Par Latgali! (3.turpinājums)

No ģenerāļa Pētera Radziņa rakstu krājuma

(Sastādītājs: Agris Purviņš; Izdevējs: Ģenerāļa Pētera Radziņa biedrība. 2016.gads)

Latgales atbrīvošana (1920.gada janvāris – maijs)

2.turpinājums šeit  

Visi izcēlumi tekstā – VB

[..] Uzbrukuma sagatavošana

Viens no grūtākiem gabaliem bija operācijas sākuma – pirmo soļu izstrādāšana. Še krustoja ceļu kā politiskas, tā arī militāras grūtības.

Ievērojot to apstākli, ka ar Latgales atbrīvošanu bija ļoti jāsteidzas, tad tūliņ pēc Jelgavas ieņemšanas bija jāsāk gatavoties uz darbību Latgalē. Jau tūliņ pēc Bauskas ieņemšanas Kurzemes divīzijas daļas, kuras ienāca Bauskā, tika nosūtītas atpakaļ uz Latgales fronti. Pie Bermonta vajāšanas, sākot no Torņkalna un tālāk līdz Jelgavai un Lietavas robežai, labajā flangā strādāja Latgales un kreisajā flangā – Vidzemes divīzija. Kad mūsu karaspēks uz dienvidiem no Jelgavas bija sasniedzis Lietavas robežu un tur jau sastapās ar Lietavas karaspēku un Bermonta karaspēks ļoti steidzīgi atkāpās, tad tapa redzams, ka tālākai vajāšanai pietiek vienas divīzijas un Liepājas garnizona (formējošās 4. divīzijas); tapa iespējams vienu divīziju atvilkt un sagatavot uzbrukumam Latgalē. Izdevīgi atvilkt bija Vidzemes divīziju, kura darbojās pa kreisi, turpretim Latgales divīzija gāja Mažeiķu–Palangas virzienā; šinī virzienā vajāšana arī bija jāturpina līdz Mažeiķiem un Palangai. Bet tā kā Vidzemes divīzija, izņemot Valmieras pulku, bija maz kaujas spējīga, tad atvilkt atpakaļ vajadzēja Latgales divīziju. Tādēļ novembra beigās divīziju tālākie virzieni tika doti tā, ka lai Vidzemes divīzija pārietu uz labo flangu. Latgales divīzija tika apstādināta uz vietas un Vidzemes divīzijai dots rīkojums iziet cauri Latgales divīzijas rajonam, un pēc tam Latgales divīzija tika ar kāju maršiem atvilkta pakāpeniski uz Jelgavu un Rīgu, lai sagatavotos darbībai Latgales frontē.

Latgales divīzijas pulku atvilkšana rezervē uz Jelgavu un Rīgu nebija ātrā laikā izdarāma, jo pulki bija uz plašās frontes un diezgan tālu. Latgales divīzija bija ļoti sekmīgi karojusi pret Bermontu, bet kad pulki atnāca uz Jelgavu un Rīgu, tad izrādījās, ka tos bez pietiekošas atpūtas uz Austrumu fronti nevar sūtīt. Vajadzēja apģērbt kareivjus, no kuriem daži bija bez zābakiem, vajadzēja izlabot un papildināt ieročus, tad pēc iespējas apgādāt pulkus ar vezumiem. Pulki bija saformēti uz ātru roku, pa kauju laiku pret Bermontu pulkiem tika sūtīti kā virsnieki, tā kareivji –pulku papildināšanai: tādēļ priekšnieki nebija iepazinušies ar saviem padotajiem. Tikai tagad pirmo reizi pulku un bataljonu komandieri varēja apskatīt visus savus ļaudis, ar tiem iepazīties un savstarpēji iepazīties kā virsnieki, tā kareivji.

