vara bungas: šodien gribēju iepriecināt VB lasītājus ar britu ģenerāļa citātu, bet tad konstatēju, ka doma par sabiedroto spēku integrāciju (nevis tikai sadarbību), kaut kā pārāk uzkrītoši neiet kopā ar skarbo realitāti, lai gan pati ideja ir pareiza un ļoti gribētos, lai 3B armiju integrācija notiktu, jo , lai novērstu karu tas īstenībā ir dzīvības vai nāves jautājums. Tad nodomāju ilustrēt ģenerāļa citātu caur kontrastu starp vēlamo un esošo, bet tad vēl atcerējos Džordža Frīdmena 10 gadus vecu un plaši izsmietu prognozi, par to, ka “3.PK notiks starp Turciju un Poliju” un beidzot sapratu, ko vecais ungārs ar to bija domājis.
UK Stratēģiskās pavēlniecības komandieris, sers Patriks Sanders teica:
“[..] Our response is to pursue integration; joint is no longer enough. We must be integrated across government, with our allies and across the 5 domains to counter this threat and protect our interests and national advantage. We must focus on developing an integrated operating concept compatible force structure: one that is credible to deter above the threshold; more competitive below the threshold and with global reach. To operate consistently and fight when necessary. [..] Our approach to equipment is siloed and still sees duplication and inconsistency across defence, which is an inefficient use of the resources we have. [..] Firstly, integrate the domains but by design, hence we need a deliberate programme. Secondly, to exploit data, through common hosting and standardisation and then thirdly, test and experiment our options virtually and covertly in a secure or a single synthetic environment. [..]
Eh, kurš gan būtu strīdējies, ka kaujas darbība tagad norisinās visās piecās kaujas vides dimensijās ( zeme, gaiss, jūra, kosmoss, informācija) vienlaicīgi, kas prasa ne vairs vienkāršu sabiedroto sadarbību, bet sabiedro`to vienību integrāciju, tas ir, visa kā militārā standartizāciju un vienvadību. 3B tas būtu iespējams, ja būtu politiskā griba (atkal un vēl).
Bet ko mēs redzam realitātē nedaudz palielinot Eiropas kartes mērogu?
LV kaut kā par to pavisam maz runā, bet 16.jūlijā Eiropa knapi un ne līdz galam izspruka no bruņota konflikta starp divām NATO valstīm. Proti Turcija pēkšņi paziņoja, ka tās izpētes kuģis “Oruç Reis”uzsāks darbus strīdīgajā GR EEZ pie Kastellórizo salas un to eskortēs 18 TR jūras spēku kuģi un kaujas lidmašīnas. GR nepalika atbildi parādā un pacēla gaisā savas kaujas lidmašīnas, atklātoi paziņojot, ka nepieļaus TR nodoma realizāciju. Šobrīd ap salu spieto abu valstu droni un specnazi. GR armijā un flotē izsludināta kaujas gatavība, infooperāciju dienesti organizē noplūdes par augstu kaujas garu GR armijā un apņēmību nepieļaut “sarkanās līnijas šķērsošanu”. Lieki teikt, ka TR visu noliedz un uzskata GR EEZ daļu par savu. Šajā brīdī iejaucās DE un it kā piebremzēja TR flotilles kustību. Bet problēma paliek, tā ne tuvu nav atrisināta.
infografika šeit
Tagad iedomāsimies, ka viss aiziet pa sliktāko scenāriju un TR uzsāk bruņotu konfliktu jūrā ar GR, kas turklāt nebūs pirmo reizi. Viens no TR hibrīdkara instrumentiem ir neatrisināts Kipras/Ziemeļkipras piederības jautājums, ko Erdogans var kustināt pēc savas patikas tāpat kā Putins Piedņestru, D-osetiju vai Abhāziju. Kipras Republikai (salai) nav savas kara flotes, ja TR vienkārši veiks salas jūras blokādi debloķēšanas operācijā noteikti būs jāiesaistās GR jūras spēkiem un ņemot vērā salas ekonomisko uc nozīmi arī ES valstīm galvenokārt FR, IT un DE. US arī būtu, ko pateikt TR šajā sakarā, bet Trampa vadībā, tā ticamāk izvēlēsies kratīt pirkstu (“I told you, NATO is obsolete”, “Europeans should be able to protect themselves”) un rīkosies netieši caur Eiropas sabiedrotajiem. Kas ie lielākie US sabiedrotie Eiropā? PL un 3B. Kuriem no tiem ir kaut kas līdzīgs jūras spēkiem? PL . Attiecīgi iezīmējas alianse pret TR par Kipras neatkarību DE, FR, PL un citi… Attiecīgi, ja Frīdmena prognozi uztver ne tik tieši un viņa piesaukto “Poliju” saprotot kā Centrāleiropas metaforu, tad jāsecina, ka agri jūs smējāties par veco Frīdmenu…
Atgriežoties pie sabiedroto integrācijas rodas jautājums, kur var ieintegrēt TR? Tomer izslēdzot to no NATO tktu stiprināta RU. Varbūt tomēr atdot TR to salu? Mīlā miera labad.
