Ceļa biedri


vara bungas: Pirms iesiet diskutēt ar “ekonomistiem” par nepieciešamību nojaukt liekās dzelzceļa līnijas uz robežas ar BY un RU iesaku noskatīties šo video. Lai būtu ar ko argumentēt faktu, ka dzelzcelš ir kara spēks pēc būtības un dažreiz arī pēc formas. Stāsts ir par BY dzelzceļa resursu izmantošanu iebrukumam UA, bet visu to pašu var un vajag attiecināt uz gatavošanos iebrukumam LT vai LV. Atšķirība ir tikai tā, ka RU un BY būs mācījušies no iepriekš pieļautām kļūdām. Galvenais, kam ir jāpievērš uzmanību, ka BY dzelzceļš arī agrāk bija pusmilitāra uzņēmums, bet kopš 2022.gada tas ir pilnībā militarizēta kompānija ar savu iekšējās drošības un pretizlūkošanas dienestu, militāro hierarhiju un disciplīnu, kas prot glabāt noslēpumus, maskēt darbību un dezinformēt. Par BY “kaujas pieredzi” reālā operācijā pret UA es jau minēju. Tas pats, protams, attiecināms uz RU dzelzceļa sistēmu, bet BY mani interesē vairāk no tā viedokļa, ka:

  • konvencionāls uzbrukums LV no BY ( t.sk.caur LT teritoriju) ir vismazāk apspriests, lai gan Daugavas kreisā krasta ceļi Rīgas virzienā ir simtprocentīgs Avenue of Approach, ko ir jāņem vērā.
  • RU ir visas iespējas diskrēti uzkrāt iebrukuma 3B grupējumu BY teritorijā, jo BY jau ir RU bāzes un to palielinājumu vienmēr var skaidrot ar RU plāniem atkārtoti uzbrukt Kijevai vai Černihivai no BY teritorijas.
  • RU un BY apvidus un ceļu tīkls LV pierobežā nav labvēlīgs mehanizēto kolonnu maršiem, bet RU pusē tas ir pavisam nelabvēlīgs. Tādēļ Daugavpili konvencionālā kara scenārijā izdevīgāk apdraudēt no BY virziena, karaspēka pārvietošanai izmantojot dz/c “trīsstūri” Vitebska (BY) – Polocka(BY) -Ņeveļ (RU)-Smolenska(RU).

vēl

Nu un odziņa uz tortes ir, ka BY dz/c operatora BELINTERTRANS (Республиканское логистическое унитарное предприятие, lasi BY VDK) LT reģistrētās meitas BELINTERTRANS BALTIC ofiss atrodas Rīgā. No vienas puses nekā īpaša, vienkārši bizness, no otras puses kāpēc Rīgā, ja kumilatīvs RU un BY virziena kravu apjoms 10 gadu laikā ir samazinājies x5?

avots

UPD1

UPD2

[..] О количестве вагонов, которое может потребоваться для плановой воинской перевозки, можно судить по эшелонам белорусских подразделений, следовавшим на российские полигоны в 2025 году.

В августе на полигон Ашулук были отправлены три эшелона подразделений ВВС и войск ПВО. Для перевозки их техники использовались 104 вагона-платформы: 41 — в эшелоне 15-й зенитной ракетной бригады, 27 — 49-й радиотехнической бригады и 36 — 120-й зенитной ракетной бригады. В конце августа и начале сентября эти же подразделения возвращались в Беларусь.

Ещё 36 платформ находились в составе эшелона 336-й реактивной артиллерийской бригады, направленного на полигон Капустин Яр. Эшелон отправили из Беларуси в июне, а в начале августа он вернулся. Поэтому механически складывать 36 его платформ со 104 платформами августовских отправок на Ашулук нельзя: перевозки выполнялись в разные сроки, а одни и те же вагоны могли использоваться повторно. При этом составность каждого эшелона известна: только под технику требовалось от 27 до 41 платформы.

Кроме того, в августе–сентябре 2025 года для участия в учениях «Запад-2025» и ОДКБ в Беларусь прибыли шесть российских воинских эшелонов общей составностью 184 вагона, в том числе 165 платформ. [..]

avots

26 domas par “Ceļa biedri

  1. Labs pārskats. Vel viens iemesls RU ieguldīties mūsu vēlēšanās, lai šogad uztaisītu prokremlinu valdību.

    Cik liela varbūtība, ka modernizācija BLR-UKR pierobežā un spēku uzkrāšana tikai māņkustība un taisās jau šogad/nākamgad ar mobilizētajiem rezervistiem pie mums nākt? Vai tomēr centīsies pārsātināt frontes linijas un masveidā izlauzties UKR aozsardzībai.

