Par tiesībām izdzīvot

Notikumi ap bojā gājušā kaitbordista meklēšanu saviļņoja Latvijas sabiedrību un atkal nodemonstrēja, ka mūsu cilvēki spēj būt vienoti un iejūtīgi sastopoties ar citu cilvēku traģēdiju. Cerība, ka šāda atsaucība nav nejauša un iezīmē ilgtspējīgu tendenci, liek atgādināt par pērn notikušo traģēdiju, kad gāja bojā NBS SUV karavīrs. Pirms dažām dienām par šo drāmu rakstīja rezerves virsnieks, tagad advokāts, Pēteris Kušners. Ceru, ka Latvijas sabiedrība nenovērsīsies, būs tik pat atsaucīga un vēlēsies izzināt patiesību par karavīra nāves apstākļiem un cēloņiem, lai tie nekad vairs neatkārtotos. Tas ir mazākais, kas mums būtu jādara.

2014.gada 7.maijā ap pulksten 11:50 Jūras spēku flotiles Krasta apsardzes dienesta Jūras meklēšanas un glābšanas koordinācijas centrs (MRCC Riga) no Rīgas brīvostas Kuģu satiksmes vadības centra saņēma informāciju, ka jūrā aptuveni 16 km aiz Rīgas ostas vārtiem dzīvības briesmās atrodas divi cilvēki. Lai sniegtu palīdzību glābēji uz notikuma vietu norīkoja Rīgas ostā dežūrējošo Valsts robežsardzes kuģi “Valpas” un Gaisa spēku aviācijas bāzes helikopteri “Mi-17”, kā arī glābšanas darbos iesaistīja tuvumā esošo kravas kuģi “Astra”, kura apkalpe pamanīja nelaimē nonākušos cilvēkus – divus NBS SUV karavīrus. Pēc pulksten 13:30 abi cietušie karavīri – viens cietis no hipotermijas, otrs – bez dzīvības pazīmēm – ar helikopteru nogādāti krastā un informācija nodota VP pārstāvjiem.

Presē nonākusi informācija liecina, ka, iespējams, notikusi tehniska kļūme, kuras dēļ mācību manevra laikā karavīriem izkrītot no laivas, tā neapstājās, bet turpināja kustību, tādējādi abiem karavīriem nebija iespēju tikt atpakaļ laivā.

Viens no cietušajiem karavīriem ir sertificēts laivu vadīšanas instruktors ar pirmās palīdzības, glābšanas uz ūdens instruktora kvalifikāciju un pieredzi laivu operācijās, kurš bija arī nodarbības vadītājs. Šajā nelaimes gadījumā viņš ir izdzīvotājs.

Šobrīd par negadījumu ir pabeigta dienesta izmeklēšana un ierosināts kriminālprocess. Tiek prezumēts, ka speciālo uzdevumu vienībā netika ievērota virkne normatīvo aktu, taktisko un tehnisko procedūru, kas saistīti ar RHIB tipa laivas vadīšanas apmācības nodarbībām. Trim NBS SUV amatpersonām – Plānošanas daļas priekšniekam, Personāla nodaļas speciālistam un Kuteru atbalsta nodaļas komandierim – izteikts rājiens, bet divām amatpersonām – nu jau bijušajam vienības komandierim un pašreizējam vienības štāba priekšniekam – izteikts brīdinājums par neatbilstību ieņemamam amatam.

VB nav ziņu vai kriminālprocesa ietvaros jau ir izvirzītas apsūdzības, bet zinoši cilvēki pauduši pārliecību, ka par vainīgo tiks „nozīmēts” izdzīvojušais instruktors. Domāju, ka tiesai nebūs viegli noskaidrot patiesību.

