Dienas grauds (papildināts 24.03.)

[..] But for the moment, it is necessary to grasp that Putin has not taken Russia to an unfortunate condition, but that Russia has returned to the mean, and Putin has presided over the return. He did not create Russia; he merely faced the Russian reality and didn’t flinch. [..]

George Friedman

vara bungas: Tiešām, ja pieņemam, ka  Putins nevis ir atvedis/novedis RU pie izolācijas un starptautiski atzīta  biedēkļa lomas, bet vienkārši un visgudri nav pretojies straumei, kas nes valsts laivu virzienā, kādu RU sabiedrība pati sev nospraudusi, tad tas izskaidro gan Gorbačova un Jeļcina neveiksmes, gan RU carisma 2.0 popularitāti.  Rietumu tipa demokrātijas formātā RU vienkārši nevar pastāvēt, tādēļ nav vērts censties uzrunāt vai cerēt vienoties kopējā dziesmā. Jābruņojas.

Putin’s Russia

Mar 19, 2018

By George Friedman

Vladimir Putin has been re-elected as president of Russia. This is not the kind of Russia nor the kind of president Western liberal democrats expected when the Soviet Union collapsed in 1991. They wanted and expected the values and institutions of the European Peninsula to become Russian values and institutions, and expected Russia to align itself with the West.

In retrospect, it is not clear why this was expected. Russia is in many ways fundamentally different from the West, and has been so for centuries. And it hasn’t been apologetic about it. Apart from small groups of Westernizers – intellectuals enamored by the West – the Russian public has embraced, or at least accepted, Russia for what it is. This is shown by the fact that Putin is enormously popular, in spite of Russia’s economic difficulties. Western liberal expectations have been disappointed by Czarist reformers, Soviet rulers and now Putin. The problem is that liberal reformers see Russia, and other countries, as nations eager to become like them. It is a form of Western narcissism that leads to a misunderstanding of the world.

An Irresistible Force

Russia is geographically fundamentally different from the rest of Europe. The rest of Europe is a maritime region, with extensive rivers leading to ports and where no one is more than 400 miles (650 kilometers) from the sea. Russia is essentially landlocked. The ports on the Arctic Ocean are frequently frozen and the ports on the Black Sea and the Baltic Sea could have their access to the oceans blocked by enemies that control narrow straits. All of these ports are distant from most of Russia.

Thucydides distinguished between Athens, a maritime power whose inhabitants lived in wealth and had time for art and philosophy, and Sparta, a landlocked territory whose people lived a hardscrabble life with limited opportunities for self-indulgence but were able to survive conditions that would break Athenians. Both were Greek, but they were different.

The same can be said for Russia and Europe. As a landlocked power, Russia’s opportunities for international trade or even efficient internal development are limited. The lives of its people are hard, and they can endure privation that would (and did) break other European countries. A vast country with a dispersed population, Russia can only be held together by a powerful central government, controlling an internal political and security apparatus that manages the centrifugal tendencies inherent in any country. It requires a regime that not only has ultimate authority over the whole country but also has the appearance of authority – an irresistible force that cannot be challenged.

There have been massive disruptions in Russia of course, including the Russian Revolution and the fall of the Soviet Union. But the West continually confused the collapse of institutions as liberalization, and failed to recognize this as both disastrous for Russia and alien to Russian culture. The West was always surprised when Russia returned to what it was, blaming Stalin or Putin for re-establishing the institutions that stabilized Russia, and regarding this as a misfortune due to the wickedness of one man. Wicked they might have been, but they understood the Russian problem better than those who thought Russia might become like Italy or France.

Russia has also experienced terrible wars that taught the Russians that war is always a possibility, and that the greatest defense was strategic depth. The Swedes, the French and, twice, the Germans taught them this lesson. Westerners feel that Russia should get beyond ancient history. But much of the rationale behind the European Union is the memory of the two world wars, and the desire that they never be repeated. In the United States, the Civil War is still the prism through which much of its history and many current debates are framed. Wars that have been fought haunt the memories of nations, and the wars the Russians fought shape the thinking of all Russians. They look for a state and a leader strong enough to prevent another such war or, if it must come, strong enough to lead Russia to victory. If Europeans fear the return of nationalism, and Americans fear racism, Russians fear weakness.

