Droši kā dzeņa vēderā

vara bungas: Zināšanai. Nacionālā līmenī mēs būvējam visaptverošo aizsardzību, bet ES līmenī “Eiropas stratēģisko autonomiju” (ESA).  Kurš to nezināja, tas lasa tālāk.  ESA definīcija vēl top , bet terminu  jau plaši lieto ES programatiskajos dokumentos. Manuprāt vistuvāk ESA būtībai ir šī  tēze ” an appropriate level of ambition and strategic autonomy [..] for Europe’s ability to promote peace and security within and beyond its borders“.  Vienkāršiem vārdiem  “viss tas pats ES iekšējās  un ārējās drošības līmenis tikai  bez amerkāņu līderības un dalības“.  šaj`a kontekstā “karstais kartupelis” ir NATO vieta un  loma ESA arhitektūrā, jo nudien neviens līdz galam nesaprot kā NATO integrēt ESA vai ESA integrēt NATO, ņemot vērā ESA vienkāršoto definīciju  🙂

Par godu šīm neskaidrībām ECFR domnīca veica pētījumu aptaujājot ES valstu ārpolitikas un drošības ekspertus un ierēdņus par dažādiem ESA aspektiem. Rezultātus  ir vērts redzēt (daudz infografikas) un lasīt.  Mani visvairāk pārsteidza pamatīga domu starpība  3B valstu griezumā. Tā vietā, lai rādītu citiem reģionālās drošības un aizsardzības integrācijas paraugu, mēs arvien vairāk attālināmies. LV ierēdņu ambīciju līmenis  nepārsteidz, par to skat. pētījuma beigās, kur norādīti valstu profili.

In 2013 ECFR’s Olivier de France and Nick Witney lamented the lack of a common strategic outlook in Europe. Three years before the adoption of the EU Global Strategy, they pointed to the fact that the documents comprising most member states’ national strategies were “incoherent, derivative, devoid of the sense of a common European geostrategic situation, and often long out-of-date”. Six years later, much the same judgment could be made of ESA. Europe now faces an openly hostile US president who has gone so far as to declare the EU to be a foe. He has also threatened to withdraw from NATO. The deterioration of the transatlantic relationship has pushed Europeans into an existential crisis. The rise of a revisionist Russia and an increasingly assertive China are hardly lesser problems. Yet it remains to be seen whether these issues will be enough to lead Europeans to develop a common strategic culture.

avots

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s

This site uses Akismet to reduce spam. Learn how your comment data is processed.