Dienas grauds (papildināts)


As an intergovernmental security alliance, NATO is only as strong as its member states. Of NATO’s 28 members, 26 are European. European countries collectively have more than two million men and women in uniform, yet by some estimates, only 100,000—a mere 5 percent—of them have the capability to deploy outside national borders.

In 2012, just four of the 28 NATO members—the United States, Estonia, Britain, and Greece—spent the required 2 percent of gross domestic product (GDP) on defense. France fell below the 2 percent mark in 2011. The lack of defense investment by Europeans since the end of the Cold War and the subsequent dependence on the U.S. have planted the seed of discontent among U.S. lawmakers.

Today, only 64,000 U.S. troops remain permanently based in Europe, and the number of sites has been reduced by 85 percent from the Cold War high. So what is the future of these forces? Depending on where you are, or what your security concerns and force drivers are, it is not looking good.

Make no mistake: The Obama Administration’s most recent defense cuts will deeply impact the U.S. military footprint in Europe. On January 2012, the Pentagon announced reductions in the U.S. military force posture in Europe:

  • Inactivation of one A-10 squadron from Germany in 2013.
  • Inactivation of an Air Control Squadron from Italy in 2013.
  • Inactivation of the 170th Brigade Combat Team (BCT) in 2013 and the 172nd BCT in 2014. This will completely eliminate the U.S. Army’s heavy armor capability in Europe.
  • An additional reduction of approximately 2,500 soldiers in enabling units of the U.S. Army in Europe over the next five years.

These cuts have been supported by some Members of Congress and media commentators who believe that basing U.S. troops in Europe is a Cold War relic.

Luke Coffey (The Heritage Foundation)

Lekcija BALTDEFCOL

UPD1  ir arī šāds viedoklis 🙂

На очереди, уже в этом году, аккредитация Центра стратегических коммуникаций альянса в Латвии, рассматриваемого как база для проведения информационных и психологических операций. По сути, данные события являются очередными этапами в цепочке событий по наращиванию военного присутствия США в регионе.

Все эти факты позволяют сделать вывод, что США не только не намерены отказываться от военного присутствия в Европе, а наоборот стремятся приблизить свои передовые оперативные базы к западным границам России и Беларуси, чем вызывает военно-политическую конфронтацию и дисбаланс сил в регионе.

В сложившихся условиях планируемое белорусско-российское учение «Запад-2013» является необходимым противовесом интенсивной подготовке ОВС НАТО в Балтийском регионе и служит сдерживающим фактором в случае вероятного противостояния.

avots

8 domas par “Dienas grauds (papildināts)

  1. Nu ko, jāsāk pašiem nostāties uz savām kājām. Un Graube vēl teica, ka viņš neredz nekādus draudus valsts drošībai. Laikam bija aizmirsis brilles?

  2. Šī diskusija ir diezgan veca. Kaut kā ir sakritis, ka tieši šodien uzdūros uz ģenerāļa Pētera Radziņa rakstu avīzē „Latvijas Kareivis” 11.marts 1920.gads N#19. Raksts saucās “Ceļš uz mierus”, savu aktualitāti tas nav zaudējis arī šodien gan Latvijā, gan Eiropā.