  2. Kā tur beigās plaika ar to signalizācijas, maršrutu un loģistikas plānošanas sistēmu, kas visā PSRS bija vienota un bezmaz katru vagonu visā tīklā varēja parādīt?

    LV pārgāja uz individuālu? Atceros tā bija problēma jaunajos ViVi.

    Bet jāatceras, pat vislabākaja sistēmā beigās visu nosaka cilvēkas. Ir pamatotas bažas, ka visa tā hierarhija mūsu dzelzceļa sistēmā joprojām strādā zem PSRS varas vertikāles un interesēm.

      • Bēdīgi, pie mūsu mazā mēroga visu publisko uzskaiti vajadzēja reducēt līdz robežpunktiem.

        Un šādā kontekstā ne tikai Rail Baltica bija jābūt prioritāram, bet arī iekšējos maršrutus 1520mm rekonstrukciju vietā labāk pārbūvēt uz 1435mm – atkristu visas problēmas ar samocīto eiropas vilcienu pielāgošanu – grūtās piegādes, spec. modeļa nestandarta stastāvi, koka peroni utml.

        Pietam militāri – jau tagad dīzeļiem nevar dzinējus dabūt. Ja kaimiņš, ko speciāli pabojā, tad aizstāt lokomotīves, specifisku infrastruktūru u.c. no Austrumiem būs neiespējami, bet esot pilnvērtīgā rietumu tīklā atdzen kaut no Portugāles, vai pat ASV atved.

          • Nu… renovācijas notiek visu laiku. Un šķiet ViVīšus pirka, kad jau RailBaltica projekts bija uzsākts.

            Pasažieru līnijas, kā Sloka / Tukums ( Lidosta, Jūrmala, Tukuma Lidosta ) un Skulte ( Rail baltic, Ādažu poligona tālais gals! ), vai pat Liepāja ( tālā osta ), kur austrumu kravas iet pa apkārt ceļiem uz Ventspili un nesen rekonstruēja sliedes, tagad maina elektrotīklus. Tīri politisks lēmums. Es teiktu pat Liepājas līniju un vienojoties ar Igauņiem par līdzīgu pieeju varētu arī Valgas līniju pakāpeniski pārbūvēt.

            Vivīšus jau palaida ar visu “nepieciešamo” čakaru – pa pusei strādājoši sliežu ceļi, autobusa savienojumi, līdz līniju pilnībā pielāgoja. Vienīgais papildus sarežģijums būtu bijis dubultās sliedes stacijās, kur krustojas abi standarti ( Rīga, Tukums ).

            Bet tas nav par dzelzceļu. Liekas šādi politiskie lēmumi, kur izmaksas, vai grūtības atšķiras minimāli, bet pareizajā brīdī vienkārši jāizvēlas tālredzīgāks variants ir daudz – OMD, Izglītības sistēma, demogrāfija utml.

            • Pareizi būtu atkabināties no RU dzc sistēmas pavisam pārejot uz Eiropas sliežu standartu. Tas būtu stratēģiski tālredzīgs solis. Tas nenokaus biznesu, skat PL keisu. Bet tad to jādara visiem 3B kopā, savukārt RU tranzīta lobijs (kurš cer atgūt pozīcijas) darbosies pret un viņiem joprojām ir ietekme, jo nav līdzvērtīga pro-Eiropas lobija. Ne tikai LV, EE un LT arī. Tā kā nav jēgas apspriesto to kā nebūs, reāli varam nojaukt liekās/neizmantotās pārejas uz RU/BY atstājot pa vienam savienojumam katrā valstī, bet arī par to būs jākaujas iekšienē.

            • Nedaudz ārpus tēmas, bet kādi tieši lēmumi, kas būtu jāpieņem, vēl nav pieņemti demogrāfijas kontekstā?

              LV kontekstā dažādi atbalsta mehānismi ģimenēm pastāv. Nekustamais īpašums ir salīdzinoši lēts. Vietas bērnudārzos nu jau ir. Bērnu veselības aprūpe ir nosacīti OK.

