Viss viens

vara bungas: Pārdomas rosinošs rakstiņš par to, kāda būs US ārpolitika pēc 2020.gada vēlēšanām. Kā vēlēšanu rezultāti ietekmēs drošību Eiropā? Pagaidām tiek uzskatīts, ka gan republikāņu, gan demokrātu prezidenta amata kandidāti ir  izolacionisti, kuri fokusēsies uz US nacionālajām interesēm, kas ir ļoti elastīgs  jēdziens. Kā to redz Tramps, mēs jau sapratām, kā būs ar Berniju?…

Viens ir skaidrs, ka tiem kuri tic, ka autoritārie  režīmi nav nomierināmi ar diplomātiskiem paņēmieniem, joprojām būs  iespējas  kāpt uz mucas, lai teiktu “mēs taču brīdinājām”. Tas pats sakāms par tiem, kuri uzskata, ka “qui pro quo” ir slikts pamats sabiedroto attiecībām. Patiešām, kāds labums no sabiedrotā “tirgoņa” vai sabiedrotā “miera baloža”, ja viens izšķirošajā brīdī var prognozējami  pārdot, bet otrs banāli apdirsties. Tādēļ 3B un citām valstīm Eiropā vienīgā pareizā drošības politika ir/bija/būs grupēties  pēc savstarpēji saistito un vienādi izprasto drošības interešu principa. Tad militārā atbalsta (ne)esamība no valstīm, kuras vēl domā vai mūsu suverenitāte ietilpst VIŅU nacionālo interešu lokā, nebūs tik kritiska MŪSU izdzīvošanai.  Diemžēl eiropiešu spēja nostāties kāda pusē vai vispār par kaut ko operatīvi vienoties uzplaukst tikai pasaules karu laikā. XXI gs vajadzētu taču beidzot izdarīt secinājums un sākt rīkoties pro-aktīvi.

[..]Some U.S. allies may welcome a Sanders administration over the chaos of the Trump years. “I think [Sanders] can come up with a more coherent, credible, and predictable U.S. foreign policy, albeit inward-looking,” one official with a U.S.-allied government, who spoke on condition of anonymity to candidly discuss the 2020 election, told me. “What we need from the U.S. is coherence and credibility.” Other allies, particularly those whose relationships with Trump have not been rocky, will feel differently.

“When Trump keeps asking, ‘Why do we defend Europe?’ he has a point,” Araud observed. What’s in question now for future American presidents is the very “definition of the American national interest.” [..]

avots

15 thoughts on “Viss viens

  1. Es varētu pat varētu saderēt, ka šī citāta autors nāk no Berlīnes:
    “Some U.S. allies may welcome a Sanders administration over the chaos of the Trump years. “I think [Sanders] can come up with a more coherent, credible, and predictable U.S. foreign policy ….”
    Bet vispār lieliski parāda cik nožēlojami zemu ir kritusi tā saucamā EU politiskā elite.

  2. Mans koments “Andra” komentam netika pievienots. Ņemot vērā to, ka neesmu bloķēts un pievienošanas problēmas, domāju, ka vai nu vara bungas pārfromatēja savu platformu, vai bija rašas hakeri.
    Atkārtošu aptuveni, ko gribēju paust – visi uztraucas par dvieļugalvu un babaju esamību Vācijā, bet maz runā par to, ka Vācija ir pilna ar volksdeutsche no rašas un tie pārsvarā ir no rašas. Un kaut dzīvo Bundesrespublik Deutschland, tomēr ir fanātiski rašas adepti, sastāv Vācijas partijās, neieredz Civilizēto Eiropu, pret to cīnās un ir bezmaksas kremļa ietekmes aģenti.
    Demokrātija ir tautas vara. Un ja tā ir tautas vara, tad Eiropas kultūrtelpas ienaidniekus, šo sērgu no Eiropas ir jāpatriec!