Liels un steidzīgs darbs bija jādara artilērijas un tehnikas pārvaldei: vajadzēja ātri izlabot sabojātos ieročus un tehniskos līdzekļus, lai uz pulku prombraukšanas laiku tie būtu kārtīgi apbruņoti. Tika izlaboti ložmetēji un lielgabali, kā mūsu sabojātie, tā Bermontam atņemtie. Mums visādā ziņā bija jāsaved artilērija tik tālu kārtībā, ka lai katrs pulks dabūtu vismaz vienu bateriju. Lielgabalu tagad bija jau diezgan daudz, bet trūka zirgu, lai iejūgtu lielgabalus, jau nerunājot par munīcijas ratiem. Dažādu sistēmu lielgabali ļoti apgrūtināja munīcijas piegādāšanu, bija jācenšas ievest zināmu vienādību vismaz baterijās, ja ne divizionos un artilērijas pulkos. Tas arī tika panākts. Neskatoties uz Ziemassvētku laiku, strādāja bez pārtraukuma.

Decembra mēnesī atgriezās no Varšavas uz Rīgu pastāvīgais Polijas militārais priekšstāvis Latvijā – kapteins Miškovskis, kurš no jauna ierosināja jautājumu par Polijas karaspēka palīdzību Latgales atbrīvošanas karā. Kapteinim Miškovskim bija pilnvaras no Polijas valsts galvas noslēgt militārus līgumus. Kapteinis Miškovskis bija labi informēts Latvijas lietās, tādēļ viņš nostājās uz citas pozīcijās: “Diplomātiskas sarunas un līgumi velkas ļoti ilgi, kara darbība to necieš, diplomāti ir neuzticīgi, tie grib dažādas garantijas, un tādēļ tie grūti saprotas. Runāsim mēs – karavīri; mēs ātrāk apratīsimies, mēs visu ātrāk izšķirsim.” Tā apmēram izteicās kapteinis Miškovskis un lika priekšā izšķirt jautājumu Latvijas un Polijas virspavēlniecībā savstarpēji, nemaz valdības neiemaisot šinī lietā. Tas ir, ka sarunām netiktu piedots nekāds politisku sarunu vai līgumu raksturs un no politiska redzes viedokļa kā sarunas, tā arī ja būtu noslēgts līgums, tādā gadījumā nebūtu saistošs. Diezgan savāds un pat aizdomīgs varēja rādīties tas apstāklis, ka poļi, šinī gadījumā kapteinis Miškovskis, centās uz kopdarbību, turpretim mēs izturējāmies diezgan atturīgi un auksti, turpretim poļu palīdzība bija ļoti vajadzīga mums, bet mūsu palīdzība poļiem nebija vajadzīga: poļi uzmācās mums ar savu palīdzību, kad patiesībā mums bija jācenšas dabūt šo palīdzību. Tā kā šī palīdzības piesolīšana nāca ne tik daudz no poļu diplomātiem (diplomāti to piesolīja diezgan auksti un formāli), bet no kapteiņa Miškovska puses, tad es šo apstākli izskaidroju tā: Polijas valsts galva maršals Pilsudskis vēlas nodibināt draudzību ar Latviju un šās draudzības iegūšanas labad gatavs sūtīt savu karaspēku mums palīgā; kapteinis Miškovskis, kā ļoti centīgs un uzticīgs Pilsudska apakšnieks un piekritējs, cenšas izvest dzīvē šo politisko ideju un netaupa nekādas pūles. Bez tam kapteinis Miškovskis, kā jauns gados Pilsudska uzticības vīrs, grib pierādīt, ka viņš ir cienīgs šīs uzticības un ka viņš var panākt to, ko diplomātiem nav izdevies panākt. Man liekas, ka kapteiņa Miškovska persona bija tā, kurā izveda Polijas palīdzību Latvijai; ja Miškovska vietā būtu bijusi cita persona, tad ir jādomā, ka Polijas karaspēks nebūtu palīdzējis mums iekarot Latgali.