              Visā pasaulē notiekošie procesi diemžēl liecina par skaidru tendenci samazināties bērnu skaitam, palielinoties valsts bagātībai, un pabalstu palielināšana tur var palīdzēti tikai daļēji (lai gan pat tas jau būtu labi). Cik esmu novērojis, ir objektīvi faktori (nevar atrast sakarīgu dzīvesbiedru/-i, tūkstošiem personāžu, kas nemaksā uzturlīdzekļus gluži nerosina likties slīpi un ķerties pie demogrāfijas rādītāju uzlabošanas u.tml.). Un ir arī subjektīvi faktori – racionālisma aizsegā kultivēts egoisms, Instagram kultūra, vēlme ceļot un dzīvo vieglāku dzīvi, “nepieciešamība” virzīties uz augšu pa karjeras kāpnēm un 35 gadu vecumā ieņemt departamenta direktora/direktores amatu, piemēram, ministrijā, bērnu neradīšanas morāla attaisnošana (kāda autore pat ir radījusi terminu “bezbērnotība” un to apcer dažādās žurnālu intervijās), LV kontekstā pilnīgi traki argumenti (“planēta jau tāpat ir pārapdzīvota”). Protams, ir cilvēki, kam diemžēl nevar būt bērnu, un uz tiem nekas no minētā neattiecas.

              Bet ko valsts var darīt, lai uzlabotu situāciju? Liekas, ka ir iespējams ar politikas instrumentiem panākt nelielu situācijas uzlabošanos, bet pārējais ir cilvēku prātos, un līdz tam politika var arī neaizsniegties.

              • Kamēr netiks atrisināta drošības situācija, tauta piebremzēs ar vairošanos. Ne tā ka tas ir galvenais faktors, ir lērums citu, bet viens no. Mēs jau 12 gadus dzīvojam kara gaidās, tās ir reālas, pamatotas un smacē ne tikai ārvalstu investīcijas, bet arī pāru plānus. Nedrošība par nākotni augstākā pakāpē.

                • Bet cilvēce šādi ir dzīvojusi desmitiem tūkstošu gadu un vēl lielā daļā zemeslodes dzīvo tagad. Karš vienmēr ir bijis iespējams vai klātesošs, un kopumā pašreizējā situācija ar visiem draudiem pie apvāršņa ir labāka, nekā jebkad bijusi (nu, varbūt izņemot pēdējos 25 gadus). Jebkurš arguments par pašreizējās situācijas neprognozējamību un briesmām “nobāl” to apstākļu priekšā, kādos dzīvoja iepriekšējās paaudzes. Turklāt kritiski zema dzimstība ir arī tajās vidēju un augstu ienākumu valstīs, kuras karš nepadraud.

                  • Es tak saku, ka apdraudējums ir viens no faktoriem nevis vienīgais. Bet tevis piesauktā cilvēces pieredze diez vai iekļaujas kontekstā ar pašreizējām ekonomiskām attiecībām – globalizāciju, brīvu izceļošanu, pensiju sistēmu, ģimenes/klana saišu iziršanu, sabiedrības atomizāciju utml. XXI gs īpatnībām.

                    • Rīgas dzemdību namā cipari 9-10 mēnešus pēc pilna mēroga iebrukuma nokrita par 10%. Ir ietekme.

              • Tu jau labi parādi pirmo, svarīgo problēmu – populisti visu sola atrisināt ar tupu dzemdēšanu, bet ar to ir par maz un par lēnu. Un demogrāfija ar to arī neaprobežojas.

                1.) Emigrācijas novēršana. Ambiciozākajiem un spēcīgākajiem karjeras plānā nav departamentiņš, bet ārzemes, mega-korporācijas, pasaules līmeņa nozares – jāpiesaista šādas iespējas te, jāpielāgo likumdošana, nodokļu politika attālinātam darbam utml.

                2. ) Re-emigrācija. Mazliet grūtāk, tie kas iekārtojušies, izveidojuši jauktas ģimenes u.c. ar līdzvērtīgām iespējām te vairs nepietiks, vajadzēs bonusus. Bet var sākt ar elementāro – pat e-talona apps atgriežoties ar ārzemju numuru te neiet. Var piedāvāt gatavu plānu, sadarbības partnerus lai pārvāktos.

