Pirms notiek nelaime

vara bungas:  Ļoti svarīga lasāmviela visiem, kuri vēlas saprast kā un kādos apstākļos darbojas  militārās izlūkošanas analītiķi izstrādājot  brīdinājumus un rekomendācijas.  Tas ir atbildīgs un grūts darbiņš, gandrīz kā politiķiem, kuriem šo grāmatu arī būtu jāliek zem spilvena.

Nesaprašānās starp brīdinājuma devējēiem un brīdinājuma saņēmējiem veido neadekvātu priekšstatu par apdraudējuma pakāpi, kas ir īpaši bīstami gadījumos, kad apdraudējums ir objektīvi mazticams (piemēram, “neviens neuzbruks NATO valstij”), tomēr, ja draudi realizējas, tad tā ir katastrofa.  Vainīgie būs gan politiķi, gan analītiķi, vieni, ka nenovērtēja  brīdinājumus, otrie, ka  piekāpās. Zāles pret šo kaiti ir norādītas grāmatā, tā ir īpašo, marģinālo, nepopulāro un neprātīgo brīdinājumu uzklausīšana, izvērtēšana un paziņošana lēmējiem.

It is an axiom of warning that warning does not exist until it has been conveyed to the policymaker, and that he must know that he has been warned.

“[..] Nearly all inquiries into the presumed failures of intelligence or criticisms of its competence are focused on why forewarning was not provided that something was going to happen. Rarely does the policymaker or the congressional committee complain that intelligence failed to make an adequate assessment of enemy
capabilities, even when this in fact may have been the case. The criticism almost invariably is: “You did not tell me this was going to happen. We were not led to expect this and were surprised.’’ Or, “You mean for all the millions that were spent on collection, you were not able to tell us that this was likely to occur?’’
Protests that officials had been warned of the possibility or that the capability had been recognized are not likely to be very satisfactory in these circumstances. [..]

Warning is not a fact, a tangible substance, a certainty, or a refutable hypothesis. It is not something which the finest collection system should be expected toproduce full-blown or something which can be delivered to the policymaker with the statement, “Here it is. We have it now. ”  Warning is an intangible, an abstraction, a theory, a deduction, a perception, a belief. It is the product of reasoning or of logic, a hypothesis whose validity can be neither confirmed nor refuted until it is too late. [..]

Although the foregoing is probably generally accepted in theory—and person the warning problem have repeatedly cautioned intelligence officials and policymakers alike not to expect certainty in warning—there is often a tendency to forget this important point when the situation arises. Particularly because it is so important to make the right decision or right response in the face of threatened aggression, the military commander or policy level official more than ever wishes a judgment of certainty from the intelligence system—yes, the adversary is, or no, he is not planning to attack. The official may press the intelligence system to come to a positive judgment despite the inherent uncertainties in the situation, oron the other hand, demand a degree of “proof’’ which is absolutely unobtainable. [..]

A distinguished supervisor in the field of political intelligence observed many years ago that, no matter what went wrong, it was always the fault of intelligence.When disaster struck, the analyst might remind the policy official that he had been warned of the possibility or that it had been mentioned this might happen in several briefings in the past month. And he would reply, “Well, you did not say it often enough, or loud enough.’’

avots

Tā kā esiet neatlaidīgi un skaļi  😉

9 thoughts on “Pirms notiek nelaime

  1. Tas man liekas ir psiholoģisks fenomens. Vieglāk nogrūst vainu uz izlūkošanu, nevis atzīties, ka pats ignorēji brīdinājumus, jo populārāk bija maza un profesionāla, nevis liela un kaujasspējīga.
    Un var arī saprast – to, kas pērk tankus un veido OMD izbalsos, vietā nāks pabalstu dalītāji un visaptveroši daiļdirsēji. Politiskā loģika ibio. Bez pendelēm no ārpuses nekas nekustas

    • Neatrisināma problēma ir tā kā politiķiem, formāli, pieder galavārds. Virsroka par militārās/izlūkošanas elites viedokli. Citās valstīs var būt noteicēja Deep State pagrīde, kurā iespējams militārais top brass ietilpst. Bet tas nav mūsu gadījums. Pie mums drīkst būt divi viedokļi viens ir ministram, otrs nepareizs.
      2014.gadā no politiķiem bieži skanēja “kurš gan varēja paredzēt Krimu un Donbasu?”. Varēja. Paredzēja. Ne obligāti konkrētus notikumus konkrētajā dienā un stundā, bet tendenci, kas agri vai vēlu pie šādiem notikumiem novedīs. Klausīties cītīgāk vajadzēja.