A Weak Country

If Vladimir Putin had been hit by a car in 2000, he would have been replaced by another Putin with a different name. Holding Russia together – preventing insurrection and protecting the homeland – is the task facing any successful Russian ruler. Putin – through his intimidation of enemies, both foreign and domestic – is what Gorbachev and Yeltsin were not. He is governing a weak country, wracked by low oil prices and increasing defense costs, a combination that triggered the collapse of the Soviet Union. He is well aware of the weaknesses, and knows that acknowledging them and showing fear, as Gorbachev did, can create havoc. It is important to see Russia for what it is: a weak country led by a ruler who understands that the appearance of weakness is more dangerous than the weakness itself.

Russian history is filled with bluffs. Take, for example, the stories of Potemkin villages in which what looked like impressive, reconstructed structures were really just the fronts of buildings with nothing behind them, to make it appear as though Russia was more developed than it was. There is much behind the facade now, but not as much as Putin wants us to think.

Russia must be understood as Russia is, not as the West wants it to be. It is important not to delude ourselves into believing that reconciliation with Russia is possible, or that the interests of other countries are the same as those of Russia. That is another Western illusion: the belief that understanding adversaries leads to peace. Sometimes, it leads to an understanding that a country is truly and irrevocably an adversary. But for the moment, it is necessary to grasp that Putin has not taken Russia to an unfortunate condition, but that Russia has returned to the mean, and Putin has presided over the return. He did not create Russia; he merely faced the Russian reality and didn’t flinch.

UPD1 Cits autors tā pati ideja

44 thoughts on “Dienas grauds (papildināts 24.03.)

  1. Ne gluži piekrītu. Būtu Putins (vai kāds cits viņa vietā) treknajos gados vairāk pievērsies ekonomikas sakārtošanai, korupcijas apkarošanai un citām vajadzīgām lietām, nevārītos par pasaules naidīgumu, nekurinātu naidu un vadonismu, tad var būt šodien Krievija būtu pavisam savādāka.
    Tas stāsts par nāciju nolemtību nav vienmēr spēkā. Korejieši pirms Paka Čonhi ir stipri savādāki nekā pēc viņa un stipri savādāki par tiem, kuri dzīvo ZKorejā. Vācieši pirms Bismarka un pēc viņa ir dažādi. Merķeļa laiku latvieši stipri atšķiras no 1905. gada latviešiem. Kontinentālie ķīnieši atšķiras no Taivānas vai Singapūras ķīniešiem.

    • Trekno naftas gāzes cenu gados Putinam bija viss, ko citi ekonomikā panāk ar smagu darbu. Kā viņš to resursu izmantoja? Uzbruka GE un sāka bruņoties. Atvērta ekonomika RU nav iespējama, jo tā gan apdraud RU valsts pastāvēšanas modeli, kas balstās uz dabas krājumu ekspluatāciju, gan rada konkurējošos centrus, elites, grupējumus utt, kas plēš valsti daļās. RU valsts know how, ka tā nespēlē pēc Rietumu noteikumiem uz Rietumu laukumā, jo neizdevīgi vai neiespējami. RU visu to pašu cer panākt no spēka pozīcijām pašai izvēloties kautiņa laiku un vietu.

      • Tā tīri teorētiski: naftas cenas augstas, Putins iegulda naudu izglītība, inovācijās, ceļos, medicīnā, ierobežo korupciju un oligarhus, veido vidusšķiru, ārpolitikā skaidrs vēstījums uz tuvošanos NATO un ES, laiž ārzemju investorus. Labklājība aug, tauta priecīga. Kas varēja noiet greizi?

        • Es nojaušu, ka tev autoritārisms nāk pie sirds. Bet tad tev kā topošajam diktatoram būtu jāsaprot, ka labklājība un apielaides piekļuvei resursiem (investīcijas) nedrīkst izplatīties bez tavas kontroles, jo citādi tu nebūsi vajadzīgs – nebūsi saimnieks ” Tas Kurš Dod Mums Ēst”. No paēdušas vides izaugs konkurents vai konkurenti, kas gribēs sev suverēnu karaļvalsti un pošlo-pojehalo, bet tavs mērķis bija saglabāt vienotu valsti. Līdz ar to diktatoram tautu labāk turēt nepaēdušu, lai knapi nemirst badā un bez ārzemju pasēm (RU tādas ir tikai ap 20%), tad vairāk cienīs par atvēlēto mazumiņu, jo nav kur likties. RU ir bagāta valsts tā var ilgi vilkt, turklāt tautai samazinoties uzturēt atlikušos ir vieglāk.