Pa šo laiku mūsu militārais stāvoklis bija noskaidrojies. Bija maz cerības, ka ātrā laikā viss mūsu karaspēks būs pārvests uz Latgali. Pat Latgales divīzijas pulki prasīja zināmu atpūtas laiku, lai tie varētu tikt savesti pilnīgā kaujas kartībā. Vidzemes divīzijas savešana kaujas kārtībā prasīja vēl vairāk laika; agrāk kā pēc mēneša nevarēja uz to cerēt; kas attiecas uz Zemgales divīziju, tad pat nebija iespējams aprēķināt, kad tā varēs ņemt dalību Latgales frontē. No Igaunijas nāca noteiktas ziņas par to, ka Igaunija noslēgs pamieru ar Padomju Krieviju. Padomju Krievijas spēki Kolčaka un Deņikina frontēs vairāk un vairāk atsvabinājās – varēja tikt pārvesti uz mūsu fronti. Tātad tapa skaidrs, ka, ja mēs tūliņ neiesāksim Latgales atbrīvošanu, tad būs par vēlu. Tūliņ iesākt uzbrukumu Latgalē bez poļu palīdzības mēs nebijām spējīgi. Zināms, mēs varējām cerēt uz sekmēm un pat diezgan lielām, īpaši no sākuma, bet nostiprināt ieņemto – bija maz ko cerēt. izejot no visa augšminētā, mums bija jāieiet uz poļu priekšlikumu. Zināms, mūsu valdība – ārlietu ministrs – tika informēts par sarunām un uz visiem pieņemtajiem lēmumiem tika izprasīta valdības piekrišana. Ārlietu ministrs pilnīgi piekrita mūsu karaspēka kopdarbībai ar poļiem pēc tam, kad tika pievesti visi no manis jau agrāk minētie motīvi par poļu palīdzības nepieciešamību un par to, ka pret poļu gribu mums nav ko cerēt ieņemt Daugavpili, jo Daugavpilī, nerunājot par ienaidnieku, saduras vēl mūsu, leišu un poļu intereses. Pēc kopdarbības noteikumu izstrādāšanas tika kopīgi izstrādāts darbības plāns. Darbības plānā bija jāizšķir divi galvenie jautājumi: operācijas plāns – kā tāds – un kopdarbības saskaņošana starp mūsu un poļu karaspēku. Pēdējais jautājums nav tik vienkāršs: gandrīz visos karos, kuros darbojas sabiedrotas armijas, vienmēr ir manāmas sabiedroto karaspēka savstarpējas rīvēšanās un pārpratumi. Pie kopdarbības saskaņošanas še vēl pievienojas divi faktori. Vispirms mums bija jācenšas parādīt poļiem mūsu karaspēka darbību tādā veidā, lai poļi justu cienību pret to. Otrkārt, bija vajadzīgs pierādīt poļiem, ka viņu karaspēks tikai palīdz mūsu karaspēkam, bet ne otrādi; tādēļ mums vienmēr un visur bija jāstāsta un jārunā, ka mūsu spēki ir lieli (lielāki nekā bija faktiski). Kā pie sarunu vešanas, tā kopdarbības plāna izstrādāšanas bija jāņem vērā tas apstāklis, ka Padomju Krievijas slepenie aģenti vedīs ļoti plašu aģitāciju, netaupot naudu, lai izsauktu rīvēšanos un pārpratumus starp mūsu un poļu karaspēku. Ņemot visu šo vērā, kā operācijas plāns, tā kopdarbības saskaņošana bija ļoti pamatīgi jāpārdomā un visi apstākļi jāapsver. Visā šinī darbā bija vajadzīga vislielākā slepenība. Noslēpt mūsu plānus no Bermonta bija ļoti viegli; daudz grūtāk bija ieturēt slepenību attiecībā pret Padomju Krieviju, kurai Rīgā un mūsu armijā bija diezgan daudz slepenu aģentu. Bija jārēķinās pat ar to, ka virspavēlnieka štābā arī var būt Padomju Krievijas aģenti; vēlāk izrādījās, ka patiesi tādi aģenti štābā ir.