Šis nelaimes gadījums ir smags emocionāls pārdzīvojums bojā gājušā karavīra tuviniekiem un dienesta biedriem. SUV karavīru morāli viss notiekošais noteikti neveicina un tieši tādēļ sabiedrībai jābūt ieinteresētai, lai kriminālprocesa ietvaros tiktu noskaidrota objektīva patiesība, netiktu nozīmēti „pārmijnieki”, bet tiktu sodīti tie, kas to ir pelnījuši. Tikpat, ja ne vairāk ir svarīgi, lai tiktu novērsti apstākļi, kas veicināja traģēdiju. Ticība savai valstij un taisnīgumam  karavīriem vēl joprojām ir vērtība, kuras dēļ ir vērts turpināt dienestu šajā, vārda tiešajā nozīmē, elitārajā vienībā, kur dzīvības pakļaušana riskam ir ikdienišķa rutīna. Latvijai šādu karavīru (tāpat arī ugunsdzēsēju, policistu, robežsargu, glābēju) nekad nebūs par daudz.

No brīvi pieejamās informācijas var izdarīt piesardzīgu secinājumu, ka negadījumu varēja izraisīt (kopā vai atsevišķi) trīs faktori:

a) laivas dzinēja vadības tehniskā kļūme

b) cilvēciskais faktors (nolaidība, pašpaļāvība, noteiktu procedūru neievērošana)

c) mācību normatīvā regulējuma (dienesta instrukciju – SOP) nepilnības.

Turklāt šie faktori attiecināmi ne tikai uz to iemeslu, kura dēļ karavīri nonāca ūdenī, bet laiva turpināja kustību. Negadījuma attīstības etapi skaitāmi no brīža, kad mācības tika ieplānotas līdz pat glābšanas operācijas pabeigšanai. Visticamāk, ka vairāk vai mazāk būtiski pārkāpumi tiks konstatēti katrā etapā – mācību plānošanā, norisē, glābšanas pasākumu organizācijā.

Diemžēl  pie mums tā ir iegājies, ka sniedzot paskaidrojumus par kādu negadījumu, kas notika sistēmā ar izteikti vertikālu  hierarhiju, augstākās amatpersonās ir tendētas uzsvērt maznozīmīgas atkāpes zemāko amatpersonu rīcībā un pasniegt tās kā visu nelaimju cēloni. Ja augstākais arbitrs nepazīst „dienesta specifiku” no pieredzes vai negrib iedziļināties, kļūda gala secinājumos kļūst nevis iespējama, bet nenovēršama.

Iespējams, ka šajā gadījumā jau pirmstiesas izmeklēšanā tiks atklāta visu trīs faktoru klātbūtne, kas noveda līdz traģēdijai. Tikpat iespējams, ka lielākas vai mazākas formālas atkāpes no normatīvā regulējuma (reglamentiem, instrukcijām, pavēlēm u.c.) konstatēs visos mācību un glābšanas operācijas etapos. Tas var radīt jucekli un šķietamas dilemmas par to, kas tad bija galvenais katastrofas cēlonis. Nav jāmin trīs reizes, lai saprastu, kurš „vertikāles” gals izrādīsies pie visa vainīgs – zemākais. Tas var radīt šķietamu pārliecību par taisnīguma uzvaru, tomēr, ja netiks noskaidrota patiesa cēloņsakarību saikne starp iespējamo pārkāpumu/kļūmi katrā etapā un to sekām, šādas traģēdijas notiks vēl un vēl.