                3.) Reģionālā politika. Nevar cerēt, ka notiks demogrāfisks brīnums, tāpēc vajadzīga ilgtermiņa pieeja. Jāsaprot, kādu “ainavu” – apdzīvotību, pakalpojumu pieejamību, komfortu gribam un varam un tas plānveidīgi jāgatavo, nevis refleksīvi jāslēdz skolas stratēģiski svarīgos reģionos, kamēr Rīgā bērnudārzos trūkst vietas. Citādi būs, kā Krievijā – 2 populācijas centri, kuru paralīze izbeidz valsts eksistenci.

                4.) Imigrācija. Viens ir kompensēt trūkstošo darba spēku, bet otrs ir arī veidot vēlamo vidi. Privātā nozarē jautājumiem, ko iekšēji nespēj atrisināt ir norma apmaksāt atbilstošus speciālistus. Ja vispārējai imigrācijai ierasts ir stingra atlase, ierobežoti termiņi un nosacījumi u.c. Bet neesam ASV kur uz speciālistu loteriju ir milzu rinda, tāpēc noderētu stimulējoši pasākumiem vēlamajām kategorijām – veiksmīgi augsto tehnoloģiju uzņēmēji, aktīvi Latviešu kultūras entuziasti, akadēmiķi. Te gan stimulam jābūt atvērtam, ar iespēju kvalificēties atbilstošiem pilsoņiem re-emigrējot.

                U.c.

                • Manā skatījumā minētais ir diskutabls, jo:

                  1. Piesaistīt augstas pievienotās vērtības nozares ir sarežģīti – par tādam konkurē visa attīstītā pasaule. Neiespējami tas nav, bet nav arī garantijas, ka izdosies. Bet, jebkurā gadījumā, jāmēģina ir un šādi mēģinājumi jau notiek. Kopumā gan emigrācijas novēršanas kontekstā, diez vai mēs kādreiz varēsim konkurēt ar Ņujorku vai Londonu iespēju ziņā, tā kā vienmēr būs cilvēki, kam gribēsies tur braukt, dzīvot 20 kv/m lielā istabiņā ar atvāžamu gultu un elektrisko tējkannu virtuves vietā un strādāt 12 h dienā kādā korporācijā. Ambiciozie un spēcīgie gan ir neliela populācijas daļa, cilvēkam vidējam arī darbs ministrijā liekas tīri OK. Un tieši šeit būtu kaut kā jāiedveš doma, ka ministrijā izstrādāties vēl paspēs, kad bērni paaugsies, bet, ja bērnu nav līdz 40 gadu vecumam, jo bija jāvada ministrijas nodaļa vai departaments un jāatbild uz citu iestāžu vēstulēm, tad “vilciens ir aizgājis” un bērnu arī vairāk nebūs.
                  2. Reemigrācijas atbalsta pasākumi jau notiek, tam ir īpaši koordinatori. Cilvēki jau pamazām pārceļas atpakaļ, varbūt jautājums ir par skaitu un apjomu. Protams, var vienmēr uzlabot nianses, novērst problēmas u.c. Tomēr neesmu drošs, cik daudz cilvēku var šādi pārliecināt. Turklāt apstākļu pielāgošana reemigrantiem (piemēram, mentori skolās, kas palīdz ar mācībām bērniem u.c.) prasa papildu ieguldījumus un ir jāsaprot, vai tie attaisnojas. Ir dzirdēti stāsti, ka cilvēki ir atgriezušies un tad atkal aizbraukuši, jo “nav iejutušies”, “sabiedrība nav pieņēmusi” utml. Ir jāsarēķina un jāvienojas, cik šim var veltīt laiku un resursus.
                  3. Par reģionālo politiku – te nepiekrītu tajā ziņā, ka mūsdienās valstij vairs nav iespēju “plānot” kur katrs dzīvos – to izvēlas pats cilvēks. Un to nekādi nevar ietekmēt ar zemas izglītības kvalitātes skolu mākslīgu saglabāšanu vientuļās vietās, kur ir ļoti dārgi ievilkt ūdensvadu un kanalizāciju un skola ir vienīgā civilizācijas sala un darba devējs (labs piemērs bija kāds “novads” pirms novadu reformas, kur vienīgais darba devējs šajā “novadā” bija pašvaldība, bet priekšsēdētāja zvanīja uz radio un mēģināja argumentēt, ka viss ir labi un novadu reforma ir kļūda). Šādā vidē neviens negribēs dzīvot, pat ja tur būs skola. Līdz ar to vienīgā stratēģija būtu turpināt attīstīt pilsētas, kur viss ir lētāk un izdevīgāk un kur ir iespējama resursu koncentrācija. Sapņi par “lauku dzīvesveidu” kā stratēģiju ir utopija – tā būs individuāla turīgu cilvēku izvēle, bet nevis vispārēja pieeja. Līdz ar to, jā, Latvijā droši vien būs kādi 6 – 10 populācijas centri un atsevišķas saimniecības/ģimenes laukos. Valsts spēkos nav to izmainīt, ja vien netiek izšķērdēti vājprātīgi resursi t.s. “lauku dzīvesveida” subsidēšanai.
                  4. Imigrācija – te būtu jāsaprot, vai mēs gribam labus, bet latviski nerunājošus (“I can’t be bothered to learn”) speciālistus, ar kuriem daudzi vietējie savas padevīgās dabas dēļ buldurēs svešvalodā, nevis latviski, vai arī tomēr paliekam pie esošās situācijas un samierināmies ar iedzīvotāju skaita samazinājumu. Šī izvēle nemaz nav tik vienkārša (par labu imigrantu piesaistei), kā varētu likties, turklāt stimulējošie pasākumi maksā naudu, un atkal ir jārēķina, vai šādi ieguldījumi dos atdevi. Par veiksmīgiem augstu tehnoloģiju uzņēmējiem konkurē visa pasaule, līdz ar to atkal jāskatās, vai mēs varam tādus piesaistīt, ja varam, cik tas maksā un vai tas ir to vērts.

