Elpo brīvi!

vara bungas:  Zemāk pievienoju pirmo rakstu no rakstu sērijas, ko laipni piekrita sagatavot “Gvardes leitnants”. Autoru pazīstu no laikiem, kad pats biju viņa kursants un varu teikt par viņu tikai to labāko – profesionālis no profesionāļiem. Pēc viņa aiziešanas no dienesta uz gadiem desmit bijām pazaudējuši kontaktus, bet tagad tos atjaunojām, cerams ar visiem bundziniekiem lietderīgu rezultātu. “Gvardes leitnants” ir ieguvis neatsveramu pieredzi ārzemēs un  gatavs dalīties ar savējiem. Ja ir interese ar viņu var sazināties rakstot uz VB e-pasta adresi, es nodošu tālāk, tāpat ceru šoruden visiem interesentiem būs iespēja tikties klātienē drumfestā.

***

“Gvardes leitnants”: “Pildot policista, apsarga, “miesīša” vai HUMINT izlūka dienesta pienākumus situācija, kad pretnieks ir negaidīts, trenēts, agresīvs un bruņots ir varāk nekā reāla. Līdz ar to praktiskās iemaņas kā lietot pistoli tuvcīņā ir vitāli svarīgas un tās nevar aizstāt ar klasiskās šaušanas nodarbībām šautuvē. Tas ir aizstāt var, bet apmācība tad nebūs pilnīga, kas profesionālim nav pieņemami. Lai novērstu šo trūkumu piedāvāju organizēt nodarbības ar tēmu “Pistoles pielietošana pēkšņā sadursmē ar bruņotu pretinieku”.

Nodarbības mērķis: iepazīstināt kursantus ar pistoles pielietošanas paņēmieniem tuvcīņā, reaģējot uz pēkšņu uzbrukumu, pretiniekam gatavojoties pielietot/pielietojot īsstobra šaujamieroci.

Motivācija apmācības nepieciešamībai:

Pistoles pielietošanas iemaņas tuvcīņā ir nepieciešamas, drošības dienestu, policijas un armijas amatpersonām veicot uzdevumus apstākļos, kad atklāta šaujamieroča nēsāšana nav vēlama un pastāv iespēja sastapties ar pretinieku, kas ir attiecīgi sagatavots, motivēts un viņa tiesības lietot nāvējošu spēku nav ierobežotas. Cita starpā šādas metodes tiek pielietotas gan konvencionālā bruņotā konflikta sagatavošanas/sākumā fāzē , gan hibrīd/partizānu kara visās fāzēs.

Abām konfrontētām pusēm šādās situācijās ir divi galvenie uzdevumi:

1. neļaut sevi atbruņot, sagūstīt , ievainot vai nogalināt;

2. ja iespējams, sagūstīt pretinieku vai citādi viņu neitralizēt;

3. turpināt un pabeigt pildīt savu uzdevumu.

Ņemot vērā šo galveno uzdevumu izpildes raksturus, nav vietas ilūzijām par to, kādas darbības tiks veiktas sagūstīšanas gadījumā, lai iegūtu informāciju no gūstekņiem . Tāpēc šādu operāciju gaitā tiek darīts viss (vai vismaz plānots), lai nenokļūtu pretinieka rokās.

Uzdevuma specifika un darbības vide var diktēt nepieciešamību pildīt pienākumus civilā apģērbā , nēsājot ieroci slēpti. Tāpēc ieroču izvēle šādos apstākļos reducējas uz īsstobra šaujamieroču izmantošanu-pārsvarā pistoļu (retāk- mazgabarīta mašīnpistoļu). Karavīriem, ka praktiski vienīgais pieejamais uguns atbalsts savā rīcībā būtu “kabatas artilērija” – rokas granātas. To pielietošana jau ir lielākoties piemirsta, bet savā laikā Krievijā tika izstrādāta pat vesela metodika to taktiskajā pielietošanā tieši (pret)izlūkošanas dienesta darbiniekiem. Šī metodika kļuva par pamatu Sarkanās Armijas pretizlūkošanas dienesta  darbinieku sagatavošanai 2. PK laikā. Turklāt jāņem vērā, ka šāda veida sagatavošanu piekopj arī šodien, ar attiecīgajiem uzlabojumiem gan tehniskā, gan taktiskā ziņā.

