vara bungas: Savējie sapratīs. Pilns ar menedžeriem, līderi izēsti vai atstumti no vadības, potenciālie līderi tā nomaskējušies, ka gandrīz nav saskatāmi. Ne tikai pie mums tā ir problēma, bet tā IR problēma.
[..] Ego creates formulaic, by the book officers who are afraid to deviate from the norm lest it look bad on them. They focus on metrics rather than an ethos. They are managers; they are not leaders. They dictate; they do not inspire.
And yet, they survive within the system. Since they do not battle with the system – and since the system is geared towards metric-leaning self-aggrandizers – these managers continue to get promoted. Until suddenly they’re running entire organizations. And then we wonder why we have so few leaders in the Army and so many managers. [..]”
UPD1 he, he, trāpīgas pārdomas, diemžēl
vara bungas 
Līdz sāpēm personīgi “izbaudīta “situācija. Izskatās pēc nodevas laikmetam;). Arī pašreizējā “dienesta” vietā to redzu “splošj i rjadom”. Līderu prlatiski nav, bet pārsvarā menedžeri. Un arī tad – mikro. Nekompetneces (pieredzes, zināšanu, spēju, harizmas un pautu trūkums) robs tiek aizpildīts ar “piš..nu” par 3.šķiras nozīmības lietām, un tad, kad situācija tuvojas SHTF stāvoklim, šie menedžeri ir bezpalīdzīgi kā uz muguras apgāzti bruņurupuči. Tueklāt šoem menedzēriem ir raksturīga savu ķļūdj un nekomoetences noliegšana līdz pēdējam. Or nācies tādus likt oie vietas šeit- argumentēti, ar personīgo piemēru. Jo- potenciāli riskējam ar cilvēku veselībām dzīvībām šādās situācijās. Pa lielam cēlonis tam ir pašas augšas, kuras “promotē” šādus ļautiņus līderšipa amatiem ar
maksimuns menedžeru/ supervaizeru spējām apmaiņā pret personīgo lojalitāti un vadāmību.
Acīmredzot mūsdienu apstākļos līdera īpašības nav primāras. Menedžeri tiek galā pietiekami labi. Lielo krīžu nav, tāpēc bez līderiem iztiek. Vadāmība un lojalitāte ir būtiskāka.
Ja runājam par valsts aizsardzību, tad kaujasspējīgu vienību vadīšanai ir vajadzīgi tieši līderi un nevis “menedžeri” neatkarīgi no tā, vai dotajā ir “lielas” krīzes vai nav, jo pati karaspēka / militāro A/V un V nepieciešamība diktē būt gataviem vislielākajai krīzei (karam/ militārām konfliktām) jebkurā brīdī. Ja līderi nebūtu vajadzīgi šajā lauciņā, tad militāro komandieru/ līderu mācību iestādes ar mierīgu to, kā daudziem lēmumu pieņemējiem nav- t.i., sirdsapziņu varētu klapēt ciet un to vietā bīdīt menedžeru mācību iestādes vai atvērt attiecīgos kursus pie tām iestādēm, kuras jau gatavo “menedžerus”, “supervizerus” un “konsultantus”. Bet kaut kā neviena sevi cienoša valsts uz kaut ko tādu neparakstās. Turklāt- līderis vispirms ir rakstura īpašība, un tikai pēc tam profesija. Katrs līderis savā ziņā ir/var būt menedžeris, bet ne otrādi- to varu apgalvot kā bijušais vada un rotas komandieris, BN S-3 ieks un instruktors ar zināmu pieredzi.
