vara bungas: LV netrūkst saldūdens, bet SHTF situācijā var atri aptrūkties tieši DZERAMAIS ūdens. Vārīšana (jābūt degvielai), kīmiska attīrīšana (jābūt ķimikālijām), filtrēšana (jāprot un jāvāra tik un tā) tās visas ir dzeramā ūdens nodrošināšanas opcijas tāpat kā dzeramā ūdens krājuma izveidošana (prasības glabāšanai), no kurām katrs gatavnieks izvēlas savai situācijai atbilstošo. Lepnie dziļurbumu īpašnieki apsveriet kā jūs pumpēsiet ūdeni augšā, ja nebūs elektrības.Jārēķinās, ka pieaugušam cilvēkam dienā tikai dzeršanai nepieciešami apmēram divi litri tīra ūdens. Attiecīgi, piemēram, ģimene T+M+B izdzers apmēram 5 litrus dienā, mēneša laikā 150-200 litrus. Optimisti glabās krājumu 72 stundām, reālisti 1-3 mēnešiem.
Šoreiz par dzeramā ūdens krājuma glabāšanu:
plastmasas tvertnes – tumša, necaurspīdīga plastmasa, vēlams pārtikas, pirkt jaunas, apsvērt glabāšanas vietu ņemot vērā svaru. Ieteicams izmatot specializētas muciņas, kuras var pacelt divi cilvēki (salīdzinājumam pamēģiniet pārvietott 200 l mucu).
pēc “krāna ūdens” krājuma izveidošanas nepārtraukti to rotējiet izmantojot kaut vai puķu laistīšanai. Neglabājiet ūdeni ilgstoši (ilgāk par gadu).
Vēl idejas (arī komentāros)…
vara bungas 
siltā ūdens boilers ļoti labi der priekš tāda uzdevuma. SHTF gadījumā elektrība tāpat nebūs un dušā neies.
Ūdens pastāvīgā caurtecē, vienmēr svaigs, tik vien kā vajag izdomāt, kā ērti dabūt ūdeni no boilera ārā
Ļoti aktuāli pilsētai un piepilsētai. Laukos, lielākajai daļai vēl ir saglabājusies aka. Tieši pilsētai arī uzglabāšanas jautājums ir ļoti būtisks. Ja nedzīvo privātmājā, tad variantu uzglabāšanai ir ļoti maz un arī apjomi mazi.
Ņemot vērā Latvijas apdzīvotības struktūru, mums ļoti svarīgi būtu trenēt urbāno izdzīvošanu un urbāno gatavniecību.
Izdzīvot nedēļu mežā ir vieglāk nekā nedēļu pilsētā, kur visa infrastruktūra iznīcināta vai vienkārši nedarbojas.
pilsētā visreālāk ir ielikt iepakojumus ar rūpnieciski fasētu ūdeni skapja dibenā. it sevišķi tumsā noteikti pāris gadus nekas slikts nenotiks. 1x gadā mangaļus izdzert un noprikt vietā jaunus
Ieteiktu apzināt dabiskos ūdens avotu iztekas dzīves vietas apkaimē. Sevišķi pievērst uzmanību tiem, par kuriem ir zināms, ka ūdeni var dzert droši no gultnes. Daudz kur tagad pat kartēs un uz ceļiem ir norādītas zīmes par avotiem kurus var izmantot uzturā speciāli neapstrādājot.
Problēma varētu būt, ka citi iedzīvotāji zina par šiem avotiem un SHTF gadījumā pie tiem visticamāk veidotos rindas ar attiecīgām problēmām.
Vēl no savas pieredzes.
Ja neesi baigais pilsētnieks, ieteiktu apsekot savas apkaimes vai novada pamestās un neapdzīvotās viensētas. Sevišķi pievērst uzmanību tām, kas nesen ir pamestas! Pie tādām viensētām parasti ir akas, kas vēl aizvien pilda savu funkciju un ūdens tajās ir dzerams. Ūdens kvalitāti, tā pat jāpārbauda, kas zina, ja plāno izmantot šādu aku!
Protams, ja ir paziņas vai radinieki ar dabisku aku, tad ūdens sagāde kļūst mazāk problemātiska! 🙂
Es domāju ūdens krājumi ir vairāk aktuāli pilsētu iedzīvotājiem (arī tiem, kuri dzīvo privātmāju ciematos). Iedzīvotāju blīvums (notkūdeņu iefiltrēšana augsnē) tad islēdz nevārītu gruntsūdeņu izmantošanu pārtikā. Lai vārītu spaini diena parēķiniet nepieciešamās malkas daudzumu (elektrības/gāzes nav).