  Arī es gribu norādīt uz  faktoru, kas stāv nedaudz savrup, tomēr attiecas uz abiem gadījumiem, proti, uz cietušo glābšanas signalizācijas aprīkojuma neatbilstību tām iespējām, ko piedāvā mūsdienu tehnoloģijas. Kamēr šķēpi tiek lauzti par to, kas, kam, ko ziņoja, cik stundas zaudētas, kopš informācijas saņemšanas un kādi apstākļi ietekmēja redzamību jūrā, tiek aizmirsts, ka mūsdienu tehnoloģijas jau sen ļauj noteikt jebkura objekta koordinātes reālā laika režīmā ar visdažādāko GPS ierīču palīdzību, kuru ir saražots katrai gaumei un budžetam. Lētākais variants, ko atradu ir šis (lūdzu neuzskatīt par reklāmu). Protams, var teikt, ka 16 km attālumā no krasta var nebūt uztveršanas zonas, ka nonākot ūdenī mobilās ierīces kļūst nelietojamas utt, bet uzsveru – šis ir lētākais variants. Kas traucē iztērēt mazliet vairāk par neko un apgādāt karavīrus, kas iesaistīti paaugstināta riska nodarbībās, ar GPS glābšanas raidītājiem? Domāju, ka vērā ņemamu šķēršļu nav. No tā izriet nākamais jautājums, kurš ir atbildīgs par SUV glābšanas aprīkojuma iegādes prioritātēm? Skaidrs, ka ekstrēmie sportisti sevi apgādā paši, cita lieta, ka valsts varētu pieprasīt viņiem iegādāties GPS signalizācijas ierīces par saviem līdzekļiem (drošības prasību kontroles mehānismi būtu tādi paši, kā kuģu un laivu īpašniekiem). Savukārt karavīrs ir valsts amatpersona, tādēļ pienākums apgādāt to ar uzdevuma izpildei nepieciešamo, t.sk., SOS signalizāciju, ir piekritīgs valstij. Ņemot vērā, ka SUV ir tieši pakļauts NBS komandierim, nevar aizbildināties ar to, ka komandvadības ķēde ir pārāk gara un patiesība neizdibināma.

Ar uzdevumiem un pienākumiem valsts savus karavīrus/policistus/ugunsdzēsējus nodrošina teicami, kā būs ar tiesībām un izredzēm izdzīvot?

 

8 thoughts on “Par tiesībām izdzīvot

  1. Neredzu iemeslu vispār kādu sodīt, protams nelaimes gadījumu nepieciešams izmeklēt lai nākotnē nepieļautu līdzīgas kļūdas. Minētā dienesta specifika saistīta ar paaugstināta riska pakāpi, vīri zin ar ko viņi riskē stājoties dienestā, man vispār nav skaidrs radinieku un sabiedrības nostāja šādos gadījumos, meklēt vainīgos lai sodītu, protams vainīgs cilvēciskais faktors, šādi nelaimes gadījumi būs vienmēr, nez kāpēc kad sadur kāds narkomāns policijas darbinieku dienesta pildīšanas laikā neviens neceļ ažiotāžu, jo tā ir policijas darbinieku ikdiena, bet redz SUV
    tas ir kaut kas īpašs. Neviens nav vainīgs, un neviens nav jāsoda-m tas ir nelaimes gadījums !

    • OK, paskaidrošu. Iztēlojies situāciju, kad pacients dzīves briesmās, ātrie tika izsaukti, bet ieradās pēc 3 stundām kopš izsaukuma. Gadās? Dispečers bija piedzēries un nesazvanāms, mašīna salūza, brigāde nomaldījās, defibrilators remontā, zāles beigušās. Neviens nav vainīgs? C’est la vie?

      SUV negadījuma kontekstā, nav svarīgi kādēļ karavīri izkrita no laivas, svarīgi kādēļ palīdzība nokavēja un kas ir darāms, lai glābēji būtu ātrāki par nāvi.

      • Arī tad, ja narkomāns sadur policistu rodas virkne jautājumu par bruņuvesti, tuvcīņas apmācību, pārinieku. Valsts mūs visus iesēdinās brezenta kulbās, iedos pa vecai pagalei,3 patronas un novēlēs atgriezties ar uzvaru. Stāsts ir par to vai valsts ir izdarījusi visu, lai paaugstināta riska profesijās strādājošiem/dienošiem TIKTU DOTAS IZREDZES IZDZĪVOT.