      • tas vienkārši pieder pie profesijas – paldies nekad nepateiks, nodirst gan nodirsīs. Un izlūkošanas produkts ir informācija lēmumpieņēmējiem, slikts lēmums uz labas informācijas pamata nav analītiķa atbildībā. Drīzāk man izskatās, ka izlūkošana mums ir nevis tāpēc, ka lēmumpieņēmēji pieprasa, bet, ka NATO/ASV saka, ka vajag. Zatlers esot bijis izņēmums.

        • Spēcīga izlūkošana un pretizlūkošana nozīmēs lielu datu daudzumu un analītiskās spējas, kas spēj datus pārvērst informācija. Informācijai ir spēks un ietekme. Priekš kam lēmumu pieņēmējiem vēl vienu ietekmes centru? Pret Krieviju, viņu skatījumā, mēs tāpat neko nevaram, tad priekš kam tērēt resursu, lai izveidotu struktūru, kas sev paņems daļu varas?
          Pie mums, piem. tādu OMEGU savulaik izveidoja tikai tāpēc, ka lidostas Rīga starptautiskai sertifikācijai šāda vienība bija vajadzīga. SUVs bija tāds nejaušs izņēmums, bija daži entuziasti (Kušķis&Co), kuri izveidoja labu struktūru un tik ātri, ka augšā to īsti nepamanīja.
          Bija tāds bijušais GRU pulkvedis Dortāns, kurš veidoja Aizsardzības spēku izlūkdienestu. Līdz ko parādījās kaut kādi rezultāti, tā visu pārformēja (faktiski likvidēja).

              • Tāpēc, ka LV reālajos varas nesošajos un lēmumu pieņēmēju amatos sēž rūpīgi atlasīti kadri, kas cītīgi turpina atstrādāt citas valsts, cita laikmeta valstiskās intereses, bet visus šos kadrus vieno kopējs simbols – CCCP.
                Viņi var būt tiešām LV patrioti un izliekties baigie Rietumu vērtību nesēji, bet tā iesētā un izaudzinātā domāšana tomēr ir un paliek CCCP (padomiskā) līmenī.
                Maskava to zin un māk iedarboties uz viņiem, kad vajag – cilvēkam varbūt pat neapzinoties. Bieži pat nevajag uzspiest vai iedarboties, bet zemapziņā viņš pats to dara varbūt pat tikai vienā no 100 gadījumiem, bet izdara to pēc CCCP interesēm un tagadējās mantinieces Krievijas elites vajadzībām. Tāpēc daudzi lēmumi bija, ir un būs tādi! Turpināsim vainot “90.gada lēmumus…”, jo viss ir iesācies krietni agrāk – padomju ērā.
                Jau kaut kad pasen rakstīju ar radikālu piedāvājumu, bet pirmajā brīdī daudziem sāpīgu un liekas pat neprātīgu. Ka maksimāli jāaizliedz atrasties valsts reālajos varas nesošajos un lēmumu pieņēmēju amatos atrasties cilvēkiem, kuriem kaut kas biogrāfijā parādās saistībā ar CCCP. Dzimis vēl var būt, bet visa veida komunistiskās partijas, komjaunatnes, dažādu padomju laika drošības vai bruņoto spēku pārstāvjiem, nerunājot pat par visu veida ziņotājiem, aģentiem un utt. maksimāli norobežot pieeju LV augstākajiem un atslēgas amatiem.

                Viegli teikt, bet grūti izdarāms, tādēļ tik personiskās pārdomas.

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s

This site uses Akismet to reduce spam. Learn how your comment data is processed.