiem militārās zināšanas mēneša garumā māca šeit (it kā, jo sen nekas sen nav dzirdams)

    • “Kā šis topošais likumprojekts iezīmē, ZS kļūst par konkrētu militāru iestādi, kas savā būtībā neatšķirsies no PD”
      ====
      pēc kā tu to secināji?

      • Individuālie pienākumi un atbildība izlīdzinās, lai gan ieguldījumi un nodrošinājums būtiski atšķiras tāpat kā prasības. ZS ir ļoti izdevīga valstij.

        • Es palaidu garām diemžēl. Varētu kādu piemēru, kas izlīdzinās?
          Protams, ka ZS ir izdevīgi. Tāpat kā Merkūrs ir Metaxa par Dosjas cenu.

          • Tiešām palaidi garām, jo es bieži lieku hipersaites uz n/a projektiem. Šeit pat ieraksts par disciplināro atbildību. Gada laikā notikuši vairāki grozījumi MDL un ZS likumā, kas ļauj zs aizstāt PD amatos, kas agrāk tika pielāuts kā izņēmums. Pie KBr top ZS bataljons, bet iekš ZS “brigādes” PD bataljons, tas ir nepieredzēts mišungs. ZS tulīt apgādās ar “nopietnāku bruņojumu”(c), ko lietot pienāktos PD. Šodien pat AM un NBS vadība iepazīstas vienā no ZS batiem ar riot control ekipējumu, nu un retorika ZS nevis PD ir aizsardzības mugurkauls, lai gan tā nevar būt pēc definīcijas. Mugurkauls ir regulārā armija, kuru atbalsta irregulārie spēki.

        • Vienmēr esmu teicis, ka bruņota tauta ir ļoti izdevīgs/efektīvs aizsardzības modelis.kādas 90 dienas (12x 7-8) pa gadu nodieni un pārējo laiku velti saviem pamatpienākumiem. Gan ir izdevīgs/drošs ”blakusienākumu avots”, lai nodotos savām iecerēm, gan dienests kā tāds nepaspēj apnikt. Iesākumā vēl var jaunkareivja kursu.