Kas attiecas uz vadāmību un lojalitāti, tad es šeit domāju ne tik daudz lojalitāti ka tādu pret tautu, valsti, komadieri, cik pret konkrēto personu atkarības no šis personās ziņā, kas tad arī nodrošina vadāmību no tās personas puses, no kuras ir atkarība. Šād aisutācija veicina nekompetences vairošanos, kas tieši atstāj iespaidu uz kauja spējām un gatavību. Šeit runāju arī par savu pašreizējo vadību pašreizējā “dienesta” vietā, kur vadībai pietuvinātu, bet bez attiecīgas pieredzes, apmācības un vajadzīgajām īpāšībām ļautiņu paaugstināšana amatā vairāk nekā gada garumā jau nes savus “augļus”, kas nekādi neveicina zinošu un pieredzējušu cilvēku piesaistīšanu līderu amatos. Piemēram, cilvēks kurš ir absolūti nesagatavots un nepieredzējis, bet dabūjis darbu šeit caur “režisora gultu”, pāris mēnešus atpakaļ “izpildīja” ND (Negligent discharge) no M4 A1 triecienšautenes. Jebkurš cits viņa vietā jau sen būtu aizsūtīts mājās, bet ši kadrs pie manis izgāja ” remedial training” (atkaŗtotu apmācību), kuras laikā atkaŗtoti nodemeonstrēja apbsolūtu nekompetēnci un vienaldzīgu attieksmi pret ieroča drošas apiešanās normām, un rekomendēju priekšniecībai (mācību daļas priekšniekam) viņu atstādināt kā apstiprināti nederīgu. Viņš šopersonāžu VĒLREIZ pats pārbaudīja ar tiesi tādiem pašiem rezultātiem un ziņoja kompānijas “menedžmentam” ar ieteikumu šo kadru “atvaļināt”. Bet menedžments viņu atstāja darbā.
Nezinu, vai ND ir vai nav liela krīze, bet šajā lauciņa;’tā, manuprāt, ir. Kas tika veiksmīgi noignorēts. Kāpēc? Tāpēc, ka kompanijas augšējā menedžmeta vidu ir tikai menedžēri, nevis militārie līdersi ar vienību vadīšanas pieredzi. favorītisms un uz dir.ā līšanu balstīta lojalitāte diemžēl te ir cieņā. Un ne tikai te… Un šāda lojalitāte rada vadāmību, jo šādi “nogēkojušos” kadru var turēt aiz pautiem un likt darīt viņam visu, ko menedžments grib.
Rezultātā situācija ir smieklīga un traģiska vienlaicīgi: ir interesanti vērot, kā vakardienas “pionieris”/”boyskauts”, kurš šaujamieroci pirms strādāšanas šeit labākajā gadījumā ir redzējis Holivudas grāvējos, pārbauda ieroci bijušajai zaļajai beretei, kuiram ne viena vien misija ir aiz muguras.
Tiktāl par lojalitāti un vadāmību manā izpratnē. Un manu attieksmi pret šim parādībām.
Sveiciens Marekam Ozoliņam!
Kā man savā laikā teica viens USA virsnieks “Vienība, kura var izturēt miera laika inspekcijas pārbaudi, neizturēs kaujas pārbaudi, bet vienība kas spēj izturēt kaujas pārbaudi, nekad neizturēs miera laika inspekcijas pārbaudi”. Šo te es pateicu tām piecām sievietēm kuras bija AM atestācijas komisijā, kad izskatīja manu sūdzību par Leonīda safabricēto lietu par maniem saimnieciskiem pārkāpumiem. Šīs sievietes no personāldaļas un juridiskā departamenta vispār nesapratu par ko iet runa. Vīrietis, kuram būtu kāda nebūt militārās vadības pieredze šajā komisijā nebija. P.S. Pēc gada Zemgales administratīvā tiesa atzina manus saimnieciskos pārkāpumus par “formāliem un saimniecisku seku nenesošiem”, bet mans karjeras vilciens jau stipri pirms tam bija aizgājis. Pēc diviem gadiem, kā man teica, bataljona zemessargi iesniedza AM Pabrikam ap 60 individuālām vēstulēm ar lūgumu atjaunot mani amatā, kas pēc būtības ir galīgi nepareizi, bet man tas bija patīkami. Mani amatā protams, ka neatjaunoja, bet Leonīda ielikteni aizsūtīja ar ierosinātu krimināllietu komandēt citu bataljonu. Tiesa par vēstulēm AM uzzināju pēc kādiem četriem gadiem.