Savukārt pistoļu pielietošana augstāk minētajos apstākļos reducējas uz vienkāršu (ne izpildē, bet būtībā) principu: kurš pirmais paspēs “sajust” pretinieka nolūku (pie noteikta tipa vingrinājumu izpildes nav sarežģiti), aiziet no viņa ugunslīnijas, sagatavot savu ieroci, izšaut un galvenais-trāpīt pretiniekam. Šis princips tad arī tiek likts ievadnodarbības (un visas apmācību programmas) pamatā pistoles izmantošanai tuvcīņā.

Nodarbības sagatavošanas procesā tika ņemta vērā dažādā, bet vienojošā statistika par pistoļu pielietošanu gan pašaizsardzības situācijās, gan bruņotu noziedznieku aizturēšanas situācijās dažādu valstu tiesībsargājošo iestāžu praksē. Un tā ir sekojoša: vairums no sadursmēm , kurās tiek pielietotas pistoles, notiek 7-10 metru distancēs. Turklāt no visiem ar nodomu raidītajiem šāvieniem mērķi trāpa mazāk par 10 %. Iemesli tam ir sekojoši: ierobežots laiks ieroča sagatavošanai pielietošanai īsās distances dēļ, praktisko iemaņu trūkums ieroča manipulācijai stresa situācijā ( ne sacensību stresa, bet -dzīvības/ nāves stresa!); taktisko iemaņu trūkums efektīvai reakcijai uz pretinieka draudiem pielietot šaujamieroci vai jau pašā pielietošanas procesā. Un pats galvenais iemesls- psiholoģiskās sagatavotības trūkums šaujamieroča pielietošanā pa dzīvu mērķi un psihes nestabilitāte apzinoties, ka dzīvībai draud reālas briesmas (tremors).

Un šeit, loģiski, nonākam pie robežas, kur sporta šaušanas (ieskaitot dinamiskās sporta šaušanas disciplīnas- IPSC, lietišķā/praktiskā/”instinktīvā”) disciplīnu lietderība šaušanas apmācībā sev ir izsmēlusi (lūdzu nepārprast- jebkuras šaušanas apmācības pamatā ir sporta šaušanas principi un iemaņas, tajā skaitā arī karavīriem). Iemesli ir acīmredzami: lai cik ātri un precīzi arī neveiktu vissarežģītākos šaušanas vingrinājumus, lai cik “aši”” neizpildītu praktiskās/sporta šaušanas normatīvus, viens sīkums ir jāņem vērā- papīra (metāla, kartona u.c.) mērķi ar uguni neatbild un pirmie uguni neatklāj. Tāpēc arī nav motivācijas “aizvākties” no esošās atrašānās vietas pirms ieroča izvilkšanas un sagatavošanas šaušanai.

Tāpēc, lai nezaudētu realitātes sajūtu, pirms poligona (vēl ziemā) telpās tiek atstrādāts minētais scenārijs “force on force” režīmā, izmantojot airsoft pistoles. To izmantošana ir lēts un pieejams, bet galvenais- efektīvs mācību līdzeklis. Tas aiztaupa laiku “sausajiem driļļiem” poligonā, kur šo laiku var veltīt tieši kaujas šaušanai un ar to saistītai  psiholoģiskajai sagatavošanai, bez kuras šaušanas nodarbības labākajā gadījumā ir trāpīgas šaušanas principu (marksmanship principles) atstrādāšana (kas pats par sevi vērtīgi), bet tas nedod vajadzīgo psihes noturības stiprināšanu.