Operācijas mērķis – ieņemt un noturēt mūsu rokās visu to teritoriju, kuru mēs uzskatām par latviešu apdzīvotu. Lai būtu izdevīgi noturēt un aizsargāt ieņemto teritoriju, tad uzbrukums jāved pāri pār etnogrāfiskām robežām. Izdevīga aizsargāšanās josla, uz kuras apstāties un nostiprināties, bija jāmeklē viņpus Latvijas etnogrāfiskās robežas, lai tad visa turpmākā aizsargāšanās karadarbība notiktu uz krievu apdzīvotas teritorijas – tad no kara briesmām vairs neciestu latvieši. Tā kā tanī laikā neviens nezināja daudzmaz noteikti uzrādīt Latvijas etnogrāfisko austrumu robežu – noteikti bija zināms tikai tas, ka Daugavpilī, Rēzeknē un Ludzā dzīvo latvieši, tad, pamatojoties uz šiem datiem, bija jāmeklē aizsargāšanās, apstāšanās josla, vadoties vienīgi no militārā redzes stāvokļa. Bija jāizmeklē izdevīga aizsargāšanās josla uz austrumiem no Ludzas un Daugavpils; ziemeļu Latgalē šī josla jāizvēlas tā, ka lai būtu nodrošināts dzelzceļš Daugavpils–Rēzekne–Pitalova–Vecgulbene. Par izdevīgu aizsargāšanās joslu varēja tikt uzskatīta Siņajas upe ar tās purviem: tātad centrā par gala mērķi – robežu bija jāpieņem Siņajas upe; uz dienvidiem no tās – Osvejas ezers un līnija no šā ezera uz dienvidiem līdz Daugavai pie Ustje sādžas. Ziemeļaustrumos nebija vietējas dabiskas robežas, tādēļ tur bija vienkārši jāizvirzās tik tālu no dzelzceļa, ka būtu izdevīgi aizsargāties; ja Igaunija arī būtu vēl kara stāvoklī, tad gan ziemeļaustrumos varētu izvirzīties līdz Veļikajas upei. Mums vieniem pašiem tik tālu izvirzīties bija neizdevīgi – ar to lielā mērā tiktu pagarināta mūsu fronte. Neizdevīgi būtu bijis arī ieņemt plašus krievu apdzīvotus apgabalus, jo ar to mēs būtu ieguvuši naidīgus vietējos iedzīvotājus mūsu karaspēka aizmugurē. Tātad: Osvejas ezers, Siņajas upe un tālāk apmēram līnija Grivi–Ovsiče–Muravina–Kačanovo tika pieņemta par operācijas gala mērķi: uz šīs līnijas bija nolemts apstāties, ieņemt izdevīgas pozīcijas un nostiprināties.

Ņemot vērā Padomju Krievijas kara darbības paņēmienus, bija jādomā, ka pats uzbrukums būs vieglāks nekā ieņemtā rajona aizsargāšana. Padomju Krievijas augstākie kara vedēji reti pabalsta to karaspēka daļu vai grupu, kurai ienaidnieks tieši uzbrūk – viņi to atstāj tās liktenim, bet tūliņ sastāda no rezervēm jaunu grupu, ar kuru tad pāriet stiprā pretuzbrukumā kādā citā virzienā. No kara mākslas redzes stāvokļa tāds paņēmiens ir pilnīgi pareizs. Tagad no Padomju Krievijas puses arī jau ir aprakstīta Latgales operācija; kā no šā operācijas apraksta ir redzams, tad Padomju Krievijas vadoņi arī patiesi bija gatavojuši šādu pretuzbrukumu Latgalē, bet ātrā poļu iebrukuma dēļ nebija paspējuši to izvest. Poļu virspavēlniecība pilnīgi bija tādos ieskatos kā es par šo Padomju Krievijas darbības veidu; tādēļ tas tika ņemts vērā pie kopīgas darbības plāna izstrādāšanas. Pašu uzbrukuma operāciju bija kopīgi ar poļu štābu nolemts izvest tā: galvenos triecienus izdarīt ar abiem flangiem. Dienvidu flangā stipru triecienu izvedīs Polijas karaspēks kopīgi ar mūsu labo flangu: poļu karaspēks pāries pār Daugavu pie Daugavpils un uz austrumiem no tās; mūsu labā flanga spēki pāries pār Daugavu Buivišku rajonā, savienosies ar poļiem, un tad visa šī grupa vedīs uzbrukumu tālāk ziemeļrietumu virzienā līdz Siņajas upei un Osvejas ezeram. Pēc tam tūliņ jāizved otrs trieciens ar mūsu otru grupu mūsu kreisajā flangā; šai grupai jāiesāk uzbrukums ziemeļu flangā Pitalovas virzienā ar mērķi vispirms ieņemt Pitalovas dzelzceļa mezglu, tad ieņemt ziemeļrietumu robežu, to nodrošināt un tikai pēc tam vest uzbrukumu dienvidu virzienā gar dzelzceļu un šoseju – uz Korsovku [Kārsavu], Rēzekni, Ludzu.