          • Lai varētu uzsākt diskusiju par Zemessardzes izdevīgumu vajadzētu griezties pie klasiķiem. Arī ģenerālis Pēteris Radziņš ir izteicies par šo tēmu:
            “Ikviens jauns cilvēks, kurš pavadījis divus gadus pastāvīgā armijā, ir pilnīgi pabeidzis kara apmācību un tādēļ kara gadījumā var tikt iesaukts ka pilnīgi apmācīts kareivis. Turpretim milicijā pēc diviem gadiem no pirmās iesaukšanas kurss vēl nav pabeigts; tātad kara gadījumā tā paša vecuma jaunieši ir vēl jāapmāca. Tāpēc milicionārā armija tūlīt pēc mobilizācijas vēl nav kaujas spējīga, tai vēl jāsaņem zināms apmācības kurss. Bet, kā jau augšā minēju, Latvijas armijai svarīgākais noteikums ir – ātra kaujas gatavība. Bez tam, kā jau aizrādīts, mums armija vajadzīga arī priekš iekšējās drošības un kārtības, vismaz tuvākos 5–10 gadus, kamēr visa pasaule nebūs palikusi mierīgāka un arī Latvija nebūs atsvabināta no laupītāju bandām un naidīgo kaimiņvalstu organizētas sacelšanās mēģinājumiem. Šo uzdevumu milicionārā armija pavisam nav spējīga izpildīt; priekš šā uzdevuma tātad tā kā tā būs vajadzīgs kāds cits bruņots spēks.
            Milicionārās armijas kaujas spējas ir apšaubāmas, lai gan ar piemēriem to pierādīt nevar, jo ne 19., nedz 20. gadu simteņos milicionārās armijas nav neviena lielāku karu vedušas un spēkus izmēģinājušas. Bet, ņemot vērā pēdējā lielā kara piedzīvojumus, var droši teikt, ka kara iesākumā milicionāra armija arvienu būs vāja; varbūt milicijas kājnieki pēc dažām nedēļām caur smagiem piedzīvojumiem varētu iegūt trūkstošās zināšanas, bet visas speciālās un tehniskās karaspēka daļas vajadzīgās zināšanas un praktiku iegūs tikai tad, kad varbūt būs jau par vēlu tās izlietot. Varbūt jautri kungi man iebildīs (piemēram NBS komandieris Kalniņš), ka speciālās un tehniskās karaspēku daļās tiks iesaukti tie ļaudis, kuri būs jau civilresoros nodarbojušies attiecīgās specialitātēs. Pirmkārt, civilos un privātos arodos neietilpst visas kara specialitātes, piem., artilēristi, mīnmetēji, ložmetējnieki, sapieri u. d. c.; otrkārt, kara kuģniecība, kara lidošana, kara inženiera darbs, jātnieku darbs stāv tikpat tālu no tirdznieciskās kuģošanas, sporta lidošanas, civilinženieru darba un sporta jāšanas, kā kara darbība no zaķu medībām. Pirms lielā kara sporta aviācijas ziņā Francija ieņēma pirmo vietu pasaulē un franči zobojās par vācu lidmašīnām. Bet kad iesākās karš, tad pirmajā kara gadā franču aviatori iedrošinājās lidot pār vācu pozīcijām tikai tik tālu, cik franču lielgabali varēja sniegt un aizsargāt savus lidotājus, jo gaisa kaujās tie izrādījās nesalīdzināmi vājāki par vācu lidotājiem. Tātad, kā ātras kaujas gatavības ziņā, tā arī kaujas spēju ziņā milicija neizpilda tos noteikumus, kādus Latvijai jāprasa no savas armijas. Tālāk aplūkosim vēl trešo faktoru – armijas dārgumu, cik tā tautai – valstij izmaksā. Kura ir dārgāka – pastāvīga armija vai milicija? Kā es jau minēju, tad visās tagadējās valstīs apbruņots spēks sastāv no divām daļām: no visiem kara klausības gados atrodošamies vīriešiem, kuri tiek vienā paņēmienā vai arī periodiski apmācīti kara darbībai, un no kara speciālistiem, kuri apmāca un – kara gadījumā vada karu. Pati tautas apmācīšana pie labas milicijas organizācijas varbūt iznāk lētāka tanī ziņā, ka ļaudis var apmācīt gada laikos, kad tiem vismazāk darba. Bet te no liela svara ir arī tas, ka milicijā uz apmācību ļaudis jāsapulcina daudzas reizes, caur ko rodas liekas braukāšanas un darbu beigšanas – viss šis laiks zūd kā priekš darba, tā arī priekš apmācības, tas ir velti zaudēts. Kas attiecas uz kara speciālistiem un instruktoriem, tad viņu uzturēšana pie milicionārās sistēmas iznāk dārgāka, daudz dārgāka, nekā pastāvīgā armijā. Šiem kara speciālistiem un instruktoriem jābūt pastāvīgā kara dienestā; pa to laiku, kad apmācībā iesaukto (pie milicionārās sistēmas) nebūtu, speciālisti un instruktori nedrīkst nodarboties privātarodos, jo citādi tie paši nekā nezinās un nespēs citus mācīt. Viņiem pastāvīgi jāseko jaunākajām kara zinībām, viņiem pastāvīgi ar tām jānodarbojas teorētiski un praktiski, citādi tie paliks pakaļ citu valstu speciālistiem, maz zinās un kara gadījumā nespēs karu pienācīgi vadīt. Speciālisti būs pilnīgi novecojuši un tad, zināms, arī tauta būs apmācīta tikai novecojušiem kara vešanas paņēmieniem. Bez tam kara speciālistiem un instruktoriem jābūt arī fiziski ievingrinātiem izturībā, jo citādi tie kara gadījumā būs slikti priekšnieki. Piemēram, ja pēc 20 verstis gara marša kareivji būtu noguruši, arī tad priekšnieks vēl nedrīkst būt noguris; priekšnieks nedrīkst doties atpūtā, iekams tas nav veicis visus savus pienākumus: drošības iekārtu pret ienaidnieku, apstākļu izzināšanu, apakšnieku atpūtas nokārtošanu, paziņojumus savam tiešajam priekšniekam utt.