Kas konkrēti, kā un kāpēc tika darīts, par to turpinājumā “Nodarbības gaita”. Pateikšu tikai, ka nodarbība savā ziņā ir “acis atveroša pieredze” pat lietpratējiem. Turklāt tas ir tikai ievads pilnīgākai apmācību programmai par konkrēto tēmu. Saprotams, ka visam pasākumam nepieciešami mērķi un jo sevišķi munīcija nodarbības aprakstā norādītajā (un pamatotajā) daudzumā.

TURPMĀK VĒL…

1. Nodarbības gaita

2. Rezultāts

3. Secinājumi

4. ieteikumi

UPD1  VB: lai nav jāmeklē pa komentiem, atlasīju dažas vērtīgākās “Gvardes leitnanta” piezīmes pie citiem ierakstiem, kas attiecas uz šo tēmu

{..]

Nebūt nepretendējot uz patiesību pēdējā instancē, zemāk norādītie citāti velk uz to, ka tuvcīņu mācīties ir ilgi un labāk šo laiku atvēlēt šaušanas apmācībai.

Citāts:

“tad vēl tāds sīkums – tuvcīnas apmācība aizņem daudz laika. ļoti daudz. un to laiku var investēt, piemēram, šaušanā.:”

Mans viedoklis ir balstīts uz “garlaicīgu” ( ilggadēju) darbību šajās jomās, lai gan nebūt nepretendēju uz guru lomu vai eksperta statusu šajā lietā ( kā jau minēju- joprojām mācos pats). Mans viedoklis ir šāds:

Šaut ir ir jāprot kā karavīriem, tā policistiem, tā apsardzes darbiniekiem, tā arī jebkurai citai personai, kas ir iegādājusies šaujamieroci vai gatavojas to izmantot pašaizsardzībai. Tas pats attiecas uz tuvcīņas apmācību augstāk minēto personu kategorijām.

Bet te nu mēs nonākam pie galvenā: kādā apjomā un intensitātē minēto personu grupām ir jāapgūst tuvcīņa vai/un šaušana?

Tas ir atkarīgs no tā, kādi uzdevumi veicami katrai grupai. Un pat vienas grupas ietvaros (teiksim- policisti) uzdevumi var būt dažādi, kas savukārt diktēs šaušanas/ tuvcīņas apmācības apjomus un intensitāti. Piemēram, iecirkņa inspektora profesionālā vide/apstākļi un veicamie pienākumi būtiski atšķirsies no pretterorisma vienības profesionālās vides un veicamajiem uzdevumiem- šaut un cīnīties jāprot abiem, bet šaujamieroču un tuvcīņas paņēmienu pielietošanas apstākļi (intensitāte) atšķirsies.

Par karavīriem: visiem.karavīriem ir jāprot šaut, bet arī te šaušanas apmācības programma atsķirsies, piemēram, kājniekiem un SF karavīriem (runa nav par sākotnējo šaušanas apmācību visiem).

Un vēl jau pastāv tiesiskais aspekts- atbildības līmenis par veiktā šāviena sekām: karavīram kaujas apstākļos ( rules of engagement), policistam šaujamieroča pielietošanas nosacījumi saskaņā ar ” Likumu oar Policiju” un privātpersonai saskaņā ar šaujamieroču pielietošanas/ izmantošanas nosacījumiem pašaizsardzībā- saskaņā ar “Šaujamieroču aprites likumu”. Atbildība likuma priekšā ir barga, tāpēc ir ne tikai jāprot šaut labi, bet jāzina savs ierocis un jābūt spējīgam novērtēt tā pielietošanas nepieciešamību un attaisnojumu. It sevišķi plicistam. Un visam pa virsu- psiholoģiskā gatavība pielietot to pret citu dzīvu cilvēku (ne tas vieglākais uzdevums).

Tucīņas, tāpat kā šaušanas, pielietošana var atšķirties atkarībā no uzdevuma: karavīra gadījumā tuvcīņas iemaņas ir vajadzīgas, lai pēc iespējas ātrāk un ar minimālu enrģijas patēriņu neitralizētu pretinieka karavīru- padarīt viņu preroties nespējīgu ( dzīvības atņemšanu ieskaitot).

