Lasāmviela leitnantiem un ģenerāļiem

vara bungas: US militāristi gatavojas integrēt Eiropas sabiedrotos savā jaunajā kaujas darbības konceptā – daudzdomēnu operācijas (multidomain operations – MDO), jautājums ir par to vai mēs esam gatavi integrēties? Paceļ roku, kurš kaut ko ir dzirdējis, bijis kursos, lasījis par MDO vai MultiDomainbattle?

Labi, bet ar to ir par maz  jāsaprot, ka, lai nodrošinātu savienojamību ar sabiedrotajiem  MDO ietvaros , tas  prasa veikt esošo NBS spēju modernizāciju vismaz 6 jomās:

  1. Long-range precision fires.

  2. Next generation combat vehicle.

  3. Future vertical lift.

  4. Army network.

  5. Air and missile defence.

  6. Soldier lethality.

Te jauzsver, ka tas nav risinājums “nebija haubiču, tagad ir, velkam ķeksi pie 1.punkta”.  MDO koncepts prasa  spēju vienlaicīgi darboties un sadarboties ar sabiedrotajiem uz zemes, jūrā, kibertelpā, kosmosā, radiofrekvenču spektrā, infotelpā, tādēļ ķekši nepieciešami vienlaicīgi pie visiem punktiem. Skaidrs, ka US ir jāuzņemas koordinējošo lomu sabiedroto pievilkšanai līdz MDO definēto standartu līmenim , kas no malas iespējams izskatīsies kā spiediens un pendeļi iejaukšanās. Milzīgs darbs jāpaveic, lai no “pigmejiem – ieročnesējiem” izveidotu  vairākus mazākus, bet tomēr PARTNERUS. Pagaidām nekas tamlīdzīgs nav novērojams, iespējams Pentagonam kāds traucē izvērsties ar MDO aktivitātēm Eiropā, bet varbūt vispirms ir jāpalielina izpratni par ko vispār ir runa.  LV VAK par MDO nav ne vārda, kas nav brīnums, ņemot vērā naudas apgūšanas prioritātes.

[..] If MDO requires allies to increase expenditure to modernise and increase readiness, then the investment required to develop necessary capabilities is not likely to be granted in response to public US prompting. The result has been a move towards ‘European Strategic Autonomy’,a concept that, while politically palatable in Europe, prompts some concern in Washington.Furthermore, especially in the early stages of a conflict, the US military will be very dependent on the capability of in-place contact forces, with allies bearing most initial risk. National priorities and alliance obligations will overshadow the imperatives of MDO. It is likely to be politically unacceptable for allies to publicly subordinate their formations to US command if the US is not present in strength. Since most of the US Army is based in the continental United States, the bulk of its formations must execute strategic and operational manoeuvre prior to employment. allies, by contrast, as contact forces, will already be ‘in the fight’. It is important to stress that the US Army, in needing to enter theatre, would be critically dependent on European seaports, many of which are under direct threat of Russian strikes. In some cases, European allies may contribute more to their own security by hardening infrastructure and investing in integrated air and missile defence than by fielding small, politically constrained combat formations. To enable this, the US may need to take a more case-specific view of how contribution towards the 2% NATO spending target is defined. [..]

[..] If Russia were to launch an incursion into Eastern Europe. In response, the US Army has developed a new operating concept, ‘Multi-Domain Operations’ (MDO). This concept calls for US forces to have a calibrated force posture, with forward and rotational deployments, and pre-positioned stock, so that the US can compete and deter adversaries below the threshold of armed conflict and be ready to fight if necessary. The second tenet of MDO is that the US military must maintain multi-domain formations, capable of operating across land, sea, air, space and cyberspace, conduct information operations, and contest the electromagnetic spectrum (EMS).[..]

The challenges of integrating allies with MDO may be split into two broad categories: capability gaps, and policy hurdles. To begin with capabilities, there is an underlying problem with language. The US and its allies do not have a consistent way of describing the multi-domain environment. Without this common nomenclature it is difficult to have a common understanding of the battlespace. The language barrier also extends to systems. Many of the elements of a common operating picture – critical to converging effects – are derived from sensors, with data fusion increasingly automated. [..]

avots

15 thoughts on “Lasāmviela leitnantiem un ģenerāļiem

  1. Sis koncepts nav jauns. Jau sen to maca skolaas. Lidz ar tehnologiju attistibu visi konflikti ir multidomain. Asv ari paredz nesavietojamibu ar mazajiem draugiem.

