vara bungas: Daudzi interesējas pašreizējā situācija pāraugs kodolkarā. Man šķiet šobrīd ir īstais brīdis izelpot un atcerēties, ka globālās drošības krīzes kopš 1945. gada pasaulē bija, ir un būs. Mēs šobrīd piedzīvojam vienu no tām, iespējams ne to dramatiskāko, bet, kā jau informācijas laikmetā , visplašāk apdziedāto saspīlējumu, ar labu potenciālu pāraugt reģionālajā karā. Tomēr ir liela matemātiskā varbūtība, ka globāls kodolkarš dēļ tā nenotiks. Konfliktu ir daudz, iemeslu konfliktiem vēl vairāk, bet mieram kalpo kodolatturēšana. Tas nav maz. Turpmāk šajā jautājumā jāoperē ar šādiem terminiem:
Startēģiskā stabilitāte – stāvoklis pie kura kodolvalstis var būt ppārliecinātas, ka pretinieks nespēj apdraudēt to kodolpotenciālu. Vai šobrīd kaut kas apdraud Stratēģisko stabilitāti? Manuprāt vēl nē (nākotnē var`būt kosmosa, hyperskaņas, AI vadīti un citi brīnumieroči).
Eskalācija – konflikta intensitātes paātrinājums, kas pārsniedz vismaz vienas puses nosprausto normas slieksni. Pašreizējā eskalācija ir acīmredzami mākslīgi uzpumpēta. To saprot arī pats “pumpētājs”. lai gan dzirdēti viedokļi, ka ir pasaules, kurās šī eskalācija ir uzskatāma par pamatotu. Bet mums ir tikai viena pasaule, kamēr nav pierādīts pretējais.
“Krekla plēšana” (brinksmanship) – domstarpību pacelšana līdz konflikta robežai, cerībā, ka oponents piekāpsies. Tieši tas šobrīd notiek, bet neizskatās, ka paņemiens strādā. Eskalācijai nav pamata, startēģiskā stabilitāte saglabājas, šādā situācijā karā nav izredžu uzvarēt, tad kādēļ to sākt?
Ieroču kontrole – Vienošanās MII kontoles jomā šobrīd gandrīz nedarbojas vai zaudējušas spēku. Tas gan nāk par sliktu miera procesam.
Uzticības veicināšanas pasākumi – komunikācija, ierobežojošās saistības, atklātība, saistību izpildes kontrole. Kā jau augstāk minēts saistību nav vai tās nedarbojas kā nākas, komunikācija minimāla, atklātības nav, bet to var labot. Ko puses šobrīd arī dara, jo vismaz komunicē.
Karību krīze – 1962.gads, Padomju raķetes Kubā. US raķetes Turcijā. Kaut kā tomēr vienojās. Šoreiz situācija var atkārtoties piemēram ar RU raķetēm Venecuēlā, bet šoreiz tas būs farss.
Citas krīzes starp kodolvalstīm – Ķīnas-Krievijas, US-ZKorejas, US-Irānas, Pakistānas – Indijas uc bija un ir potenciāli ne mazāk bīstamas, vienkārši tās tieši neskāra mūsu reģionu, tādēļ mums tās šķiet mazāk nozīmīgas. Bet tā nav. Katra varēja un var beigties ar kodolkaru.
Garantētā iznīcināšana – neviena puse neriskēs uzsākt kodoluzbrukumu pirmā, jo garantēti tiks iznīcināta ar atbildes triecienu. Var teikt, ka GI ir visas mūsdienu pasaules drošības stūrakmens. Akmens ir uz vietas, nekas to neapdraud.
Kontroles zaudēšana par relatīvi maznozīmīgu incidentu – reāla problēma, risināma ar dekonfliktēšanu un “karstajām līnijām”, kas pusēm mijiedarbojoties Tuvajos austrumos labi attīstījušās. Te jāņem vērā “trešās puses” faktoru – kāds (CN?) var būt ieinteresēts sarīdīt savā starpā pārējās divas.
Sausajā atlikumā – jāstrādā pie masu iznīcināšanas ieroču kontroles līgumiem un pārpratumu operatīvās novēršanas mehānismiem. Tad var droši turpināt kaut ko plēst
UPD1 [..] a Russian reporter asked Mr. Ryabkov in an interview broadcast on Thursday whether Russia was considering deploying military infrastructure in Venezuela or Cuba, he responded: “I don’t want to confirm anything or rule anything out.”[..]
vara bungas 
Karību krīzes laikā uzsvērti inteliģentais JFK bija tikai nedaudz vairāk par gadu amatā un acīmredzami Hruščovs bija paspējis izlemt, ka ar viņu var nerēķināties. Pašas raķetes Eiropā izvērst bija izlēmis vēl Eizenhauers atbildē uz krievu r-5.
Gluži līdzīga situācija nebija, jo Hruščovs izvērsa raķetes “slepeni”, neinformēdams pat sūtni ANO Zorinu, kurš rezultātā nokļuva muļķīgā situācijā. JFK informētība un eskalācija Hruščovam bija negaidīta. Tagad krekla plēšana uzreiz nāk no krieviem (Putins ĀM kolēģijā pavēlēja plēst jau 18. novembrī).
Tuva situācija bija 1973. gadā – arābu valstis ar psrs atbalstu pieskaņoja uzbrukumu Izraēlai nupat notikušajai ASV iziešanai no Vjetnamas un Niksona Vatergeitas problēmām.
Pamācoši ir tas, ka Hruščovs, saņēmis sev negaidītu pretsparu, mīļuprāt “deeskalēja” līdz atkal plikai pakaļai, jo pēc raķešu izvākšanas no Kubas viņa iespējas veikt kodoltriecienu pa ASV kļuva atkal gauži pieticīgas (līdz raķešu r-16 izvēršanai). Tāpēc, ka patiesībā adekvāti saprata “ASV agresivitāti”.
Es atļaušos vienkāršāk – agrāk PSRS laikos bija cīņa starp idioloģijām (komunisti pret kapitālistiem), atlaika savākt PSRS no ASV savu vēstniecību un varēja gāzt uguņus (arī atomu) uz galvas.
Tagad visās R-Eiropas valstīs un ASV un pat pie mums dzīvo KF ierēdņu sievas un bērni, nav kur šaut KF armijai lai netrāpītu savējiem. Ja nu vienīgais pa savu Pleskavu.
Tāpēc nekādā atom – paklāj utt. bumbošana nesanāk.
iebliezt ar taktisko lādiņu pa suvalku koridoru mierīgi varētu, ja vien tur nebūtu amīšu kontingents
Es arī domāju par REiropu nebliezīs, bet ar taktisko lādiņu pa aviācijas bāzes kuģi vai Suvalkiem varētu. Te viņu bērnu nav.