    Ja kāds cilvēks noliktos mierīgi gulēt, neaizslēgdams āra durvis, un viņam zagļi izzagtu no dzīvokļa mantas – tādu cilvēku nosauktu, mazākais par vieglprātīgu. Un kāds cits cilvēks gulētu pie neaizslēgtām āra durvīm, viņa dzīvoklī ienāktu zagļi, cilvēks uzmostos, aizdzītu zagļus, paziņotu policijai un pēc tam, neaizslēdzis durvis, likto mierīgi gulēt – un pēc tam otrreiz ienāktu zagļi un aiznestu no viņa dzīvokļa vislabākās mantas, – tad tādu cilvēku visi sauktu vismaz par muļķi.
    Mēs, latvieši, pagājušajā gadā esam divi reizes ne tikai apzagti, bet pilnīgi aplaupīti: reiz no lieliniekiem un reiz no Bermonta – tādēļ, ka mūsu valsts durvis nebija aizslēgtas. Ar lieliem grūtumiem, ar lieliem upuriem mums izdevās aizdzīt abus laupītājus – vienu uz austrumiem, otru uz rietumiem. Man rādās, ka tagad vienkārša loģika mums diktē, ka mēs nedrīkstam apmierināties tikai ar to, ka esam laupītājus aizdzinuši un paziņojuši policijai par viņu uzbrukumu. Mēs nevaram likties mierīgi gulēt pie atvērtām durvīm ar cerību, ka ja laupītāji mums vēl reiz gribēs uzbrukt, tad policija tos saķers un nosodīs. Vispirms mums vajag noslēgt visas āra durvis. Savas āra durvis – savas robežas – mēs varam noslēgt vienīgi ar karaspēku. Kad mums pirmo reizi uzbruka laupītāji – lielinieki un Bermonts, vai tad pasaules policija mūs apsargāja no viņiem? Nebūt ne, un ja arī palīdzēja, tad vienīgi ar vārdiem un nelielu kara materiālu. Tikai tad sabiedrotie sāka mums vairāk palīdzēt, kad redzēja sekmes mūsu pusē. Ja nākamībā Latvijai kāds uzbruktu, būtu tas pats: pasaules politikā neviens nedara otram neko labu par velti. Katrs strādā tikai savā labā. Ja mēs gribam, lai mums kāda cita tauta palīdz, tad ir nepieciešams, lai priekš šīs citas tautas mūsu pastāvība un brīvība būtu no liela svara. Cita tauta vai valsts saistīs savas intereses uz Latviju tika tādā gadījumā, ja Latvija būs stipra. Uz šo daudzi man atbildēs, ka citas tautas vai valstis var būt ieinteresētas Latvijā ne tikai tādēļ, ka Latvijai ir militārs spēks, bet arī tādēļ, lai vestu ar Latviju vai caur Latviju savu tirdzniecību. Bet tirdzniecības ziņā es šaubos par divām lietām: pirmkārt, pašā Latvijā ir ļoti maz bagātību priekš tirdzniecības ar ārzemēm; tad, kas tirgotājam ir izdevīgāki – vest tirdzniecību ar lielo Krieviju caur Latviju jeb arī ar Krieviju tieši, tas ir, vai tirgotājiem nebūtu patīkamāki, lai Latviju piedalītu atpakaļ pie Krievijas, šādā gadījumā tirdznieciskas operācijas varētu notikt bez Latvijas kā liela vidutāja? Otrkārt , es šaubos par to , ka kāds tirgotājs riskētu ieguldīt savus kapitālus nedrošā vietā un lietā. Latvija vēl ir juridiski neatzīta, austrumos Latvijai vēl ir ļoti stiprs ienaidnieks, priekš kura dzīvības interesēs ir nepieciešamas dabūt Baltijas jūru savās rokās, un tādēļ ārzemju tirgotājiem Latvija var būt par drošu vietu kapitālu ieguldīšanai tikai tanī gadījumā, ja Latvijai būs stipra armija, kura spēs nodrošināt mūsu valsti un līdz ar to arī ārzemju kapitālus.
    Nav ko runāt par to, ka armijas uzturēšana izmaksā ļoti dārgi, tāpat arī par to, ka visai latvju tautai nāktos tam grūti uzturēt armiju; tautai jānes milzīgi upuri. Bet vai mūsu tautai bija vieglāki, kad pār Latviju valdīja lielinieki, vai tauta dzīvoja labāki, kad Kurzeme bija ieņemta no Bermonta un vai būs labāka dzīve, ja atnāktu atkal svešinieki no austrumiem vai rietumiem un sāktu pārvaldīt latviešus? Kar runa par demobilizāciju un karaspēka atlaišanu uz māju, tad, man šķiet runātāji pavisam piemirsuši nesen pagājušos laiku un visu to, kādēļ latvieši tik vienprātīgi pacēlās, lai vairs nebūtu jāliec muguras svešzemnieku jūgā. Dažu mēnešus atpakaļ visi bija gatavi nest upurus, bet tikko briesmas pārgājušas, tūlīt ļaudis tās aizmirsuši. Aizmirsuši, ka Latvija savu brīvību ir izcīnījusi ar zobenu, viņi tagad šo zobenu grib pārkalt par izkapti. Bet par vēlu būs suni barot, kad vilks būs lopos, par vēlu būs izkapti pārkalt atpakaļ zobenā, kad ienaidnieks būs zemē iekšā. Ja cilvēks grib savu mantu nodrošināt pret ugunsgrēka nelaimi, viņa patstāvīgi jāmaksā apdrošināšanas nodeva. Un ja tauta grib dzīvot droši un baudīt mieru, tad tai jatura stiprs karaspēks. Neviens neuzbruks tam, kurš stiprs – uzbrūk tika vājajiem. Ja kādam cilvēkam jāiet gar bailīgu vietu, tas meklē sev stipru biedru; ar vāju un bailīgu tas nebiedrosies. Gluži tāpat neviena valsts neuzbruks otrai, ja zinās, ka pēdējai ir stipra armija; ikviena valsts vai tauta meklē sabiedrību ar stipru un spēcīgu kaimiņu; bet valsts stiprumu mēro pēc viņas armijas. Tā tas ir bijis vispār, bet mūsu laikos, kad visā pasaulē tautu un valstu starpā vēl nav iestājies līdzsvars, vienīgais līdzeklis, ar kuru kāda tauta var uzturēt sev daudzmaz mierīgu un drošu stāvokli, ir – armija. Tikai stipra un katrā lakā karot spējīga armija, var šinīs laikos nodrošināt tautai mieru. Ja nebūs armijas, tad tautas miers līdzināsies uz smiltīm uzceltai mājai, kuru sagāzīs mazākā vētra un lietus.
    Ne par velti daudz piedzīvojušie senie romieši teica: „Ja gribi mieru – gatavojies uz karu!”. Bet latviešos tagad bieži dzird balsis: „Demobilizēsim armiju, tad būs miers.” Vai tika ātri šie ļaudis ir piemirsuši pagājušā gada vēsturi, aizmirsuši tās sekas, kuras izbaudīja Krievijas pēc 1017.gada rudeņa lozungiem: „Nost ar karu! Lai armija izklīst – katrs savā sētā!” – vai tik ātri?
    P.Radziņš