Policists savukārt tuvcīņas paņēmienus visdrīzāk izmantos likumpārkāpēja aizturēšanai, dažkārt arī uzbrukuma atvairīšanai- te atkal dzīvības atņemšana ir pieļaujama tikai kā sekas galējās nepieciešamības apstākļos.

Nākošais citāts:
“…par tuvcīņas aizstāšanu kur var ar šaušanu pilnīgi piekrītu, laiks ir nauda. Bet šoreiz runa ne tikai par tuvcīņu ar pretinieku, bet par tuvcīnu ar sevi.”

Teikšu tā: makaronus var aizstāt ar putraimiem, bet ūdeni ar maizi- ne. Vajadzīgs gan viens gan otrs. Kas tieši, kam un kādā apmērā- to diktē veicamo uzdevumu raksturs.

Piekrītu Vara Bungām par ” tuvcīņu ar sevi”- tas rakstura um personības viens no efektīvākajiem.kaldināšanas veidiem. Iespēja, ka karavīram var nākties tuvcīņā kauties ar pretinieku, mūsdienu tehnoloģiju laikmetā ir niecīga, bet ne neiespējama. Bet šādai tuvcīņai būs maz kopīga ar sparingu: tas,visdrīzāk, nenotiks ar tukšām rokām, bet izmantojot pa rokai esošos priekšmetus- triecienšautene un nepielãdēta pistole ir baisi ieroči tuvcīņā, par krievu sapieru lāpstiņu nemaz nerunājot. Kā arī, starp citu, kredītkarte un automašīnas atslēgas.Par elpošanu atbildēšu atsevišķā komentā. [..]

***

[..] Piedāvāju apsolīto ieskatu par elpošanu (personiskā pieredze) – galvenajos vilcienos un vienkāršotā izklāstā (detalizētu informāciju par elpošanu un vingrinājumiem interesentiem varu piedāvāt caur VB, nodarbību aprakstus un plānus ieskaitot- kas/kā/kāpēc un ar kādu mērķi ir jādara).

1. Kas ir Elpošana?
Elpošana ir organisma fizioloģisks process, kas nodrošina gāzu apmaiņu organismā (skābekļa un ogļskābās gāzes) ar mērķi nodrošināt cilvēka organisma dzīvotspēju. Ieelpojot, organisms uzņem skābekli, kas kalpo kā “degviela” gan “procesora” (galvas smadzeņu) darbības nodrošināšanai, gan muskuļu darbināšanai gan kustības nodrošināšanai, gan statisku fizisku slodžu pārvarēšanai (izturēšanai). izelpojot, cilvēks no organisma izvada ne tikai ogļskābo gāzi (kas rodas elpošanas procesā), bet izelpo arī daļu skābekļa – neizlietotā vai “pāri paliekošā”, tādējādi atbrīvojoties no nevajadzīgām un pat kaitīgām vielām organismā.

2. Elpošanas ietekme uz organismu
Elpošanas kvalitātei (gan ieelpojamā gaisa kvalitātei, gan elpošanas procesam) ir tieša ietekme uz organisma 3 galveno funkcionālo spēju (ir arī citas) stāvokli: fizisko (ķermeņa kustības un slodze uz organismu), psiholoģisko (smadzeņu darbība) un garīgo (psiho -emocionālo). Citiem vārdiem- jo labāku (svaigāku un tīrāku) gaisu ieelpojam un jo elpošanas process ir pareizāks (dabiskāks konkrētiem apstākļiem), jo labāk mūsu ķermenis pārvar iztur fiziskas slodzes, jo labāk funkcionē smadzenes (“svaigā galva”), un jo stabilāka ir mūsu psihe (stabilāks garīgi- emocionālais stāvoklis).

