Kali Juga jeb pasaules noriets un cilvēka vieta tajā — Kurss – Latvija

Ar katru aizejošo dienu pasaule aizvien vairāk slīkst liesmās. Nemieri, finansiāli motivēti kari, valstsvīri, kas ar nekompetenci, alkatību un zagšanu, slimības, kā miesīgas, tā arī garīgas, nihilisms un dekadents hedonisms – tas būtībā ir viss, ko cilvēks šodien redz. Vai tiešām kāds ir pārsteigts, ka dzīvojam tumsas laikmetā?

izmantojot Kali Juga jeb pasaules noriets un cilvēka vieta tajā — Kurss – Latvija

32 domas par “Kali Juga jeb pasaules noriets un cilvēka vieta tajā — Kurss – Latvija

  1. vispārzināms, ka viss iet pa spirāli un tas ir gandrīz vienīgais, kam var piekrist tanī rakstā. “tumsas laikmetam” mēs ne tuvu tagad neesam. tik godīgu politiķu un maz karos bojāgājušo sen nav bijis.
    ja runājam par miesaskāri, tad mazo puisīšu (ieročnesēju un baznīczēnu) puļķēšana un viduslaiku (renesanses+) izvirtības mūsu laikos ir ne tik izplatīti pasākumi un turās kkādos rāmjos…
    tāpēc nevajag pārspīlēt ar līdzšinējās pasaules kārtības ātru norietu. vismaz ne tuvākos simts gados…

      • jā, maz bojāgājušo salūdzinot ar 1. un 2.pasaules karu, napoleona iebrukumu krievijā… bet kari bijuši vienmēr.
        nu, godīgs politiķis ir vienmēr apšaubāms jēdziens, bet demokrātiskā iekārtā negodīgu politiķi var nepārvēlēt un jebkuram politiķim ir jāaizpilda ienākumu deklarācija, ar kuras palīdzību var sekot līdz viņa ienākumiem un meklēt nesakritības. senāk nekas tāds nebūtu iedomājams.

          • Te nu gribas piekrist Pipars, jo, lai kā mums šķistu, ka pašlaik pasaule vārās un ir slikti, tuvojas beigas utt., vēsture tomēr rāda, ka laiki kļūst mierīgāki.

            Jā, pasaulē norit kari, bet tie norit kopš akmens laikmeta un, lai arī man gribētos mierīgāku vidi sev apkārt, tāda laikam ir cilvēka daba, kas tik drīz nemainīsies. Kādi tik postoši kari nav bijuši iepriekš – Mongoļu iekarojumi, Ķīnas konflikti viduslaikos un pēc tiem, Ticības kari. Kopš Napoleona un Franču revolūcijas nacionālās valstis parādīja, ka spēj mobilizēt lielāko daļu no valsts karotspējīgajiem un 19. gadsimts vispār pagāja revolūcijās un savstarpējos karos. Un nemaz nerunājot par 20. gadsimtu – divi pasaules kari, komunistiskie un fašistiskie režīmi, aukstā kara konflikti, koloniālo impēriju sabrukumi – tas viss ir rezultējies daudzu un daudzu miljonu nāvēs.
            Zinu, ka Sīrijas, vai Donbasa iedzīvotāji tā varbūt nedomā, bet pasaule kopumā ir kļuvusi mierīgāka – daudz vairāk konfliktu atrisinās mierīgā vai gandrīz mierīgā ceļā – te neliels izglītojošs video par šo visu – https://www.youtube.com/watch?v=NbuUW9i-mHs

            • Tas ko es/mēs sakām, ka a) tautu labklājība ir cikliska piesaistīta pasaules kariem b) relatīvas labklājības cikls šobrīd objektīvi iet uz beigām c) pašreizējais stāvoklis nav ilgtspējīgs (nav pamata domāt/ticēt otrādi) d) tādēļ jāgatavojas fašistiskiem-/komunistiskiem režīmiem, kariem uc dzīves jaukumiem, tas ka tie nebija novērojami MŪSU dzīves laikā nav objektīvs rādītājs.

              • OK, prognozes var būt drūmas, bet līdz šim kopumā paliek mierīgāk (mūsu reģionā – nē).

                • Nejauksim šķietamo ar esošo (izmēramo). Mierīgāks paliek kas? Kaujas zaudējumi mazāki? A kāda tautai atšķirība kā veidojas demogrāfiskā bedre no kritušajiem vai izbraukušajiem uz neatgriešanos?

    • Ir teorija, ka bez lieliem satricinājumiem publika sāk vēlēt par klauniem, visa kā solītājiem un “sociālajiem darbiniekiem” (persona, ka var pažēlot). No cilvēkiem ar stāju un gribu sāk vairīties kā no radikāļiem.

        • Ja paskatīties plašāk par militāro – arī mūspusē līdzīgi. Lai ko arī varbūt domāt par personālijām, lielajos sūdos balsoja par Dombrovski, tālāk aiziet arvien interesantākos virzienos.

          Un iezīmējas arī paradoksālais (tas arī UA, manuprāt), ka brīdī, kad ir uzlabojumi vai stabilizācija, daļai tieši sāk niezēt pēc pārmaiņām. Atminos kā pirms pēdējām vēlēšanām runāju ar cilvēkiem, kas uzskatīja, ka “kaut kas ir jāmaina” – tikai kaut kā uzsēdās kad jautājums bija “ko tieši”.