        • Bet tieši tas pēdējos 20+ gadus notiek ar mūsu NBS, ZS, VUGD, policiju. Valsts aparāts un politiķi noziedzīgi attiecas pret šiem dienestiem. Likstas ar glābšanas dienestiem spilgti izpaudās pils ugunsgrēka un lielveikala sabrukšanas gadījumā. Par policistu mazajām traģēdijām ik pa laikam uzzinām, kad kāds tiek sadurts vai sašauts. Gadījumos ar policistiem šīs traģēdijas ir salīdzinoši klusas un neiziet ārpus kolēģu un paziņu loka, tāpēc politiķi neizjūt sabiedrības spiedienu un arī nerīkojas, lai uzlabotu viņu stāvokli. Līdzīgi ir ar aizsardzības jomu, jo draudus valstij neviens ieraudzīt nemaz netaisās, 2% joprojām ir tikai plānā, trūkst individuālais ekipējums un standartizēti individuālie ieroči, tas pats attiecas uz koleketīvajiem ieročiem, vienībām nav UA un manevra līdzekļu, par apgādi vispār labāk nerunāt. Politiķi ir tikai gozējušies uz parādes fona un teikuši kaismīgas runas, bet faktiski mūsu valsts izdzīvošanas spēju stiprināšanā ir ieguldīts nepiedodami maz. Tas uzvedina uz jautājumu VAI LATVIJAS VALSTIJ IR DOTAS IZREDZES IZDZĪVOT? Vai galvenais virzītspēks ir naudas rebes?

          Mans zelts ir mana tauta,
          Mans gods ir viņas gods.

      • SUV amatpersonu disciplinārā sodīšana izskatās tāda, ka “troika” sevišķi slepenā sēdē būtu nolēmusi, ka sods jāuzliek piecām SUV amatpersonām pēc saraksta no SUV komandiera uz leju – pēc tam tika dots uzdevums MP katram piemeklēti “pārkāpumus”. Protams par ko sodīti – kārtējais valsts noslēpums. Ļoti ērti un vienkārši.
        Tikai tāds viens neliels negludums ir sanācis, kā tā var būt ka četras augstākās amatpersonas sodītas, bet tiešajam SUV vienības komandiera komandierim (NBS komandierim) par kontroles trūkumu atbildība nekāda. Reglamenti diezgan strikti nosaka, ka komandieris nes tiešu atbildību par to kas notiek viņa pakļautajās apakšvienībās. Laikam mūsu tiesību pamatos ir noteikts, ka “visi dzīvnieki ir vienlīdzīgi, bet daži ir vienlīdzīgāki”
        Tiesa “troika” ir palikusi humānāka. Maklakova laikā par automašīnas izraisītu avāriju ar traģiskām sekām disciplināri tika sodīti 11 (!!!!!!) karavīri. Runāja, ka viens no viņiem šī negadījuma laikā bija misijas rajonā, bet cits atvaļinājumā, bet tas nekādā veidā neietekmēja sodus. Audzinošā soda īpašība arī šajā reizē izpalika, jo netika publiski izpausta informācija par kādiem pārkāpumiem šie 11 karavīri saņēma sodus.
        Jebkurā gadījumā šādas lietu kārtība neceļ vienību morāli un stipri atgādina Staļina laika tiesību izpratni – labāk, ka desmit nevainīgi nepamatoti tiek sodīti, ka viens vainīgas paliek nesodīts. Un sabiedrībai liels prieks par to kādi armijai ir stingri komandieri. Tikai šie komandieri aizmirst, ka kādreiz savi karavīri ir arī jāaizstāv pat tad, ja uz likmes ir viņu amats.