Pa to laiku, kamēr abi mūsu flangi dos ienaidniekam triecienu, mūsu garajam centram – no Līvāniem līdz Marienhauzenai (Viļakai) – ir tikai jāsaista ienaidnieka uzmanība un spēki, tas ir –jāved uzbrukumi ar tiem spēkiem, kuri uz frontes atrodas. Tādēļ visi no jauna uz fronti sūtamie spēki ir jāgrupē flangos un galvenā kārtā kreisajā flangā, jo labajā flangā darbosies poļu spēki, kuri ir pietiekoši stipri. Visu plašo centru pastiprināt nav vajadzīgs, bet gan otrādi: pēc iespējas atvilkt spēkus no centra uz flangiem, lai padarītu trieciena grupas stiprākas. No ienaidnieka pretuzbrukuma pret mūsu centru mums nebija ko baidīties, protams, zem noteikuma, ja mūsu flangu grupas ar savu sekmīgo uzbrukumu varētu atgriezt mūsu centram uzbrūkošo ienaidnieku. Flangu sekmes bija atkarīgas no tā, cik ātri un strauji mēs spējam izdarīt triecienu. Visādā ziņā uzbrukuma sākumā mēs varējām cerēt uz labām sekmēm, jo lielinieku spēki uz frontes nebija lieli. Tālākas uzbrukuma sekmes, bija jādomā, atkarāsies no tā, cik ātri mēs spēsim vajāt pirmajā kaujā sasisto pretinieku un cik ātri pretinieks būs spējīgs pievest jaunus spēkus, ja tik tādi nav jau agrāk pievesti.

Padomju Krievijas armijai Latgalē bija ļoti izdevīgs dzelzceļu tīkls: no aizmugures uz fronti pienāca 3 dzelzceļi: 1) Pleskava–Pitalova, pie kam uz Pleskavu pienāk dzelzceļi no vairākām pusēm, 2) Veļikije Luki–Rēzekne un 3) Smoļenska–Daugavpils; paralēli frontei bija divi dzelzceļi – viens aiz otra – Pitalova–Daugavpils un Pleskava–Polocka. Pateicoties izdevīgam dzelzceļu tīklam, bija iespējams ātri sūtīt palīgā karaspēku un pēc vajadzības pārgrupēt spēkus. Ņemot vērā Krievijas sabrukušo dzelzceļu stāvokli, bija jādomā, ka vismaz pirmajā laikā krieviem neizdosies pievilkt jaunas rezerves no Kolčaka un Deņikina frontēm un tādēļ krievi sūtīs pirmos palīga spēkus no Pēterpils un Maskavas apgabaliem. No Pēterpils pienākošie (Igaunijas, Judeņiča un Millera frontēm) brauks caur Pleskavu un no turienes tieši pret mūsu kreiso (ziemeļu) flangu. No Maskavas rajona sūtītie spēki var nākt pēc patikšanas vai nu uz Pleskavu, vai Rēzekni, vai Drisu. Tātad pret mūsu ziemeļu flangu krieviem bija iespēja sagrupēt spēkus kā no Pēterpils, tā Maskavas. Tādēļ mūsu ziemeļu grupas uzbrukums bija jāved ļoti apdomīgi, sevišķi līdz Pitalovas stacijas ieņemšanai un nodrošināšanai.