          • Autoritārisms vai demokrātija ir labi katrs savā vietā un laikā.
            Lai reformētu Krieviju, nepieciešams autoritārs vadonis. Jā, reformējot Krieviju, vadoņa uzdevums būtu radīt vidusšķiru, kas ar laiku pati uzņemsies valsts pārvaldi un vadonis vairs nebūs vajadzīgs. ASV taču nebrūk no tā, ka tā ir bagāta. Ja vienota Krievija šai vidusšķirai būs izdevīga kā kopīga dzīvesvieta, arbitrs un pakalpojumu sniedzējs, tad kāpēc tā jābrucina?

    • Es gan piekrītu Frīdmenam, ka krievija vienkārši tāda ir, un nebūs šis Putins, būs cits “putins”. savādāki vadoņi tur var būt tikai īstermiņa parādība.

      Krieviem ir stipri vairāk aziātiska mentalitāte nekā eiropeiska, un tā rezultātā arī viņiem ir daudz vieglāk dzīvot pēc aziātiskās pasaules principiem ar caru/imperatoru/vadoni, līdzīgi kā ķīniešiem, vidusāziešiem, arābiem u.tml. Protams, ir savas nianses, bet demokrātisku pārvaldi, kad tiešām lemj tiešākā vai netiešākā veidā liela daļa sabiedrības un ka tādam sabiedrības lēmumam ir kāda nozīme – tādu pārvaldes veidu krievi vienkārši nesaprot un tādam viņi arī netic.

      Taisnība, protams, ka ilgstošā laika posmā un noteiktos dzīves apstākļos nācija var mainīties, bet tas ir ilgtermiņā. Tomēr arī diez vai ļoti kardināli.

      Neviena Eiropas monarhija nekad absolūtismā, totalitārismā un citās līdzīgās izpausmēs nav ne tuvu stāvējusi aziātiskajām un krievu monarhijām. Eiropas vienalga kuru laiku monarhijas faktiski nemaz nav salīdzināmas ar aizātiskajām.

      Tā kā gan mentalitātes, gan ģeopolitisko apstākļu (izeja pie jūras) vadīta, Krievija vienmēr centīsies mūs aprīt, kas tiešām nozīmē to, ka vienīgais veids kā mums pastāvēt – ir mūžīgi mūžos būt līdz zobiem bruņotiem.

      • Bet, skat. Taivānā ķīniešiem ir demokrātija. arī Mongolijā šobrīd ir puslīdz demokrātija.

        • Dzīvot gribēsi, ne tā vien demokatizēsies. Taivāna ir demokrātiska, jo citādi to neatbalstītu US, bez kuru militārā atbalsta viņi nedēļu nenodzīvotu. Un vispār viņi demokratizēties sāka tikai 80-s, ar mums kopā. Braukāja te 90-s investīcijas piedāvāja, daži LV gandrīz uzķērās un… tad bija zvans no Pekinas mūsu neokomunistiem. Taivāniešu vizītkartes tika dedzinātas un lūgts viņiem svītrot viesu vārdus no konferenču sarakstiem. Ko tur lielā Ķīna piesolīja par draudzību ar Taivānu nezinu.

    • Nu Koreja ir samērā maza un varēja mainīties, jo bija ASV vai PSRS kas viņiem lika mainīties (uz vienu vai otru pusi)……ne Z koreja, ne D koreja, nekluva par valstīm kādas tās ir tagad no brīvas gribas, viņām abām palīdzēja ”lielais brālis” un diezgan pamatīgi palīdzēja.

      Tāds pats stāsts par Vāciju…….ja nebūtu pasaule pamatīgi iejaukusies un brutāli sadalījusi Vāciju 4 daļās pēc 1945, es šaubos vai Vācija mūsdienās būtu tik liberāla un demokrātiska. Ļoti iespējams ka būtu palikusi Bismark/Kaiser/Hitler veidīga valsts vēl labu laiku, jo tas acīmredzami bija tāds valsts veids kādu paši vācieši izvēlēs 3 reizes pēc kārtas. 4 reizi viņiem neļāva izvēlēties , vienkārši uzspieda un viss.