  3. Ne mazākas pārdomas ( pēc manām visnotaļ subjektīvajām domām) raisoša intervija ar UA Nacionālās Politikas Institūta direktoru un juristu Juriju Šulipu (es jau te vienu viņa interviju piedāvāju “iztirzāšanai” iepriekš). Izglītojoši būtu to noskatīties visu, bet tā daļa, kura attiecas uz 3B un potenciālo RU militāri-hibrīdo agresiju pret 3B, sākas aptuveni no 19:49 un turpinās praktiski līdz intervijas beigām.Šī intervija ir interesanta ar to, ka intervējamais pauž un pamato no sava skatu pukta šādas agresijas iespējamību un apstākļus, pie kuriem tā kļūst iespējama (viņš uzskata, ka uzbrukums 3B ir iespējams tikai pēc tam, kad RU būs pilnībā pakļāvusi/okupejusi UA- par šo scenāriju gan neesmu tik pārliecināts). Tiek minēts LT prezidenta Nausedas paustais, ka vienīgais reālais 3B neatkarības garants ir ASV un nevis NATO. Šim viedoklim sliecos piekrist, bet ne tas ir galvenais (tā ir tikai mana attieksme). Tāpat intervējamais min RU potenciālos agresijas scenārijus pret 3B (manā uztverē ir iespējama arī šo scenāriju “miksēšana”). Tāpat intervējamais min savu viedokli par to, kāpēc šī gada lielās NATO mācibas ar ievērojamu skaitu uz EU pārsveistu ASV karavīru un tehnikas nav pietieksošs RU atturošs arguments no 3B okupācijas un lielā bonusa -NATO dezintegrācijas panākšanas mēģinājuma.

    Minēto interviju piedāvāju nevis “piekrist/ nepiekrist” tajā minētājam viedoklim, bet vairāk smadzeņu aktivizēšanai, vācot un analizējot apkārtnotiekošā faktus/ notikumus un secinājumu izdarīšanai. Var jau teikt, ka ne mēs esam ĀM, AM, SAB vai NDK pārstāvji un mums par to nekamsā, bet pēc saviem novērojumimem varu teikt, ka mums ir pietiekošs skaits kompetentu cilvēku ( arī šeit, VB komentētāju vidū), kuri no minētājām organizācijām tiek turēti pa gabalu vai arī paši turas pa gabalu saprotamu imeslu dēļ. Un šajās organizācijās esošo speciālstu kompetence nav tik viennozīmīgi neapstrīdama- maigi izsakoties. Par to liecina esošais lietu stāvoklis gandrīz visās jomās, sākot no veselības aizardzības (piemēram) līdz pat ārlietām un valsts aizsardzībai. Tāpēc -“ikvienam roka jāpieliek, lai lielais darbs uz priekšu tiek”. Un ne tikai tāpēc, bet vairāk tāpēc, lai pašiem turot roku uz pulsa savu iespēju robēžās, neļautu sevi apmānīt ar kārtējo “Jūs palieciet savās vietās, bet es palikšu savā” govssūdu. Tas vajadzīgs (katram pašam sekot situācija un domāt, analizēt, izdarīt SAVUS secinājumus), lai savlaicīgi pamanītu gatavošanos “pārdošanas darījumam”. Kā “viedais” Pabriks rakstīja ( un šoreiz piekrītu viņam)- nedzīvosim ilūzijās. Brīdināts nozīmē apbruņots, jo diemžēl, it seviški mūsu situācijā- slīcēja glābšana ir paša slīcēja rokās. Pārsvarā. Un nevar teitk, ka esam darījuši petiekoši, lai sevi noturētu uz ūdens- mūsu BS stāvoklis uz šodienu tam ir spogulis – diemžēl. Un- jāveicina ASV patiprināta “iejaukšanās” mūsu aizsardzības stiprināšanā visiem iespējamiem līdzekļiem.

    Un vēl viena ķecerīga doma šeit agrāk un vairākkārt izskanējuša viedokļa gaismā (viedoklis par to, ka mūsu NATO/ne-NATO partneriem vajadzētu viņu pašu interesēs mums dot to, ko paši nevaram atļauties iegādāties-pēc iespējas vairāk un pēc iespējas efektīvāka “hardware “aizsardzībai un mūsu karavīru apmācīšanai rīkoties ar šo hārdveiru):

    1. Ārpolitiski uzspiest uz mūsu ieguldīto artavu NATO operācijās citur pasaulē, ar ko esam nopelnījuši ne tikai “simbolisku” NATO spēku klātbūtni LV, bet arī vajadzīgo bruņojumu un apmacību rīkoties ar to-kuru nevarma paši iegādāties, “gratis”, tā teikt. Sevišķi uzsvērt RU agresiju pret UA, augošo spiedienu pret BY, pašu+sabiedroto izlūkinformāciju par RU aktivitātēm 3B robežu tuvumā- un zvanīt šo visos zvanos!!!