Polijas virspavēlniecība pastāvēja uz to, lai uzbrukums iesāktos ātrākā laikā – jau priekš Ziemassvētkiem (Daugavpils būšot Latvijai par Ziemassvētku dāvanu). Kā jau agrāk minēju, tad es pilnā mērā biju ar poļiem vienos prātos attiecībā uz to, ka, jo agrāk iesākt operāciju, jo labāk, bet par nožēlošanu Latgales divīzijas pulki vēl nebija paspējuši sagatavoties ar visu steigšanos. Poļi uzstādīja noteikumu, ka lai vismaz viens pulks tiktu nosūtīts uz mūsu labo flangu bez tur jau atrodošamies, dēļ kopīga ar poļiem uzbrukuma. Galu galā poļi bija ar mieru atlikt uzbrukumu līdz 3. janvārim, bet nekādā ziņā ne vēlāk. Mūsu valdības vīri un daudzi no augstākiem karaspēka priekšniekiem neuzskatīja ātru uzbrukuma iesākšanu par nepieciešamu. Ar ļoti lielām pūlēm izdevās nokārtot visus sagatavošanas darbus vismaz tik tālu, ka tapa iespējams līdz 3. janvārim nosūtīt vienu pulku uz fronti: tātad 3. janvārī varēja uzbrukumu iesākt tikai labajā flangā – kopā ar poļiem, bet kreisajā flangā – Pitalovas virzienā mēs vēl nevarējām 3. janvārī iesākt uzbrukumu. Par laimi arī šinī ziņā mēs sastapām no poļu puses labvēlīgu pretimnākšanu: Polijas virspavēlniecība necēla iebildumus pret to, ka mūsu kreisā flanga grupa iesāks drusku vēlāku uzbrukumu. Kreisā flanga uzbrukuma sākumu ar poļiem norunāja uz 5. janvāri. Poļi uzņēmās iesākt uzbrukumu, nenogaidot, kad mūsu spēki Pitalovas rajonā iesāk uzbrukumu un nenogaidot pat, kad šos spēkus sagrupēs.

Šādai poļu uzņēmībai bija milzīga nozīme. Vispirms bija jādomā, ka krievi vairāk baidās no poļu karaspēka nekā no mūsu. Tātad, ja poļi būs iesākuši uzbrukumu un uz pārējās frontes uzbrukuma vēl nebūs, tad saprotams, ka krievi vērsīs visus savus spēkus un rezerves pret poļiem: ar savu uzbrukuma iesākšanu poļi atvilks pret sevi krievu rezerves. Pagaidām uz tās poļu frontes, kurai bija jāņem dalība Latgales atbrīvošanā, – tas ir, no Daugavpils līdz Drisai – stāvēja apmēram tikpat lieli Padomju Krievijas spēki kā pret mūsu karaspēku. Ņemot vērā to, ka poļu karaspēks bija labi organizēts, disciplīnēts un apbruņots un ka krievi no tā baidījās, tad nevarēja būt šaubu par to, ka poļu uzbrukumam būs lielas sekmes.