  2. Arī starpkaru Latvijas armijā notika traģiski nelaimes gadījumi. Par tiem sabiedrību informēja pats armijas komandieris. Šajos divos gadījumos ģenerālis P.Radziņš:
    Par traģisko notikumu Daugavpils cietoksnī izmeklēšana ir nobeigta un lietas apstākļi noskaidroti. Cietušais leitnants Stradiņš ir bijis centīgs un enerģisks virsnieks, kurš savus pienākumus, kā spridzinātāju komandas priekšnieks, pārzinājis labi. Gribēdams pēc iespējas labāki nostādīt kareivju apmācību šai nozarē, viņš centies iegūt šim nolūkam pēc iespējas vairāk sprāgstvielu. Sprāgstvielas, kuras atrod un par kuru sastāvu un ārdošo darbību nav pilnīgi noteiktu datu, nav atļauts glabāt, bet tās jānodod noliktavās. Tamdēļ viņš mēģinājis pats vai caur kareivju vidutāju tās atrast. Kāds kareivis arī atnesis vācu 6 col. granātu. Rotas komandieris pavēlējis atrasto granātu leitnantam Stradiņam izvākt no rotas telpām. Kad rotas komandieris aizgājis uz kādu komisiju, rotā kā vecākais virsnieks palicis leitnants Strazdiņš. Cik no liecinieku slēdzieniem redzams, izlādējamās granātas dibenā bija palicis ap 2 collas sprāgstvielas. To leitnants Stradiņš ar speciāli šādiem nolūkiem iegādātu kaltu mēģinājis izlādēt. Leitnants Stradiņš ir bijis pazīstams ar daudzām un dažādām sprāgstvielām, kā arī par to īpašībām. Cik vērojams, viņš nebija ņēmis vērā, ka mēliniekā, kurš bija granātas dibenā, pēc ilgas stāvēšanas bija sākusies zināma ķīmiska reakcija, caur ko šī viela top bīstama. Kā no izziņas redzams, nekāda nolaidība ne no viena priekšnieka nav pielaista un neviens cits, kā pats cietušais, pie sprādziena un tā sekām nav vainojams.

    http://data.lnb.lv/nba01/LatvijasKareivis/1924/LatvijasKareivis1924-233.pdf

    Auto-tanku diviziona kareivja Zambrama pašnāvības lietā pēc izdarītā izziņas noskaidrots, ka tas izdarījis pašnāvības mēģinājumu aiz grūtiem ģimenes apstākļiem.
    Kareivja Zambrana tēvs ir nedziedināmi slims un dienu pirms zināma gadījuma tas izņemts no slimnīcas. Arī mātes veselība bijusi vāja, kāpēc tā nav spējusi vadīt saimniecību un veikalu, kurš slēgts.
    Priekšniecība kareivi Zambrānu raksturo kā klusu, noslēgtu un nervozu cilvēku. Bieži gājis atvaļinājumā uz slimnīcu apmeklēt tēvu.

    http://data.lnb.lv/nba01/LatvijasKareivis/1926/LatvijasKareivis1926-172.pdf

    P.S. Tajā laikā bija gan kara prokuratūra, gan kara tiesa.

  3. Liekas tā ir latviešu īpatnība – pašuzupurēties, nepateikt/nenosūdzēt, kad tomēr kaut kas ir garām pirms potenciālas nelaimes. Ar maximu arī šķiet ir par maz, lai kas mainītos.

    • Tā nav latviešu īpatnība. Gan Padomju laikos “trauksmes cēlāji” tika apkaroti gan valsts, gan no “likumīgo zagļu” puses. Tagad arī tie netiek īpaši ieredzēti. Ja sūdzas klusi, tad ignorē, ja skaļi piemeklē “pārkāpumus”. Spilgtākais ir NEO piemērs, lai kādus brīnumus nemēģinātu mums iestāstīt ģenerālprokurors Ēriks Kalnmeiers un viņam līdzīgie šajā lietā. Tāpat cilvēki saprot par ko ir runa un turpinās neko nedarot izdzīvot, jo tikai retais vēlas dzīvot.

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s

This site uses Akismet to reduce spam. Learn how your comment data is processed.