3. Elpošanas process
Fizioloģiski elpošana notiek 4 fāzēs:
1) ieelpa,
2) elpas aizture ( elpošanas ļoti īsa dabiska pauze) ieelpas beigās,
3) izelpa
4) elpas aizture (īsa pauze)

Vienkāršoti elpošanas procesu var iedalīt 4 veidos:
1) ieelpa- izelpa tikai caur degunu
2) ieelpa- izelpa tikai caur muti
3) ieelpa caur muti – izelpa caur degunu
4) ieelpa caur degunu- izelpa caur muti
Visiem elpošanas veidiem ir “tiesības uz eksistenci”- dažādos apstākļos un vidē (gaisa temperatūra un mitrums, putekļi, smiltis utt) būs viens elpošanas veids, kas nodrošinās organisma funkcionalitāti labāk kā pārējie elpošanas veidi.

4. Kas ir “pareiza” elpošana?
Daļēji uz to atbilde ir sniegta iepriekšējā punktā – t.i., tāda elpošana, kas nodrošina līdzsvarotu organisma visu 3 funkcionālo spēju (fizisko, psiholoģisko un psihisko) darbību, nekaitējot organismam.

Elpošanai ir jābūt nepārtrauktai- ieelpai un izelpai ir jābūt nepārtrauktam ciklam ( nelielās, dabiskās pauzes ieelpas/izelpas fāzes beigās neskaitās).
Kāpēc? Tāpēc, ka elpas aizturēšana (gan apzināta, gan neapzināta), rada stresu/ spriedzi organismā: gan smadzeņu darbībā, gan ķermeņa kustību veikšanā. Šī spriedze- sasprindzinājums varbūt gan fiziska (piemēram, muskuļu), gan mentālā (smadzeņu darbības -nogurums) Rezultātā, konkrētas darbības/ kustības veikšanai pie palielinātas spriedzes ir jāpatērē vairāk enerģijas, nekā tas būtu nepieciešams tad, jo šo pašu darbību/ kustību veiktu bez šīs liekās spriedzes.

Fizioloģiski elpas aizturēšana rada gan skābekļa badu (“degvielas pievades” trūkumu) gan kaitīgo vielu izvades no organisma elpošanas procesā pārrāvumu. Tāpēc ir svarīgs elpošanas NEPĀRTRAUKTĪBAS princips organisma funkcionalitātes nodrošināšanai. Izņēmums- elpošanas vingrinājumu veikšana ar apzinātu elpas aizturi gan uz ieelpu, gan uz izelpu psihes (garīgi- emocionālā stāvokļa) noturības trenēšanai- šādi organismā tiek apzināti paaugstināts stresa līmenis (gan emocionālais, gan arī fiziskais)- tiek radīta spriedze, lai ar tās noņemšanas palīdzību (elpošanas vingrinājumi) atgrieztu psihi normālā, līdzsvarotā stāvoklī pēc tam, kad tā ir tikusi “uzbudināta” – izgrūsta no savas komforta zonas”. Obligāts priekšnoteikums šādos treniņos ir atgriezt psihi normālā līdzsvarotā stāvoklī ( ar vienkāršiem, bet efektīviem elpošanas vingrinājumiem). ja psihe ar elpas aiztures vingrinājumiem tiek “izģorgāta” un netiek atgriezta normālā stāvoklī, stress un spriedze paliek gan smadzenēs, gan organismā, tādējādi atstājot cilvēku psihiska uzbudinājuma (trauksmes ) stāvoklī, kas ar laiku noteikti rada izmaiņas viņa uzvedībā (psihes stāvoklis arī nosaka cilvēka uzvedību dažādās situācijās, tajā skaitā stresa pilnās / ekstremālas) [..]

UPD2 [..]

Par tuvcīņu un šaušanu no personiskās pieredzes- gan no mācekļa ( joprojām un vēl aizvien), gan instruktora, šajā jomā ir nācies trennēties kopā/ mācīties no/apmācīt gan civilistus ( dažādus- sākot a mājsaaimniecēm un beidzot ar cīņas sportistiem), gan militāristus (ASV, Francija, Šveice).