UPD1 tas protams vēl neko nenozīmē…
vara bungas 
Turcijas ambīcijas jau pārsniedz tās “integrāciju”. Tā jau pati grib “integrēt” gan savas bijušās provinces, gan arī vispār 200 miljonu tjurku pasauli un ir neizbēgamā ģeogrāfiskā konfliktā ar Krieviju, ko diemžēl nevar teikt par Rietumeiropas “sabiedrotajiem”. Un pat pretendē uz islāma pasaules centra lomu pretstatā Irānai.
Protams, ir jāizvērtē arī viennozīmīgais un kategoriskais Ukrainas atbalsts. “Intermarium” Austrumeiropai objektīvi Turcija ir svarīgāka.
Irāna vienmēr būs šiītu centrs, bet par sunītiem TR varētu pacīnīties. Ar TR ukraiņi var sadarboties tikai līdz brīdim, jo godīga atbilde uz jautājumu “čej krim?” nepatiks ne krieviem, ne ukraiņiem,
Irānas konstitūcijas preambulā ir ierakstīta “vispasaules islāma nācijas” (ummas) celtniecība. Saudītiem būtībā rūp tikai pašu nafta. Irāna pat pieprasīja atdot tai Meku, kuras funkcionēšanu saudīti nespējot nodrošināt. Te nu Erdijs ļoti laicīgi atgādina, ka tieši osmaņu sultāniem bija kalifa statuss rajonā. Irāņi ar islāma novirzieniem sevišķi nemocās – jau pārņēmuši savā maizē sunnītu hamas, Sīrijā uztur hazāriešu brigādi.
Raugoties uz turkiem, jākonstatē pārdomāta, konsekventa un ar resursiem nodrošināta politika. Un ne pārāk turīgām valstīm ir ļoti interesants arī viss, ko viņi dara bruņošanās jomā. Nupat ar uzbekiem parakstīja līgumu par 1000 bruņmašīnu būvi.
Par ” Чей Крым?!”- “dead on”, ka nepatiks ne RU, ne UA. TR ir priekš UA apstākļu spiests sabiedrotais no sērijas “mana ienaidnieka ienaidnieks ir mans draugs”. Ne vairāk. Kā atzīmēja O. Arsetovičs, R. Erdogans ļoti gudri, viltīgi un bez lieliem ārpolitiskiem “kosjakiem”, izmantojot starptautisko attiecību likumdošanas ” pelēkās zonas”, lēnām, prātīgi, bet neatlaidīgi īsteno projektu “Otomaņu Impērija 2.0”. To varu novērot darbībā savā pašreizējā dislokācijas vietā.
Pieļauju, ka pareizajā ( priekš Erdogana) laikā un vietā viņš tā brīža RU vadībai attiecībā uz Krimu nevis uzdos jsutājumu par tās piederību ( viņam priekš sevis un TR pareizā atbildes versija sen ir skaidra, tikai viņš ir pietiekoši gudrs to nebazūnēt pasaulei līdz noteiktam laikam), bet citēs komēdijas “Kāzas Maļinovkā” vienu no varoņiem: “Panēsāji- dod citiem.panēsāt!”
ASV aizsūtījusi savu aviācijas bazes kuģi uz Grieķijas krastiem . Un izveic kopīgi ar grieķiem jūras mācības. Tā ka piedalās gan….
Jāskatās vai šīs mācības nav plānotas gadu iepriekš. TR šobrīd iepauzēja tas var būt kārtīgs iemesls.
Izskatās, ka TR un Erdogans atkārto ru&pu scenāriju- kamēr resurss atļauj, cīnās uz visām pusēm, bet resursi nav bezgalīgi… Var mēģināt pilsoņus barot ar tv, bet vienā brīdī ledusskapis var uzvarēt. Turēs tautu rāmjos ar silovikiem? Revolūcija vai apvērsums arī nav atcelts…
Ja Erdogans izvēlētos tikai vienu karu, tad viņa pozīcijas būtu stabilākas.