    Click to access LatvijasKareivis1920-019.pdf

    • “ja tauta grib dzīvot droši un baudīt mieru, tad tai …” nedaudz tomēr novecojis uzskats, jo tas bijā tālaika ienaidnieks-iebrucējs, kas tikai slepkavoja, postīja un laupīja. Mūsdienās iebrucēji rīkojas rafinētāk – sniedz drošības garantijas biznesiem, īpašumiem, nišām, ietekmes sfērām utt. Pie šādiem nosacījumiem Rīgas atslēgu nodos uz samta spilventiņa. Mūsdienās LV armija vajadzīga, lai nevienam atslēgas turētājam šāds gājiens neienāktu prātā… 🙂

      • Tapēc arī “karaspēkam” jārīkojas rafinētāk!!!
        Runa nav par metodi, bet gan par ideju. Diezgan muļķīgi būtu likt peļu slazdus “vilkam, kas lopos”. Būtība ir tā vai mēs tomēr meklēsim veidus kā cīnīties pret vilku vai bezpalīdzīgi skatīsimies kā vilks noēd mūsu lopus un sūkstīsimies par to cik slikts ir vilks.
        Tāpat jāskata jautājums par sabiedrotajiem. Kādus mēs viņus gribam redzēt un ko viņi gribētu sagaidīt no mums? Vai mums ir jābūt stipriem?
        Vai šī tēze ir zaudējusi savu aktualitāti “..ka visai latvju tautai nāktos tam grūti uzturēt armiju (lasi- aizsardzības/drošības spēju); tautai jānes milzīgi upuri?
        Toreiz tauta nolēma nest šo “upuri” un “aizslēgt durvis”, tikai diemžēl “vadoņiem” dūšas nepietika…

        • 1.republikas tauta grūti uzturēja armiju, kas neaizsargāja, likumsakarīgi, ka 2.republikas tauta netic, ka “grūti uzturot” var iegūt mieru un drošību. Jāpajautā igauņiem, kādēļ viņi ir citās domās un maksā.

  3. Grūti te ko piebilst! Vai nu dzīvot caurstaigājamā sētā vai aizslēgt durvis? Tiklab durvju aizslēgšana attiecas kā uz austrumiem tā uz rietumiem, tikai ar to starpību, ja austrumos ir jātur stingra robeža, tad rietumos ir vajadzīgs stingrs mugurkauls un vēs prāts, lai nelēkātu visādu jampampiņu pavadā un pastāvētu uz savām (valsts un tautas) interesēm.

Atbildēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s

This site uses Akismet to reduce spam. Learn how your comment data is processed.