16 thoughts on “Dialogs

    • Vislieliskāko maskēšanās tērpu pilsētas apstākļos redzēju kādam krāsotājam. Pelēks novalkāts praķis ar krāsas plankumiem. Viņš sēdēja un smēķēja, un pamanīju viņu tikai tad, kad sakustējās.

      Šķiet, ka mūsu pikseļa formas pilsētā ir labākas, nekā zaļa kamuflāža. Tomēr, pelēkas krāsas ļautu maskēties labāk.

      Tāpēc, tuksneša krāsas zābaki varbūt arī nav tas sliktākais variants, galvenais, lai viņi nebūtu paredzēti arī tuksneša lietošanai, turētu ūdeni, u.t.t

      Vēl jau ir tas, ka tomēr ziemai un vasarai vajag .atsevišķus apavus, lai cik ļoti tas neizskatītos pēc nodokļu maksātāju naudas izšķērdēšanas.

      • Cik mums tās “pilsētas”… neesam nekāda mega urbanizēta valsts, 2/3 darbības būs tomēr mežos, attiecīgi uzsvars uz to. Zābaku krāsai nebūtu vispār nekādas nozīmes, ja tiktu ņemtas vērā mūsu klimata īpatnības. Divi pāri tā būtu norma, lai gan savā laikā skraidījām kerzačos un nekādas tādas muļķības par membrānām un vibramiem i prātā nenāca. Bet visu nosaka līdzsvars ar pretinieku, ja ienaidnieka karavīriem kājas nesalst to morāle būs augstāka un tas ir būtisks kaujas apsvērums. Ja caur B/OMD izietu kaut cik ievērojama pilsoņu masa, jautājuma “kam jums divu veidu zābaki” nebūtu principā, jo tēvs, dēls, brālis, vīrs, dzīvesdraugs mājās būtu sulīgi un izsmeļoši paskaidrojuši.

        • Atkal ceru, ka šo lasīs ģen. Kalniņš. Trenējoties kaujai apbūvētā teritorijā – zābaku ilgmūžība ļoti strauji samazinās. Īpaši cieš no mīkstas un maigas zamša ādas izgatavotu zābaku purngali, kas tiek noberzti, saskrāpēti, izdeldēti un sacaurumoti. Zābakiem uz purngaliem jābūt aizsargiem – piem. alpīnistu zābakiem uz purngaliem ir izturīga neoprēna gumija un tāpēc purngalos pēc kāpelēšanas kalnos neparādās bojājumi.
          Bildītē, kur Kalniņš ar nezināmu personu aplūko zābakus – zābaka purngalam ir pelēkas krāsas aizsargs. Ceru, ka aizsargs un nevis skaistuma elements. Lūk, šādi zābaki ar purngalos iestrādātu aizsardzību (+goretex) man ļoti noderētu darbojoties apbūvētā teritorijā.

          • Ja domā par zābakiem priekš pilsētas vajadzībām, tad tiem tiešām būtu jābūt līdzīgākiem alpīnistu zābakiem. Jo (vismaz, kā filmās rāda), vajag rāpties pāri visādām sētām, garāžām, pakāpties uz kāda mūra, iekāpt pa logu, utt. Tāpat, ziemā viss ir apledojis (atšķirībā no meža), noderētu reāli neslīdoša zole (rupjais protektors aizsitas ar sniegu minūtes laikā) un kantītes zoles malās.
            No otras puses, alpīnistu zābakiem ir cieta zole, tie tiešām ir domāti kāpšanai – gan klintīs, gan ledus sienās, gan pa apsnigušām nogāzēm, bet ne skriešanai pa līdzenu virsmu. Tāpēc, rādīt uz tiem un teikt “ņemiet un lietojiet” arī nebūs ok.

  1. Nesaprotu aizraušanos ar lokalizāciju. Ja tas ir ar saukļiem “samazināt cenu” vai “veicināt ekonomiku”, tad ir pilnīgi garām. Uzņēmēji nav muļķi, ja būtu izdevīgāk ražot Latvijā, tad to jau darītu. Pie mums nav nevienas ikdienas apavu ražotnes, tikai amatnieku darbnīcas. Varbūtība, ka kāds ražojot pāris tūkstošu pāru armijas apavu gadā, spēs ieguldīt pētījumos, lai būtu kvalitāte un dabūt piegādātājus, lai būtu normāla cena ir 0.
    Armijas apgādes uzdevums ir nevis nodarboties ar “ekonomikas veicināšanu”, bet rakstīt iepirkuma uzdevumus, testēt produktus un izvēloties piemērotāko, prast dabūt izdevīgu cenu – caur atklātu konkursu, vienojoties ar citu armiju vai mānot piegādātāju.
    Kad jauc iekšā “tautsaimniecību”, “vietējo ražotāju”, tad uzreiz parādās “Aizsadzības industrijas asociācija”, kas prasa, kaviņiem pienākas 1/3 no militārā budžeta!

    • Tas nav viennozīmīgi. Ir tautsaimniecības nozares, kuras vajag atbalstīt. Piem. pārtikas ražošana vai munīcijas ražošana ir stratēģiski svarīgas lietas, kuras jāražo uz vietas. Ir jāiegulda inovatīvos projektus, kuriem ir eksporta potenciāls, piem. bezpilotniekos. Domāju, ka zābaku ražošana nav nedz viens, nedz otrs.

    • Bet kāds sakars arī totāli atteikties no vietējiem piegādātājiem. Skaidrs, ka uzņēmēji nav muļķi, tāpēc paskaties uz tiem zīmoliem, kas tur pārstāvēti. Tie ir eksportētāji, kuri jau ne vienīgo gadu spēj ar savu produktu konkurēt starptautiski, tāpēc NBS pasūtījumi ir tikai viens no noieta diversifikācijas kanāliem. Attiecīgi jau bez armijas pasūtījumiem tiem ir ražošanas mērogs un stabils noiets, attiecīgi – resursi pētījumu pasūtīšanai un inovāciju ieviešanai.
      Skaidrs arī, ka nevajag par jebkuru cenu un kvalitāti izvēlēties visus iespējamos vietējos, bet, ja tomēr spēj puslīdz konkurēt ar ārvalstu analogiem, tad kāpēc, lai neiedot bonusu punktu par to, ka esi vietējais ražotājs. Tomēr tā vispārējā vai totālā aizsardzības koncepcija paredz arī turīgu ekonomiku, kas balstīs bruņotos spēkus un ja pastāv iespēja, nezaudējot kaujaspējas, likt tam eināram lieku reizi apritēt iekš Latvijas tautsaimniecības vērtības ķēdēm ir tikpat svētīgi, kā iestāties zemessardzē. Vietējā duāli/militārā kompleksa lobēšana jau tīri normāla parādība.
      Un nav jau tajā klasterī nekas baigi utopisks pārstāvēts, kas patērētu “1/3 militārā budžeta”: drēbes, apavi, BPL un pārējie sīkumi. Estijiem tajā pašmāju “asociācijā”, starpcitu, ir krietni kuplāks produktu pulks pārstāvēts un kaut kā neatceros, ka šeit šūmētos par to produktu kvalitāti. Tāpēc, ka tos produktus, atkārtošos, ražo konkurētspējīgi eksportētāji un ja arī ir kāds kvalitatīvās atribūtikas tradeoffs par labu lobijam tiem produktiem, tad tas ir saprāta robežās. Tam, protams, būtu jāpieseko, bet noknābāt pašu konceptu par vietējo ražotāju iesaisti armijas piegādes ķēdēs ir aklais kaitnieciskums.

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s

This site uses Akismet to reduce spam. Learn how your comment data is processed.