It sevišķi pilsētā, kur cik necik sausu malku dabūt ir sarežģīti – maskavas forštates šķūnīšos, tad pašus šķūnīšus, depo zāģmateriālus un mēbeles. Un vazāties apkārt pēc ūdens un malkas būs nedroši
Negribu piekrist, ka nevārītus gruntsūdeņus nevarētu izmantot pārtikā. Un reti kurā miestā vai ciematā neattīrītus notekūdeņus iefiltrē augsnē. Gandrīz visur par ES naudām saceltas attīrīšanas iekārtas un lielās pilsētās tās paņem visu – arī lietus ūdeņus un ūdeņus no ēku drenāžas. Mazpilsētās vēl daļai ir sausās atejas, bet parasti ar to komplektā iet arī aka.
Laukos, pamestu viensētu tuvumā, problēmas taisa lauksaimnieki – tie gan ar nitrātiem, fosforiem un savu ķīmiju piebendē zemi, grāvjus un mazās upītes.
Nu pie jums tur Zilo ezeru zemē visu ko par fondu naudu sabūvēja. SHTF gadījumā izies no ierindas sūkņu stacija un visi filtrēs sūdus augsnē tapat kā metropoles aglomerācija. Attīrīšana ir lokāla un loti dažāda pēc kvalitātes. Tā kā labāk vārīt 😉
Latvijai ir “palaimējies”, ka teritorijā, ar dažiem izņēmumiem, ir augsts gruntsūdens līmenis. Tie, kuri dzīvo pilsētās daudzstāvu daudzdzīvokļu mājās un nekur uz laukiem nedosies – tiem atliek doties uz pagrabu vai apakšzemes autostāvvietu un betona grīdā izkalt caurumu, tad izrakt bedri un tad gaidīt gruntsūdens parādīšanos. Ūdens būs maz un ļoti lēnu atjaunosies, bet vienai ģimenei pietiks. Tikai iepriekš jānodrošinās ar instrumentiem, lai izkaltu betonu, pārzāģētu stiegras un aizraktos līdz ūdenim.
Tas pats attiecas uz karavīriem, kuri karos pilsētā. Var nonākt aplenkumā vai ēkā var izcelties ugunsgrēks – tāpēc iepriekš jāsagatavo liels ūdens daudzums. Ja ir elektrība un ūdensapgāde vēl strādā, tad labi. Ja nav, tad roc pagrabā dziļu bedri līdz atrodi ūdeni un taisi krājumus.
Un kur visi šie cienījamie ļaudis nokārtosies, kad izkāps no pagraba? Ļoti netālu katrā gadījumā. Ir vēl citi un iespējams labāki paņēmieni kā nodrošināt sevi ar dzeramo ūdeni nekur nekāpjot – tabletes un filtri, bet tā jau ir daļa no gatavnieka individuālā plāna, kuru risinājumu izvēlēties.
bez elektrības izkalt grīdā caurumu arī nav vienkārši
Čečeni kara laikā pret moskovijas kaganātu ap daudzdzīvokļu namiem izraka ierakumus, ar tiem savienoja vairākus namus, ēku pamatos izdauzīja caurumus, lai vajadzības gadījumā nokļūtu ierakumos. Ierakumos un namu augšējos stāvos bija tikai novērotāji, pārējie čečenu brīvības cīnītāji sēdēja namu pagrabos, dzēra siltu tēju, sildījās pie ugunskuriem un ēda “heš”.
Paldies Tev par padomu ūdens iegūšanai vajadzības gadījumā Latvijā! Es, kurš daudz esmu piedzīvojis, nebiju līdz tam aizdomājies! Ļoti vērtīgs padoms! Aicinu, pat pieprasu vara bungām to popularizēt! Un tas pat ir jāiekļauj AM prospektiņā par rīcību Xstundā!
Modulēju situāciju – milpersonas vai civilisti ir spiesti sēdēt pagrabā bez dzeramā ūdens. Ūdens ir zem kājām!
Mums ZS vienā izdzīvošanas treniņā vajadzēja dažas dienas izdzīvot slēgtā pagrabā un izrakt aku. Izrakām arī. Dziļi nē, bet pie ūdens tikām. Vajadzēja gan filtrēt un pēc tam vārīt.