      Taivāna nav īsti pa tēmu, jo tas ir stāsts kā spēki kuri pakāsa civil karā aizbēga uz mazu saliņi un tur ieperinājās uz nākamajiem desmitiem gadu. Plus atkal, ASV tur pamatīgi palidzeja lai situācija paliktu tāda kāda viņa patreiz ir. Tas būtu tā kā, ja pie mums 1919 gadā, pro-Vācijas Niedres valdība tiktu sakauta Latvijā un aizbēgtu uz Roņu salu, padarot to par savu mazo koloniju un saņemtu aizsardzību no Vācijas kas liktu Latvijai viņus neiztikt. Par dabisku procesu vai ”tautas gribu” to nosaukt grūti.

      No kā varam secināt, ka valstis var drastiski mainīties tikai tad , ja viņu maina kāds ārējs spēks…….Tātad Krievija visdrīzāk baigi nemainīsies, ja vien nebūs WW3 kur viņus pamatīgi sapurina un pārbūvē visu viņu valsts strukturu un administrāciju (kā tas notika Vācijā un Korejā). Paši krievi acīmredzami negrib mainīt savu šobrīdējo valsts struktūru.

      • Vēl ir labs Japānas piemērs, kā atsaldētu, militarizētu, ar “garīgumu” apveltītu mežoņu režīmu pārvērst demokrātiskā, pacifistiskā, tehnoloģiski attīstītā valstī. Japāna, Koreja, Itālija, Spānija, Grieķija, Vācija, daudz piemēru. Krievija atšķiras ar to, ka tā ir milzīga un ar kodolieročiem apbruņota, tāpēc labāk to likt mierā, lai turpina pūt nevis mēģināt par katru cenu civilizēt.

      • Jā, es piekrītu, ka Krieviju ir vieglāk nobrucināt, sadalīt un pāraudzināt, nekā gaidīt kamēr tā pati labāka paliks, bet negribās arī domāt, ka iekšējās reformas nav iespējamas. Pēteris I un boļševiki tak Krieviju reformēja ļoti ātri.

        • Tak rietumos nav līderu, kas varētu šādu projektu pacelt. Un RU cilvēki instinktīvi baidās, ka atnāks atkal kāds pēteris, ļeņins vai gorbijs, kas atkal sāks viņus reformēt visos caurumos, līdz ar to esošais Putins kā diezgan mērens status quo stutētājs ir ideāla izvēle. Nedarīt neko, neko nensasniedzot, bet ne ar ko neriskējot ir saprotama pozīcija.

          • Un kas notiktu ar Krieviju, ja nebūtu Pēteris 1 ar Gorbiju? Cara režīms nobruka tieši tāpēc, ka nemainījās līdzi laikam. Gorbijs uzsāka pārmaiņas, lai mainītos, bet nesanāca. Bet, ja reformas neveiktu, tad sekas būtu vēl smagākas.

        • ne Pēteris, ne Leņins, ne Gorbačevs nebija Rietumu draugi……viņi gribēja reformēt Krieviju lai varētu vai nu uzbrukt un iekarot kaimiņus (Pētera un Leņina gadījumā) , vai arī neļaut Krievijai/PSRS sabrukt zem ASV spiediena (Gorbačova gadījumā). Visi 3 mēģināja paņemt dažas Rietumeiropas metodes un instrumentus, un savienot tos ar tradicionālo Krievu mentalitāti un varas struktūru lai radītu kaut kādu tur hibrīdu starp austrumiem un rietumiem (un tajā pašā laikā noturēt varu savā un savu draugu rokās).

          Neviens no viņiem negribēja pieņemt demokrātiju, toleranci, politisko un preses brīvību, vai 95% no ko mēs uztveram par normālām eiropiešu vērtībām. Putins jau ar daudz ko reformējis ir……tikai lielākā daļa no tām reformām nav tas ko mēs sauktu par ”pozitīvām pārmaiņām”. Viņu patreizējais varas ”establishment” kategoriski atsakās sekot Eiropas paraugam : viņi grib braukt ar mersedesiem, ceļot uz Turciju atpūsties un nēsāt rolex puklsteņus, bet tajā pašā laikā grib saglabāt PSRS valdīšanas stilu un sist visus kas mēģina celt kaut kāda veida pretenzijas pret valdošu varu. Un tā tas ir gandrīz visā viņu sabiedrībā , to nevar tā īsti reformēt ja vien tu nenojauc pilnīgi visu viņu sabiedrības pārvaldes struktūru kas tur iesakņojusies no Ļeņina laikiem. Bez revolūcijas, pilsoņu kara vai ārpasaules iebrukuma tur neiztikt.