Kādas pazīstamas peripetijas…
Domāju, ka šai situācijai slimības cēloņus precīzi ir noteicis ģenerālis Radziņš: “Pēc ilgāka laika, politikas vadītāji pierod pie tā, ka visus konfliktus var novērst miera ceļā, vajaga tikai būt veiklam, asprātīgam, apķērīgam un izveicīgam politiķim, tad miera laikā armija nespēlē nekādu lomu. Tādam izveicīgam miera politikas vadītājam kara vadonis top par nepatīkamu kavēkli. Tādēļ bieži vien miera laikā arī nostāda armijas priekšgalā personu, kura ar visiem politiķiem prot labi sadzīvot, bet kura par kara vadoni nav derīga.” No savas puses piebildīšu, ka šai personai, kas ir nostādīta priekšgalā arī nav vajadzīgi “kara vadoņi”, jo miera laikā tie sagādā tikai galvas sāpes “personām priekšgalā” un tā šis process iet pa militārās varas vertikāli uz leju.
100% taisnība Radziņam. Un uz šondiwnu viņa dotais secinājms ir tikai “pieaudzējis” savu aktualitāti- diemžēl.
Mūsdienās ir sliktāk nekā Radziņa laikā. Radziņa laikā bija: “Pēc ilgāka laika, politikas vadītāji pierod pie tā, ka visus konfliktus var novērst miera ceļā, vajaga tikai būt veiklam, asprātīgam, apķērīgam un izveicīgam politiķim, tad miera laikā armija nespēlē nekādu lomu”. Mūsu laikā: “politika vadītāji uzskata, ka mēs neesam nekas, nebūsim nekas un neko tāpat nevarēsim, armija nespēlē un nespēlēs nekādu lomu. Viss atkarīgs no tā, cik būsim veikli, asprātīgi, apķērīgi un izveicīgi politiķi (mācēsim sarunāt ar sabiedrotajiem un (vai) kremli). Kaut ko darām tikai tad, ja pendeļi atlido. Ja arī darām, tad primāri, lai sponsoriem atlec un popularitāte aug (būvējam sporta halles un baseinus), pēc iespējas tērējam civilām funkcijām ko vien var (jūras robežas sargāšana, slimnieku vadāšana, ugunsgrēku dzēšana). Un sabiedrībā nav pieprasījuma pēc kā cita.
Mūsdienās politiķi un politika ir prece, kuru iesmērē pircējiem-vēlētājiem izmantojot ar pašu velētāu naudu apmaksātus dārgus, negodīgus, bet efektīvus mārketinga paņēmienus. Tas nodrošina minimums 51% atbalstu partijām-kloniem no tiem 50%, kas atnāca vēlēt un lieta darīta. Jo mazāks % piedalās vēlēšanās, jo vieglāk apstrādt atnākušos. Politiskā mārketinga tehnoloģijas ir sasniegušas state-of-art līmeni, cilvēks -parastais tām pretoties nevar. Ar laiku preces-politikas neatbilstiba sabiedrības vahadzībām- specifikācijai novedīs pie sistēmas sabrukuma, tas ir droši kā bankā. Demokrātijas apstākļos te neko padarīt nevar, vnk jāgatavojas.
US jau to var redzēt. Pamatā jau buntojas pret to, ka dzīvo nabadzīgāk nekā iepriekšējās paaudzes
Noteikts slānis dzīvo nabadzīgāk, bet tas nav dēļ ASV politikas, tad ir dēļ globalizācijas un automatizācijas. Vidējā slāņa zemā gala darbi ir vai nu automatizēti, vai nu tos darbus veic ķīnieši un citas valstis ar zemām algām.
Nodrošināt labklājības pieaugumu ir politiķu atbildība. Ja ievērojamam slānim ir sūdīgi ar prognozi uz leju, tad “lai tā būda deg” attieksme gūs popularitāti. LV bija emigrācijas ventīlis
Nedaudz offtopiks, bet materiāls cik mums ir cilvēku noteiktā vecumā https://twitter.com/J_Hermanis/status/1266341664270008320/photo/1
tas teksts ir par us armiju? tā tomēr armija, kas pēdējos 20 gadus karo daudz pilvērtīgāk, nekā NBS
jā, US. Slēgtajās profesionālajās cunftēs problēmas visur vienādas. Karo viņi daudz, bet paši nav apmierināti ar sasniegto rezultātu. Nav vairs pattonu, pamatā eizenhaueri 🙂