Dziļurbuma caurules diametrs sākas no 89mm, kas ir pietiekoši, lai nolaistu lejā trauku ar atsvaru… Jāpiegatavo tik garāka virve, piemērots trauks, kam jāpiestiprina atsvars.
Ok ideja. Manā apvidū urbumi 80-120 m
Nekas nav neiespējami!..
Man urbums ir ~30m, bet dinamiskais līmenis ap 16m. Gan jau arī tiem, kam urbums ir 100-120m, dinamiskais līmenis ir uz pusi mazāks un statiskais vēl uz pusi mazāks no dinamiskā. 30-40m virvi tak sagrabināsi?! 🙂
Es tak saku , ka laba ideja.
Ūdens filtrs ir katra saprātīga cilvēka mil vai panikas somā. Bet izfiltrēt var jebkur un jebcaur ko, pilns jutube ar info. Ja jādzīvo meža apstākļos (arī pilsētas dzīvoklī pie ierobežotiem ūdens resursiem), ja jāieiet pilsētā, lai nepievērstu uzmanību ar savu smaku, ūdens mazpatēriņam ir labāk mazgāties ar samitrinātu papīru, sūnām, dvieli, vienalga ko, samitrinot ūdenī un ar to sevi apmazgājot. Ir ar ūdens trūkumu dzeršanai saskarties Besarābijā, kur ūdens it kā pa pilnam. Esmu redzējis, kā cilvēki burtiski nobirst prātā, kad ierauga ūdens tērcīti un viens otru cenšas izslēgt, lai tiktu padzerties.
Mājās es neturu lielas ūdens rezerves. Esmu pažēlojis naudu, bet to labošu – nopirkšu 999 raudzes sudrabu, kas palīdz ūdeni ilgāk uzturēt tvertnē tīru un derīgu dzeršanai. Ūdens deztabletes un zilie graudiņi (kālija permanganāts) ir labi, bet aizdomīgi. Sena jūrnieku pieredze – tīrs sudrabs ūdenstvertnē, vai ūdenim pievienots rums (šnabis), kas, ja ūdeni uzkarsē, ir tas pats groks. Pārbaudīts praksē gadsimtos.
Vēl visiem gribu atgādināt – ja esat pamanījuši – ārā aiz loga ir ziema, tāpē neaizmirstiet – lai jūsu mil vai panikas somā ir C vitamīns (ar skujām var būt par maz un C vitamīna trūkums ir bezspēks un arī nāve (jūrnieku pieredze par cingu)) un D vitamīns, kura trūkums Latvijas polārās pusnakts apstākļos arī izpaužas kā “knapi varu pavilkt kājas”.
Jā, vēl gribu pavaicāt – jums medaptieciņā ir Riņķa ziede (tagad tirgo arī kā “Eviju”), kura aizstāj daļu medikamentus – pret sasitumiem, nobrāzumiem, iegriezumiem, apdegumiem, saukstēšanās laikā smērējama degunā vai rīklē u.t.t ….?
Un ziniet, kā tās analogu var izgatavot meža apstākļos?
Variants īslaicīgai ūdens uzglabāšanai ir biezie plastmasas maisi. Parasti caurspīdīgi, maiss maksā apmēram 2 eiro un salocīts neaizņem daudz vietas. Tādos reizēm tecina kļavu un bērzu sulas. 100 litrīgā maisā, lai droši operētu, apmēram 25 litrus var iepildīt.
Ok ja maisu ievieto vannā, tad var arī vairāk ietilpināt. Video tas ir parādīts.
Vannu var vienkārši piepildīt, bez maisa
Savulaik jaunsardzē kā ūdens uzglabāšanas trauku ieteica prezervatīvu. 5L bez problēmām ieejot un varot pārnēsāt. Varot ieliet arī 10L, bet tad esot stacionāra tvertne. Nav gan sanācis pašam izmēģināt.
Anivei šis nav tas gadījums.
Savulaik, dienējot padomju okupācijas spēkos, poligona apstākļos, kur nebija centralizētais ūdensvads un visi dzēra no liela cinkota kubula no vienas krūzes, apm. 30% dabūja hepatītu.
Jaunsardzē visi prezervatīvi izlietojas tam oriģināli paredzētajā veidā 😀