                  Paturot prātā visu pieminēto pasākumu nepieciešamību, varētu sākt ar vienkāršāk īstenojamu lietu – nedaudz pievērt acis uz politkorektumu un upura lomas manifestācijām (“kā jūs vispār uzdrīkstaties jautāt par mūsu izvēlēm?!”) un veikt pētījumu, aptaujājot 25 – 35 gadu vecus cilvēkus (pārus), kas dzīvi jaunajos projektos, kuriem nav bērnu, bet toties ir zelta retrīvers (vai kāds cits hobijs) – kādēļ šāda izvēle? Un tad izvērtēt atbildes un saprast, vai ir kaut kas objektīvi darāms, vai arī tā ir cilvēku subjektīva nostāja, kuru mainīt nav valsts politikas spēkos.

                  • Kungi, vai jūs paredzat, ka šie jautajumi būs aktuāli pēc 2-5 vai 10 gadiem, ņemot vērā Krievijas nodomus un mūsu situāciju? Pēc Ukrainas iesaldēšanas vai ātrāk mums būs jārisina eksistenciāli jautājumi. Runas par migrantiem un māmiņalgām būs pēdējā vietā.

                    • Protams, mēs jau te blakus tēmā aizgājām.

                      Tanī pat laikā nenoniecinātu šo jautājumu – kakli trūkst jau sen, demogrāfija ir uz eksistences sliekšņa un ilgtermiņa vīzija īpaši svarīga sarežģītos laikos, kad naudas, ērtību, vai labumu var nebūt.

                      Bet atgriežoties pie sākuma – problēma ir slikti ilgtermiņa stratēģiskie lēmumi. Nezinu, korupcija, kangari, stulbums, vai kā, bet tas būtu jālabo.

                      Saka pēc kara visi gudri, bet daudzas kļūdas bija redzamas uzreiz. Un daudzi kadri turpina šancēt. Kā minimums nevajadzētu 2x uz tā paša grābekļa kāpt – pieļāva kļūdu, par ko viss tajā brīdī liecināja ( eksperti, nozares speciālisti, publiskais viedoklis ), turpmāka lemšana nespīd.

                • valsts nodrošina pārāk ērtu dzīvi, lai uztrauktos par izdzīvošanu vienatnē. Pabalsti, pensiju sistēma, nvo, klubi utt nodrošina gan pārticību, gan sociālo iesaisti, kas aizstāj ģimeni. Vai vēl viens pabalsts veicinātu vairošanos?! Uzdodam katrs pats sev jautājumu, kam būtu bijis jānotiek, lai mums būtu 3 bērni ģimenē- diez vai pabalsts būtu top5. Tie, kuri grib bērnus, tiem viņi arī pārsvarā ir. Vienīgajiem valsts atbalstiem jābūt mākslīgajai apaugļošanai, veselības aprūpei un izglītībai. Pārējais ir atrunas, politiskā reklāma un fufelis.

            • Nedaudz ārpus tēmas, bet kādi tieši lēmumi, kas būtu jāpieņem, vēl nav pieņemti demogrāfijas kontekstā?