Uz nelielām grūtībām pie kopīga plāna izstrādāšanas bija jāsaduras vadības jautājumā. Ja tiek vesta kopīga operācija, tad ir vajadzīga kopīga vadība: tā tas vispārīgi ir pieņemts teorētiski. Praktikā kopīgas vadības jautājums ir daudzpusīgs. Lielas politiskas un arī militāras priekšrocības vienmēr būs tam, no kura puses ir kopīgais virspavēlnieks, jo virspavēlnieka rokās taču tiek nodots viss kara liktenis un kopā ar to arī viss politiskais liktenis. Pat visobjektīvākais un taisnākais virspavēlnieks tomēr izturēsies labvēlīgāk pret savas valsts karaspēku nekā pret citu sabiedroto karaspēku. Viss kara laupījums (ieguvums) atrodas virspavēlnieka rīcībā. Lai būtu iespēja sekmīgi vadīt karaspēku, tad ir vajadzīgs to labi pazīt un zināt visas viņa īpatnības; poļu priekšnieki pavisam nepazina mūsu improvizēto, uz ātru roku saformēto karaspēku. Zināms, par kopīgo vadītāju varēja būt tikai kāds poļu ģenerālis, jo Polijas gods taču nevarēja atļaut, ka viņu armijas ģenerālis būtu padots kādas neatzītas valsts virsniekam; bez tam Polija bija nozīmējusi Latgales atbrīvošanai grupu no divām kājnieku un vienas kavalērijas divīzijas, tas ir, daudz lielāku spēku, nekā mums no sākuma bija Latgalē. Šinī jautājumā vienošanos panāca: mūsu armijas labo flangu – landesvēru ieslēdzot – nodeva zem poļu grupas komandiera, visa pārējā fronte palika zem mūsu pašu tiešas vadības. Pie poļu grupas štāba piekomandēja mūsu virsniekus, lai ar tiem varētu dot mūsu karaspēkam (tam, kurš padots poļiem) pavēles. Šiem virsniekiem piekrita ļoti grūta loma – izlīdzināt visas varbūtīgās rīvēšanās, ņemot vērā mūsu karaspēka īpatnības un ne visai nosvērto mūsu virsnieku sastāvu. Bez tam visi svarīgākie operatīvie rīkojumi tika jau iepriekš ziņoti man, lai būtu mana piekrišana, no vienas puses, un, no otras puses, lai man vajadzības gadījumā būtu iespēja paskaidrot uzdevumu mūsu karaspēkam, ņemot vērā viņa īpatnības. Šo jautājumu formulēja šādā veidā: pie poļu-latviešu grupas komandiera ģenerāļa Ridz-Smigli tiek dibināta latviešu štāba daļa ar latviešu virsnieku kā poļu-latviešu grupas otro štāba priekšnieku. Faktiskās štāba priekšnieka tiesības šis mūsu virsnieks un viņa padotie nebaudīja, jo tas būtu bijis ļoti grūti izvedams dzīvē. Bet, no otras puses, arī Polijas ģenerālis – grupas komandieris nekad neizlietoja visas savas priekšnieka tiesības attiecībā pret Latvijas karaspēku. Poļu ģenerālis izturējās pret latviešu karaspēku kā pret sabiedroto, bet ne viņam pilnā mērā padoto karaspēku. Par mūsu karaspēka štāba priekšnieku pie poļu ģenerāļa tika nozīmēts un nosūtīts virspavēlnieka štāba operatīvās daļas kapteinis Veiss, kurš arī visu kopdarbības laiku sekmīgi izpildīja šo uzdevumu.

Tā bija viena no ļoti noteiktām poļu prasībām, lai viena daļa no mūsu karaspēka būtu padota viņiem; no šās prasības poļi neatkāpās; bet faktiski poļi neizlietoja šo noteikumu; tādēļ ir jādomā, ka šai padotībai bija tikai politiski mērķi vai nozīme. Mums šī padotība neizdevīga nebija: ar padotību poļi uzņēmās arī atbildību, – ja krievi būtu veduši kādu triecienu pa mūsu karaspēku, tad poļiem bija jāglābj. Es atceros nelielu starpbrīdi sarunu laikā, kad es teicu kapteinim Miškovskim, ka, pieprasot padotību, tie uzņemas arī pilnīgu atbildību: kapteinis Miškovskis drusciņ uztraucās, zināmu brīdi pārdomāja un tad atbildēja, ka viņi ņem uz sevis arī pilnīgu atbildību.

Otra ļoti svarīga poļu prasība bija – apgādāt ar uzturu visu to poļu karaspēku, kurš būs Latgalē. Zināms, tā bija niecīga kompensācija, kuru poļi prasīja no mums par to, ka viņi palīdz mums, – prasīt no mums tikai uzturu tam karaspēkam, kurš karo. Bet arī tas bija mums par grūtu un pilnā mērā mēs nebijām spējīgi to izpildīt.

Kas attiecas uz kara ieguvumiem, tad poļi apņēmās atdot mums visus kara materiālus (lielgabalus, ložmetējus, patronas utt.), saņemtās uzturas vielas ieskaitīt tanī kvantumā, kuru nācās saņemt no mums, bet tikai dzelzceļa materiālus, kuri būs iegūti no apvienotā latviešu-poļu karaspēka, dalīt uz pusēm. Tā tad šinī ziņā ir redzama atkal ļoti liela labvēlība pret mums.