            Lai pie milicionārās sistēmas īsā laikā sekmīgi apmācītu iesauktos, kara speciālistu un instruktoru vajadzīgs ļoti daudz, daudz vairāk, nekā ir virsnieku un virs obligatoriskā dienesta laika palikušo apakšvirsnieku un instruktoru pastāvīgā armijā. Agrākajā Krievijas armijā pie jauniesaukto kareivju apmācības vajadzēja būt vienam instruktoram uz katriem 7–8 jauniesauktajiem. Pie milicijas apmācības, ņemot vērā īso apmācības laiku, instruktoru skaits nevar būt mazāks. Tātad uz 150 apmācāmiem, tas ir, uz vienu rotu, būs vajadzīgi ne mazāk kā 20 instruktori un bez tam vēl vadu komandieri un rotas komandieris (mūsu Zemessardzes rotā NAV NEVIENA!!!!!!!!!!!!!). Pastāvīgā armijā liela daļa no šiem instruktoriem var būt no labākiem, jau vienu gadu apmācītiem kareivjiem. Pastāvīgās armijās kājnieku rotā (tas ir tur, kur pietiek ar īsāku apmācību) mēdz būt 3–4 virsnieki un 4–8 apakšvirsnieki, kuri pieņemti tālākam dienestam; tātad rotā uz algas aprēķina atrodas 7–12 cilvēki (Zemessardzes rotā uz algas ir tikai viens). Lai sekmīgi vadītu apmācību, tad milicijas rotā būs vajadzīgi vismaz 25 apmācītāji/profesionāļi (!!!!!!!!!). Bez tam katrā rotā būs vēl vajadzīgi ēdiena pagatavotāji, mantziņi utt., un tātad būs jāuztur uz lielas algas kādi 30 cilvēki. Tāds aprēķins iznāk uz vienu rotu, bet kad ņemsim lielākas vienības – bataljonus, pulkus un divīzijas, tad šo pastāvīgi kalpojošo personu skaits iznāks daudz lielāks, jo visam kanceleju un saimniecības iestāžu personālam ir jābūt pastāvīgam, citādi armijas iestādes nevarēs funkcionēt. Kad ļaudis tiek iesaukti uz īsa laika apmācību, tad jau pirms viņu ierašanās visam jābūt pilnīgi sagatavotam – dzīvokļiem, gultām, ēdienam, ieročiem, mācību plānam, vārdu sakot – visam, kas vajadzīgs, un priekš tā sagatavošanas vajadzīgi cilvēki. Tā tas būtu kājniekos, kamēr speciālās karaspēka daļās būs vajadzīgs vēl lielāks skaits šo pastāvīgo kara dienestā atrodošos cilvēku. Līdz šim es uzskaitīju tikai to, bet kur tad vēl visa kara materiāla un ieroču saņemšana, glabāšana un kārtībā uzturēšana, lai viss vienmēr būtu pilnīgā kara gatavībā un tādā veidā, ka to varētu ļoti ātri izdot. Un ir pilnīgi viena alga, kādi būs visi uzskaitīto darbu darītāji – kareivji vai arī uz brīva līguma pamata pieņemtās privātpersonas; alga tiem būs jāmaksā un jāmaksā no tās pašas valsts kases, kuru papildina visa tauta. Kas attiecas uz iekšējās drošības uzturēšanu, tad milicijas armiju šim nolūkam nevar izlietot. Tāpēc tad priekš valsts mantu (arī kara mantu) apsargāšanas būs nepieciešami sevišķi sargi. Cik liels būs šo sargu skaits pa visu Latviju? Ne mazāks par 6000 (nerēķinot robežsargus). Tie arī visi būs uz brīva līguma – uz lielām algām, kuras būs jāmaksā no valsts kases, no tautas kabatas. Es še pievedu tikai vispārīgos vilcienos to, kas norāda uz milicijas armijas lielo dārgumu un nelielo kaujas spējību. Kas kaut cik pazīstams ar apbruņotu spēku organizāciju un kara darbību, tam jautājums ir pilnīgi skaidrs. Milicijas armijas ideja nebūt nav jauna, tā vairākas reizes ir izmēģināta. Ir apkārt jau vairāk nekā 100 gadi, kamēr visas pasaules valstsvīri gudro un izmēģina līdzekļus, lai varētu savās valstīs ievest tādu karaspēka organizāciju, kura dotu visstiprāko un lielāko armiju ar vismazākajiem izdevumiem – tā ir vadošā doma pie katras armijas organizācijas procesa.

      • Augstāk jau šķiet atbildēja, bet no sava skatu punkta: kopīgais tiesiskais regulējums, ZS kā mugurkauls, PD kā rotu komandieri, ieskaitīšana rezervē pēc ZS.

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s

This site uses Akismet to reduce spam. Learn how your comment data is processed.