  2. Krievijas eiropejizācija izbeidzās tā īsti nesākusies līdz ar Stolipina nogalināšanu. Šeit var tikai piekrist ģeopolitikas gigantam Hantingtonam un viņa skolniekam Frīdmenam, ka laiks apjaust “demokratizācijas” metodes (kas tika izstrādāta kā ierocis ASV cīņā par pasaules kundzību) bezjēdzību un bezcerību Krievijā (tāpat kā visur citur ārpus Eiropas). Vismaz 21.gs. I pusē tur neko tādu nevar gaidīt. Un ļoti ticami, ka arī ilgāk. Krievijas ideālais ceļš ir apgaismots monarhs / tirāns. Cerības uz tādu šobrīd nav.

    • Japāna 1945.gadā šķita vēl grūtāk reformējama kā Krievija tagad. Āzijā vēl ir dažas valstis, kas bija feodālas līdz 50. gadiem, bet tagad ir demokrātiskas.
      Latīņamerikāņu sporta veids bija militāro apvērsumu rīkošana un dažreiz pakarošana. Arī ir mainījušies.

        • Lasīju Gorbačova biogrāfiju, var sajust viņa mokas, jo cilvēki nevēlas mainīties un grib “stipro roku”. Teicis, ka Krievijas demokratizācija prasīšot gadsimtu.
          Alternatīva demokratizācijai ir Krievijas sabrukšana. Bet tad Latvijai pāri ies daži desmiti miljonu cilvēku, daļa paliekot šeit.

          • Tādēļ Tramps un Junkers sveiks ikvienu, kurš spēs nodrošināt tur nosacītu kārtību. Un būs atsaucīgi viņa apetītei uz Krimu, DOsētiju tālāk pēc saraksta. PL un Skandināviju gan neatdos.

      • Jūs patiešām ticat, ka Japāna ir saknē “reformēta”? Uzvarēta, okupēta un piespiesta pieņemt uzspiestas pārvaldes normas – jā. Mainījusies līdzi laikam kā mainās viss zem Mēness – jā. Turpinājusi pārņemt un attīstīt Rietumu tehnoloģījas – jā, pie tam ļoti sekmīgi. Taču tā bija un ir no Eiropas kardināli atšķirīgs sociāls organisms. Citur Āzijā tas pats – Eiropa tur atrodama tikai tik daudz, cik koloniālisma atliekās, pārņemtajās tehnoloģijās un globalizācijas nospiedumos. Demokrātija Indonēzijā ir pavisam kas cits nekā demokrātija Portugālē un Polijā. Un, varam visai pārliecinoši teikt, ka demokrātijas spēlītes šajās valstīs ir pārejoša parādība.

  3. Gudri cilvēki mācas no citu kļūdām, normāli cilvēki no savām un muļķi nekad nemācas.

    Krievi nemainas jo nemācas no vēstures un nekas viņus nav piespiedis mācīties. Vāciešus, Itāļus, Spāņus, Japāņus piespieda – amerikāņi paši mācas, krievi neko nemācas.

    • Katrā skolā arī ir gudrīši, normālie un muļķi. Kaut kā dabā iekārtojies, ka liela daļa muļķu fiziski ir diezgan attīstīti. Tad nu gudrīši un normālie tiek iespiesti stūrī, vai vismaz respektē šos fiziski attīstītos muļķus. Vai šādā situācijā fiziski attīstīts muļķis jūt nepieciešamību mācīties (tādā ziņā kā Tu to domā)?

  4. Es tik nesaprotu vienu – kāpēc rietumnieki domā, ka visi citi uz pasaules ir tādi paši kā viņi un ka visām sabiedrībām ir jādzīvo pēc tādiem principiem kā rietumniekiem un ka ja tas tā nav, tad kaut kas ir obligāti jāreformē? Tas ir Frīdmena pieminētais narcisisms (mēs visgudrākie un vienīgie pareizie) vai vienkārši stulbums (visi cilvēki un visas sabiedrības ir vienādas)? Laikam abu sajaukums.

    • kas primārs – pilsonis vai valsts? cilvēki dodas turp kur pilsonim labāk. vēsture iztiesās to kuras valstis būs evolucionāri sekmīgākas. ņemot vērā šībrīža vēstures attīstības ātrumu, mums būs tas gods pieredzēt daudz izmaiņu :-). varbūt pat piedzīvot šī ātruma būtisku samazināšanos :-).

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s

This site uses Akismet to reduce spam. Learn how your comment data is processed.