Pusei eiropeisko turku no lielajām pilsētām erdogans besī, bet otrai puseikonservatīvajiem islāmistiem- lauķiem patīk. Līdzīgi kā Duda PL un Tramps US.
Ticība ir spēks, un islams ir varas reliģija, atšķirībā no kristietības, kas ir dumpinieku pasākums. Vladivostokā televizors sacenšas ar ledusskapi, turcijā nullas uzvar
Erdogans demontē kemalismu. Tagad vēl vairāk skaidrs kādēļ viņam vajadzēja izrādi ar apvērsumu. Armija bija šķērslis.
Armija kā liberālisma bastions – lol
kemalisms nav liberāls, bet sekulārs un vērsts uz valsts modernizāciju.
Kemalism is a modernization philosophy which guided the transition between the multi-religious, multi-ethnic Ottoman Empire to the secular, unitary Republic of Turkey. Kemalism sets the boundaries of the social process in the Turkish Reformation.
There are six fundamental pillars (ilke) of the ideology: Republicanism , Populism , Nationalism , Laicism (the nonclerical, or secular, control of political and social institutions in a society) , Statism (a political system in which the state has substantial centralized control over social and economic affairs), and Reformism (or called “Revolutionism”). Together they represent a kind of Jacobinism, defined by Atatürk himself as a method of utilizing political despotism in order to break down the social despotism prevalent among the traditionally minded Turkish-Muslim population, for which he blamed foremost the bigotry of the ulema. The principles came to be recognized as unchangeable and sacrosanct.
Kemalisms bija Turcijas kā valsts palieku glābšana, Sevras līgums to praktiski pilnībā likvidēja. To tad varēja izdarīt tikai nacionālisms. Pašlaik Tuvajos austrumos ir varas vakuums un postkoloniālās teritoriālās sadales sistēmas krīze, ko uzstājīgi mēģina aizpildīt arī Irāna un virsnacionālas islāmistu kustības, kā Musulmaņu brālība. Turcijai atliek izvēle, “eiropeiski” stāvēt malā vai piedalīties.
Tas būs arī Rietumu zaudējums, ja TR aizies uz mošejām. Skat. Irānu pirms un pēc islama revolūcijas.
“Uz mošejam aizgājuši” ir arī visi atlikušie arābu monarhi (kuri visi ir cēlušies no kalifiem) un tas sevišķi netraucē. Galvenais ir aiziešanas radikālisms·
Lai spēlētu jelkādu lomu islāma pasaulē, pašam jābūt tajā mošejā, kaut simboliski. Jautājums nu ir tikai tajā, kurš tad kādu spēlēs.
Turcijai bija izvēle- politiskās vadības līmenī palikt sekulārai vai islamizēties. otrais variants nozīmē durvju aizciršanu uz Eiropu, jo es nevaru iedomāties, kā islamiska valsts varētu sadzīvot ar Eiropas liberālajām brīvībām.
Ja TR būtu palikusi sekulāra, tas palīdzētu Turcijai stiprināt ekonomiskās saites ar Eiropu un kļūt ekonomiski spēcīgai, šādi vairojot savu ietekmi Tuvajos austrumos. Pagaidām Erdogans īsteno kkādu tuvredzīgo scenāriju.
TR iespējams saprata vai tai lika saprast, ka ES to nepieņems nekad, tādēļ nav jēgas mīņāties europas priekšnamā jāmeklē savs ceļš.
Es līdz galam nepiekrītu šai versijai, jo viens ir uzņemt ES, bet otrs ir integrēt ekonomiski un piešķirt bezvīzu režīmu. Otrā iespēja tāpat ir labāka par “savu ceļu”.
P.s. kaut pārticīga un bez izaicinājumiem dzīve ir pārlieku garlaicīga, lai tādu dzīvotu… 😀
TR ir lielākas ambīcijas nekā bezvīzs, viņi grib piedalīties pīrāga dalīšanā.
Interesants novērojums šajā kontekstā:
Lībijā Turcijas pusē ir Katara un Tunisija, politiski arī Itālija, Sīrijā galvenie tēriņi ir miljoni bēgļu, ne karš pats par sevi. Azerbaidžāna vispār ir “viena nācija” ar turkiem.
azebaidžāņi brīvi lkomunicē ar turkiem bez tulka.