Par visiem 100% piekrītu, ka psiholoģiskãs noturības faktors ir praktiski visnozīmīgākais- svarīgāks par fizisko sagatavotību, cīņas paņēmienu tehniku un pat taktiku. Ja psihe nebūs noturīga- pie pirmās ekstremālās situācijas ( nejaukt ar stresa siuāciju)- nokļūstot tādos veselībai un dzīvībai “izaicinošos” apstākļos, kādos iepriekš nav būts, cilvēks nesoēs uztvert notiekošo adekvāti un atbilstoši reagēt. Tie var būt katram dažādi un atšķirīgi: pilna kontakta sparings, cīņa ar apbruņotu pretinieku, cīņa pret vairākiem pretiniekiem, cīņa ūdenī, cīņa niezdevīgā stāvoklī ( sasietas rokas, ieģipsēta kāja), cīņa pūlī. Sarakstu var turpināt. Sparingot vajag un daudz- pēc iespējas dažādāk- tā, kā nav darīts līdz šim. No sākuma tas būs šoks un, ja nav darīts pirms tam, tad atrauties var ne pa knapu- kas nav slikti ( ja vien nav lauzti kauli) sākumam. Galvenais ir samazināt traumatismu līdz minimumam, jo izvest cilvēku no ierindas nozīmē atņemt viņam iespēju trennēties uz aptuveni pusgadu- atkarībā no traumas smaguma- iz personiskās pierezes, it sevišķi Krav Maga un Kapap ( izraēliešu skolas- vienas no traumatiskākajām, bet arī efektīvākajām).

Bet eksistē arī citi veidi, kuri noteikti jāpraktizē paralēli “kaujas niknuma” attīstīšanai- ar nolūku veicināt psihes stabilizēšanu ekstrmālās un stresa situācijās. Tas palīdz ne tikai adekvāti uztvert un novērtēt situāciju un pieņemt tai atbilstošu lēmumu ( taktisko risinājumu), bet arī atbrīvoties no nevajdzīgās un liekās spriedzes, kas paņem labu tiesu enrģijas uzdevuma izpildīšanai vairāk , nekā nepieciešams. Un sākas viss ar tādu it kā banālu lietu kā PAREIZA ELPOŠANA. Ar tās esamību vai neesamību sākas un beidzas dzīvība uz šīs planētas. Bet tas jau turpinājums tuvcīņas stāstam citreiz.

Par atšķirībām cīņas sagatavošanã pašaizsardzībai, profesionālajam cīņas sportam, policistiem un karavīriem šoreiz arī nerunāšu – tādas vienkārši ir. Tāpat, kā kopīgas iezīmes.

Nevaru piekrist viedoklim, ka tuvcīņa aizņem vairāk laika nekā šaušanas apmācība- es nerunāju šeit par šaušanas pamatiemaņu apgūšanu, bet apmācību konkrētu uzdevumu veikšanai. Un, par cik runa iet par karavīru apmācību, tad kādā no apmācības posmiem tuvcīņas un šaušanas apmācība ir jāapvieno, it sevišķi psiholoģiskās noturības attīstīšanai apstākļos, kad ar ieroci jārīkojas, ņemot vērā kā kolēģu tuvumu, tā kontaktu ar nosacīto prerinieku, kā arī mērķu izvietojumu, pa kuriem jāveic šaušana.

Šādas nodarbības vienā no Bn ziemā tika vadītas- psihes stabilizēšana tuvcīņā un izmantojot pistoli “sausajā” plus airsoft pistoli. Kas atmaksājās ar uzviju vasarā- veicot kaujas šaušanu ar pistoli ( nejaukt IPSC/ lietišķo šaušanu) ļoti dinamiski sagatavojot personālsastāvu KONKRĒTU UZDEVUMU veikšanai, nebija neviena drošibas tehnikas pārkāpuma- “stobra gala” disciplīna tika ievērota visas piecas šaušanas nodarbības stundas.

Un ne mazāk svarīgs ir tāds moments ( gan sportistiem, gan karavīriem) ir organisma spēju/ funkcionalitātes atjaunošana pēc lielām fiziskām un psiholoģiskām slodzēm, kā arī traumu iespēju samazināšana. Un arī te bez pareizas elpošanas neiztikt. Bet par to citreiz. [..]