vara bungas: Zināšanai. Nacionālā līmenī mēs būvējam visaptverošo aizsardzību, bet ES līmenī “Eiropas stratēģisko autonomiju” (ESA). Kurš to nezināja, tas lasa tālāk. ESA definīcija vēl top , bet terminu jau plaši lieto ES programatiskajos dokumentos. Manuprāt vistuvāk ESA būtībai ir šī tēze ” an appropriate level of ambition and strategic autonomy [..] for Europe’s ability to promote peace and security within and beyond its borders“. Vienkāršiem vārdiem “viss tas pats ES iekšējās un ārējās drošības līmenis tikai bez amerkāņu līderības un dalības“. šaj`a kontekstā “karstais kartupelis” ir NATO vieta un loma ESA arhitektūrā, jo nudien neviens līdz galam nesaprot kā NATO integrēt ESA vai ESA integrēt NATO, ņemot vērā ESA vienkāršoto definīciju 🙂
Par godu šīm neskaidrībām ECFR domnīca veica pētījumu aptaujājot ES valstu ārpolitikas un drošības ekspertus un ierēdņus par dažādiem ESA aspektiem. Rezultātus ir vērts redzēt (daudz infografikas) un lasīt. Mani visvairāk pārsteidza pamatīga domu starpība 3B valstu griezumā. Tā vietā, lai rādītu citiem reģionālās drošības un aizsardzības integrācijas paraugu, mēs arvien vairāk attālināmies. LV ierēdņu ambīciju līmenis nepārsteidz, par to skat. pētījuma beigās, kur norādīti valstu profili.
In 2013 ECFR’s Olivier de France and Nick Witney lamented the lack of a common strategic outlook in Europe. Three years before the adoption of the EU Global Strategy, they pointed to the fact that the documents comprising most member states’ national strategies were “incoherent, derivative, devoid of the sense of a common European geostrategic situation, and often long out-of-date”. Six years later, much the same judgment could be made of ESA. Europe now faces an openly hostile US president who has gone so far as to declare the EU to be a foe. He has also threatened to withdraw from NATO. The deterioration of the transatlantic relationship has pushed Europeans into an existential crisis. The rise of a revisionist Russia and an increasingly assertive China are hardly lesser problems. Yet it remains to be seen whether these issues will be enough to lead Europeans to develop a common strategic culture.