      • Ne gluži – “In some cases, European allies may contribute more to their own security by hardening infrastructure and investing in integrated air and missile defence than by fielding small, politically constrained combat formations. ” – runa ir tieši par pašu sīkarmijām. Kaut gan mūsu apstāķļos politically constrained ir viss.

        • Varētu tiešām saprast dažādi, bet nākamais teikums paskaidro:
          “To enable this, the US may need to take a more case-specific view of how contribution towards the 2%
          NATO spending target is defined.”

        • Es vados no tā, ka iebrukuma gadījumā politiski ierobežoti ir vieskaravīri (pēc definīcijas), vietējie spēki daudz mazākā mērā. Tādēļ ieteikums stiprināt pašiem savu aizsardzību ar tehnoloģiski piesātinātām ieroču sistēmām ir loģisks. Visu atvest nevar.

          • Nu te doma nepārprotami bija tieši par to, ka dažām mazām dalīvalstīm racionālāk ir koncentrēties uz infrastruktūru un PGA palīgspēku uzņemšanas nodrošināšanai tostarp uz “small, politically constrained combat formations” izvēršanas rēķina.
            Tiesa, modernas PGA sistēmas pietiekamā skaitā arī būs ļoti dārgas.

  2. Nekā jauna. ASV tikai atzīst, ka tehnoloģiskais pārākums vairs nepastāv visās jomās. ASV pretinieks atkal nav novecojuši, mazskaitlīgi BS ar 70-80.gadu motorizētiem/mehanizētiem strēlniekiem (Balkāni/Irāka I) vai paramilitāri grupējumi (Irāka II/Afganistāna ect.), bez nopietnām A2/AD iespējām, bet valstis, kas vismaz atsevišķās jomās ir līdzvērtīgas vai pat nopietns izaicinājums esošajiem ASV/NATO spēkiem.
    Reiz bija ļoti populārs RMA koncepts.
    “Stephen Biddle’s 2004 book, Military Power: Explaining Victory and Defeat in Modern War, discounts the idea of RMA. He argues that military doctrine and tactics are far more important to battle outcomes in modern warfare than is technological progress, and that basic doctrine has changed little since the second half of World War I.[7]
    Neskatoties uz laika gaitā piedāvātajiem taktiskajiem un stratēģiskajiem konceptiem – ODA Loop, 3BW, MOUT, OOTW, FSO, RMA, 4GW. EBO, NCW/NCO, u.c. taktika kopš 19.gs praktiski nav mainījusies.
    Mainās tehnoloģijas, kas tiek imantotas, un mainās personāla zināšanu un sagatavotības līmenis, kas nepieciešams, lai šīs tehnoloģijas pielietotu praktiski. Tas laikam ir pats draņķīgākais secinājums nabadzīgām un tehnoloģiski ļoti atpalikušām valstīm, ar sačakarētu izglītības sistēmu.
    AM var, protams, nopirkt kaut ko sarežģītu, pat iemācīt NBS kādam to lietot, bet noturēt dienestā kvalificētu personālu, kas spēs to sarežģīto apkalpot, uzturēt un remontēt (arī krīzes un konflikta apstākļos) diemžēl būs vēl lielāka fantastika kā normālas algas skolotājiem un mediķiem.
    Sķiet, tikai dziļāka infegrācija NATO, kur LV nodrošina, ko spēj – lētu lowtech personālu – būs vienīgais reālistiskais risinājums.

    Par netālo nākotni:

    https://en.wikipedia.org/wiki/Ghost_Fleet_(novel)

  3. Vai tad sakaru sistēmas ir savietojamas beidzot? No vienas puses US visus grib multidomain battle, bet sakarus nedod papuasiem.
    Harrisi ir, bet ar kaut kādu eksporta šifrēšanu.
    Gaisa atbalsta kontrolieri taču runā pa US iekārtām pa taisno, ne caur štābu

  4. Viens no “Long-range precision fires” atslēgas komponentiem ir PrSM/DeepStrike raķetes, kuras varēs lietot jebkurš HIMARS/MLRS lietotājs. Tātad JAU poļi ar rumāņiem, tiklīdz raķete parādīsies. Politiskā nianse (kurai rakstā ir pievērsa liela uzmanība) ir tajā, ka pašas raķetes taču var pastāvīgi neglabāt šo valstu teritorijā, bet ātri pievest vajadzīgajā momentā.
    “This would suggest that anything that enables long-range precision fires (LRPF) – the US Army’s top modernisation priority – would be a welcome allied contribution to US multi-domain formations.”

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s

This site uses Akismet to reduce spam. Learn how your comment data is processed.