    2. Ārpolitiski sākt likt SE saprast, ka viņi nes pilnu atbildību par leģionāru izdošanu drošai nāvei 2. PK beigās PSRS, kā rezultātā LV zaudēja “humānos”resursus- vīriešus spēka gados, kuriem varēja būt ģimenes, bet nebija zviedru politiķu apzinātas rīcības dēļ, kā rezultātā tikai nodarīts neatsverams zaudējums LV attīstībai (ekonomiskajai, sociālajai, saimnieciskajai utt). tāpat uzsvērt, ka leģionāri tikai pakļauti necilvēciskiem un pazemojošiem, dzīvībai un veselībai bīstamiem apstākļiem Gulagā. Tāpat pieminēt SE banku darbībai labvēlīgos apstākļus LV teritorijā. Un tad jau sākt ar viņiem “predmetno” runāt par to, kā viņii var mums šo visu atlīdzināt. Kā būtu ar modernām pretkuģu ra”kešu baterijām ar visu soft+hatd ware mūsu krasta aizsardzōbas spēkiem- sākumam, ko?! Saprotu, es šeit primitivizēju, bet a rkaut ko ir jāška. It seviški ārlietu resoram. Uzskatu, ka tieši šajā gadījumā mūsu bāleliņi ļoti daudz var mācīties no S. Vīzentāla centra- beidzot arī ši pieredze mums varētu noderēt. Tāpāt vajag šaja virzienā aktivizēt NVO tur, kur oficiālājai diplomātijai rokas var būt par īsām. Ar vārdu sakot, mans ieteikums ir mainīt ārpolitiku no “”Yes-Man” formāta ( mans subjektīvais viedoklis, balstīts novērojumos) uz “cashing – in” mūsu dalību NATO operācijās un ciešanām no to ārvalstu darbības pēc 2PK, kuru rezultātā LV iest’jā ilglaicīgas negatīvas sociālās, ekonomiskās, demogrāfiskās, politiskās un citas sekas.

    Šī doma par SE man jau vairākus gadus neliek miera, beidzto nolēmu to iztiekt publiski cerībā, ka izdevās to daudz maz saprotami noformulēt.

      • Par kļūdām jāmaksā. It sevišķi tad, ja tām ir smagas un neatgriezeniskas sekas. Citādi sanāk, ka norakstot vienas kļūdas, tiek veicināta to atkārtošana. Un esošajā ģeopolitiskajā situācijā tas ir vairāk nekā iespējams. Un tas ir diplomātu darbs pārmetumus prezentēt kā vēsturisku un citu netaisnību, pārvēršot tos rēķinos- piedzenamos. Viņiem par to naudu maksā- par valsts interešu aizstāvēšanu starptautiski. Un pieslēgt NVO tur, kur viņi šos pārmetumus/ analīzes/secinājumus var izteikt saprotamāk, pieejamāk, skarbāķ un tiešāk, nekā tas ir diplomātiskajā valodā a) iespējams un b) lietderīgi; -lai not tām (NVO) beidzot ir kāda taustāma jēga valsts pastāvēšanas un aizsardzības nodrošinašanā.

        • Misānes lietas kontekstā (neejot detaļās) viss skaidri redzams – netaisnība ārpus likuma vai līguma burta netiek vērtēta un apkarota ne šeit, ne tur. Savukārt NVO darbošanās ārlietu jomā nebūs ķirurgiski precīza, attiecīgi rezultāts pretējs iecerētajam. Kādas ir mūsu jūtas pret Zurov&co? NVO var iesaistīt kā palīglīdzekli kontekstā ar kādu “ārlietu diplomātiskās operācijas” plānu, jo tikai valstij ir visa nepieciešamā informācija kad, kā un ko var panākt attiecībās ar citu valsti.

      • Zviedriem jau ap leģionāriem pat tolaik bija paliels sračs, nebūt ne viennozīmīgs atbalsts sabiedrībā. Vienīgi viņu secinājumi ir bijuši tostarp tamdēļ ņemt pretī pasaules sērdieņus.