              LV kontekstā ažādi atbalsta mehānismi ģimenēm pastāv. Nekustamais īpašums ir salīdzinoši lēts. Vietas bērnudārzos nu jau ir. Bērnu veselības aprūpe ir nosacīti OK.

              Visā pasaulē notiekošie procesi diemžēl liecina par skaidru tendenci samazināties bērnu skaitam, palielinoties valsts bagātībai, un pabalstu palielināšana tur var palīdzēti tikai daļēji (lai gan pat tas jau būtu labi). Cik esmu novērojis, ir objektīvi faktori (nevar atrast sakarīgu dzīvesbiedru/-i, tūkstošiem personāžu, kas nemaksā uzturlīdzekļus gluži nerosina likties slīpi un ķerties pie demogrāfijas rādītāju uzlabošanas u.tml.). Un ir arī subjektīvi faktori – racionālisma aizsegā kultivēts egoisms, Instagram kultūra, vēlme ceļot un dzīvo vieglāku dzīvi, “nepieciešamība” virzīties uz augšu pa karjeras kāpnēm un 35 gadu vecumā ieņemt departamenta direktora/direktores amatu, piemēram, ministrijā, bērnu neradīšanas morāla attaisnošana (kāda autore pat ir radījusi terminu “bezbērnotība” un to apcer dažādās žurnālu intervijās), LV kontekstā pilnīgi traki argumenti (“planēta jau tāpat ir pārapdzīvota”). Protams, ir cilvēki, kam diemžēl nevar būt bērnu, un uz tiem nekas no minētā neattiecas.

              Bet ko valsts var darīt, lai uzlabotu situāciju? Liekas, ka ir iespējams ar politikas instrumentiem panākt nelielu situācijas uzlabošanos, bet pārējais ir cilvēku prātos, un līdz tam politika var arī neaizsniegties.

        • koka peroni ir, jo nevarēja sadalīt otkatus peronu pārbūves projektā.

          somijā, igaunijā un lietuvā arī ir krievu platuma sliedes un moderni vilcieni – platums nav problēma.

          vivi 3 reizes atcēla iepirkumu un 4.reizē bija nepareiza specifikācija

          ar ES naudu dīzeļus nedrīkst pirkt – elektrificēt līnijas nav naudas, un pašiem savas naudas dīzeļu pirkšanai arī nav.

          tā arī dzīvojam – ritošais sastāvs no dzelzceļa muzeja, bet koka peroni vispār 19gs wild west vaibiņš

          • Es nedomāju tik ļoti par moderniem vilcieniem, kā pazaudēto iespēju izmantot piešķirto finansējumu un plānotos modernizācijas projektus, lai maksimāli pārietu uz 1435mm.

            Pa lielam 1520mm kravām pietiktu ar vienu ceļu, kas realizēts kā 3. sliede līnijās Valka – Rīga – Jelgava – Šauļi Baltijas savietojamībai. Un ja kāds baigi protestē, var atstāt Rēzekne – Rīga. Sanāktu apmēram tā:

            https://fv2-6.failiem.lv/thumb_show.php?i=ugpyvd688uxjnp8e

            Jo divas pilna apmēra sistēmas uzturēt nav ekonomiski un ir skaidrs, ka Eiropas savienojamība ir daudz svarīgāka.

  3. Ir bezjēdzīgi runāt par mm maiņu,ja to nedara arī LT un EST. Bet LT to nedarīs,jo BY kālijs baro Klaipēdu.

    Un beidziet sapņot par “augsta līmeņa imigrāciju”,jo Latvija ir uzņēmusi kursu uz diploma mill lielvalsti priekš indiešiem,šprotu vērējiem un fūru šoferiem no Tadžikistānas.

    Nekas neliecina par to,ka šis mazināsies+ nāk klāt zaļmataino NVOišņicu grantēdāju gaudas par “neviens nav nelegāls” un neesošiem sodiem par palīdzību robežas nelikumīgā šķērsošanā,jo rados ir ietekmīgi politiķi.

    Ņemot vērā šādas perspektīvas,es vispār brīnos, kāpēc VAD stājas brīvprātīgi. Lai ko…karotu par padžītiem,kuri sapņo izvarot vietējās sievietes?

Komentēt

Šajā vietnē surogātpasta samazināšanai tiek izmantots Akismet. Uzziniet, kā tiek apstrādāti jūsu komentāru dati.