Tātad operācijas plāns galīgi pieņēma šādu formu.

Pirmo stipro triecienu uzdarīt ar apvienoto latviešu-poļu karaspēka grupu, sastāvošu no vienas poļu divīzijas, kurai seko kavalērija un otra kājnieku divīzija, un Latvijas diviem kājnieku pulkiem un landesvēra. Šo triecienu iesākt 3. janvārī 1920. gadā. Otro triecienu izdarīt uz mūsu kreisā flanga, sagrupējot tur mūsu pārējos spēkus. Šo triecienu mēs nevarējām dot vienā laikā ar pirmo, jo nebija karaspēka, tādēļ tika pieņemts izdarīt to pēc iespējas ātrāk – cerējām uz 5. –6. janvāri. Pēc tam, kad labajā flangā poļu-latviešu grupa būs pirmo mērķi sasniegusi, nodibināt sakarus un aizmuguri un tad vest tālākus uzbrukumus līdz galīgā mērķa – robežas sasniegšanai.

Viens no grūtākiem gabaliem bija operācijas sākuma – pirmo soļu izstrādāšana. Še krustoja ceļu kā politiskas, tā arī militāras grūtības.

Poļu karaspēks ieņēma fronti (karte Nr. 1) gar Daugavas kreiso krastu no Drisas līdz Daugavpils aerodromam, to ieskaitot, tas ir apmēram 4 verstis uz ziemeļaustrumiem no dzelzceļa tilta pār Daugavu. Mūsu karaspēka labais flangs uz Daugavas kreisā krasta atradās pie Kazimirišku muižas. Starp poļu un mūsu karaspēku atradās Lietavas karaspēks, uz apmēram 10 verstis platas frontes gar Daugavas kreiso krastu. Tā kā Lietava pretendēja uz Daugavpili ne mazāk par Latviju un tā kā līdz tam laikam lietavieši kavēja katru mūsu satiksmi un sakarus ar poļu karspēku, tad bija neapšaubāmi, ka pie mūsu karaspēka virzīšanās uz priekšu Lietavas karaspēks arī pāries pār Daugavu (pa ledu varēja gandrīz katrā vietā tikt pāri). Ja poļi neielaistu Lietavas karaspēku Daugavpilī, tad tomēr lietavieši neļautu mums nodibināt tiešu satiksmi ar poļu karaspēku un tādēļ arī mūsu karaspēks nevarētu nokļūt Daugavpilī, un tā Daugavpils bez savstarpēja kara mūsu rokās nenonāktu. Bez tam, ņemot vērā ļoti asās attiecības starp Poliju un Lietavu, varēja iznākt arī Polijas un Lietavas karaspēku sadursme. Lai pārvarētu šās politiskās grūtības, tad operācijas sagatavošana bija jāved tik slepeni un pirmais uzbrukums tik ātri, ka lai viss Daugavas labais krasts, ieskaitot Daugavpili, būtu ieņemts no mūsu un poļu karaspēka agrāk, nekā lietavieši par to zināt dabūtu. Šis apstāklis padarīja operācijas sākumu par ļoti komplicētu. Kaujas darbība vienmēr ir savienota ar dažādām nejaušībām, tādēļ katrs komplicēts plāns ir jāuzskata par šaubīgu. Lai novērstu nejaušības iespaidus, tad darbība nodrošināma daudz vairāk nekā pie vienkāršas izvešanas dzīvē. [..] “

Turpmāk vēl

3 thoughts on “Par Latgali! (3.turpinājums)

  1. PAR Latgali! PAR profesionālā dienesta bataljonu latgalē! Lūznavieši to atbalsta (skat.sižetā).

    Arī ģen.Radziņš būtu PAR!

  2. Var būt Radziņa biedrība varētu nākt ar iniciatīvu nosaukt šo vienību (vai kādu citu NBS apakšvienību) ģen.Radziņa vārdā?

    Tas būtu labs turpinājums biedrības uzsāktajai vienotaļ sekmīgajai Radziņa reabilitēšanas kampaņai?

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s

This site uses Akismet to reduce spam. Learn how your comment data is processed.