        Zviedri jau arī acīmredzami uzņēmās lomu Baltijā jau no 90ajiem gadiem – un īpaši Latvijā – daļēji lai novērstu te Balkānu scenāriju, domājams. Attiecīgi nedomāju, ka ir gluži adekvāti sākt spiest uz leģionāriem kā negatīvo sviru akurāt tagad, 30 gadus vēlāk.

        Cita lieta, ka var un vajag uzsvērt saiknes ar Skandināviju, zviedru atstāto nospiedumu Latvijā un tā, vienīgi tas mums i pašiem ir tāds, maigi izsakoties, neapgūts jautājums. Ar visu to, ka zviedri mums būtībā iemācīja lasīt – un domājams sākotnēji zviedriski (galu galā “bērns”, “skola”, “kungs” un “bruņas” mums ir tieši no zviedru mēles).

        Protams, lai tuvotos skandināviem, laikam vispirms vajadzētu tikt vaļā no Muhosranskas līmeņa instinktiem ķērkt un sviest izkārnījumus kā teiksim Misānes lietā. Zviedri par mums zina pārsteidzoši maz, spriežot no personiskās pieredzes, bet zināmais lielākoties nav pozitīvs un nav arī nepamatots – runājot ar lopkopi, viņš neslēpjot teica – katras sezonas beigās līdz ar latvju strādniekiem pazūd arī kādi pāris motorzāģi.

        Laikam mana doma būtu – spiest uz negatīvo ir ar ierobežotu pielietojumu, kā arī nez vai kāds alkst Moldovai ar garāku jūras robežu dot bruņojumu, kur nu vēl bez maksas. Būvēt sev iekšēji un ārēji tēlu kā piederošiem Ziemeļu kultūrtelpai – kam pirms niekas pārsimt gadiem senči bija Zviedrijas pavalstnieki – varētu nest augļus gan ekonomiski, gan militāri.

        • Attiecīgi – ja leģionārus pieminēt, tad tikai kontekstā, ka tika uzmesti visādi citādi zviedriem radniecīgi ļautiņi, piederoši tai pašai civilizācijai. Zviedri, tāpat kā citas drusku lielākas tautas, ir patmīlīgi – simpātijas korelē ar līdzību pašam.

        • katras sezonas beigās līdz ar latvju strādniekiem pazūd arī kādi pāris motorzāģi.
          ====
          Mīkstie, raud par pāris motorzāģiem. Būtu priecājušies, ka nav tā kā senajiem dāņiem jālūdz “Dievs, sargi mūs no mēra un kuršiem”! Savu banku sadarīto pirms 2009. gada krīzes jau aizmirsa? Varbūt tam kredītu izputinātājam strādniekam nebija ko ēst.

          • Nē, nu var jau sīko huligānismu un pizģīšanu kaimiņvalstīs pamatot ar valstiska līmeņa pāridarījumiem. Kā teikt, kā ārpus dzimtenes, tā katrs administratīvais pārkāpums patiesībā ir politisks žests.

            Šķiet, Austrumu kaimiņš pie vajadzības dara tāpat. Tikai tad laikam nevajadzētu brīnīties, ka mūs arī uzskata par piejūras puskrieviem.

            • Mūs par puskrieviem uzskata tāpēc, ka pretējā gadījumā nāktos atzīt savu ignoranci pret Molotova – Ribentropa paktu un samierināšanos ar padomju teroru.
              Cerams, ka vairāk jautājumi neradās.
              Nav jau arī tā, ka es šo visu biju domājis ļoti nopietni.

    • Zviedrijas karalis jau 90. gadu sākumā uzaicināja vēl dzīvos leģionārus uz savu pili Stokholmā, kur publiski atzina, ka izdošana bija kļūda un par to atvainojās. Diez vai zviedrus varēs piespiest atvainoties ottreiz. Neesam mēs ebreji un zviedri nav vācieši.

      Un arī toreiz, 1946. gadā, zviedru sabiedrības noskaņojums bija diezgan izteikti pret leģionāru izdošanu. Zviedru sabiedrībai pārmest izdošanu būtu muļķīgi.

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s

This site uses Akismet to reduce spam. Learn how your comment data is processed.