          Vienlaikus gan nebūs diez ko produktīvi ieiet sevis žēlošanā, ka redz kā “Es biju tik patiess, tāpēc mani negribēja”. Tā teikt – jāmāk sevi pārdot visur, gan darba tirgū, gan attiecībās, gan politikās. Un jā, Dombrovskis & viss tā laika krīzes menedžments ir labs piemērs, ka ir pieprasījums arī pēc diezgan rūgtām patiesībām.

          Tā teikt, ir daudz veidu kā nokomunicēt ideju, dažādos kontekstos. Pieiet bārā klāt dāmai, ar rokām iestūķētām kabatās, un nomurmināt “vēlos apsēklot” tehniski būs tas pats plašākais vēstījums kā uzsaukt dzērienu – taču nez kāpēc man šķiet, ka rezultāts atšķirsies.

          • Baidos, ka ar labu ideju nepietiek arī tad, ja tai ir zināms atbalsts vēlētāju aprindās. Obligāts priekšnoteikums idejas realizācijai, lai šo ideju uzskatītu par sev noderīgu vismaz viens no vadošajiem ekonomiskiem grupējumiem un attiecīgi to finansētu. Cilvēki tikai domā, ka paši izvēlas sev valdniekus, īstenībā viņiem palīdz izvēlēties – krīzei – krīzes menedžerus, miera laikam – klaunus. Viss ir labi, kamēr ekonomisko klanu rebes un objektīvās tautas intereses lielajos vilcienos sakrīt (malējā Atmoda kā piemērs), bet var arī nesakrist tad ir “1940.gads” varas lēmumi atrauti no tautas interesēm.

            • Ja ideja ir laba, tad to var ātri pārķert tie, kuriem ir nauda un izmantot to kā lozungu, patiesībā tiecoties pēc savām interesēm. Piemērs – referendums par pensijām. Vispār jau arodbiedrības to vilka. Bet, pēkšņi izlec Štokenbergs un visu nostāda tā (pie tam visi tam notic), ka visu referendumu viņš organizēja (nu Pabriks arī palīdzēja). Par arodbiedrībām visi aizmirsa. Toties Štokenbergs ar Pabriku parlamentā. Par pensijām abi aizmirsa jau dienu pēc ievēlēšanas. Kāds dzirdēja, ka viņi iebilstu Dombrovskim, kad tika mazinātas pensijas?

          • Dombrovskis netika “ievēlēts” kā krīzes menedžeris. Viņš tika iecelts no ievēlēto puses un tad sevi parādīja. Ja Dombrovskis staigātu un sludinātu pensiju mazināšanu (patiesībā pirms pašvaldību vēlēšanām viņš publiski sameloja, ka pensijas nemazinās), taupības pasākumus un citus veiksmes stāstus, tad visdrīzāk viņu pat nepamanītu. Ievēlētajiem vajadzēja, lai kāds atnāk un strebj.
            Putins arī netika ievēlēts (iedomājies cik veiksmīgi Putinam ietu, ja viņš ar aģitācijas lapiņām staigātu un publiskajās debatēs piedalītos), bet iecelts no iepriekšējās varas un tad ķerās pie lietas.
            Tie ir divi ļoti atšķirīgi veidi kā tikt pie varas. 1. tikt ievēlētam (kā normālās demokrātiskās valstīs, gadās arī ar sliktām beigām kā Hitlers), 2. panākt kā esošā vara Tevi izvirza uz augšu un tad izpausties. Tā nāca Šķēle un Dombrovskis. Tā ielika Straujumu, bet viņa nepavilka. Zināmā mērā arī Kariņš kā kompromisa persona.

            • Nu pa pa pa, Dombrovski veiksmīgi pārvēlēja kā krīzes menedžeri, kad bilde vēl aizvien bija drūma, to nevajadzētu ignorēt.

              • Tieši tā – pārvēlēja pēc tam, kad viņam bija iespēja izpausties. Putinu arī sākumā iecēla, pēc tam ievēlēja, kad jau viņš de facto bija prezidents.

          • Dzēriens ir tikai iegansts, lai uzsāktu sarunu. Līdz apsēklošanai tāls ceļš ejams. Lietojot politisko terminoloģiju, vēlētāji bieži rīkojas kā jaunas sapņainas meitenes ar rozā brillēm. Viņas tic, ka tas skaistais un iznesīgais vīrietis būs viņas bruņinieks uz mūžu. Viņš tak runā tik skaisti! Viņš prot pavedināt, viņam tā meitene ir 101, pieredze uzkrāta, metodes noslīpētas. Un tad tā pamesta meitene raud, ka visi vīrieši ir cūkas un viņiem vajag tikai TO. Bet ja viņas uzvedās tā, tad parasti tādi tipiņi viņām arī līp. Ja grib patiesu un ilgtermiņa cilvēku, tad vajag rēķināties, ka jūsu domas daudzos jautājumos nesakritīs, zelta kalnus viņš nesolīs un vispār brīžiem liksies garlaicīgs. Tādas meitenes pārsvarā ātri paliek gudrākas. Vēlētājus gan drāž, bet gudrāki kaut kā paliek ļoti lēnām.

            • Lai paliktu gudrākam tev ir pašam jābūt līdzi-domājošam cilvēkam, kas rēali seko līdzi visai tai politikas dzīvei un zin, daudz maz, kas tur notiek un kāda ir līdzšinējā vēsture. Cik tādu cilveku proporcionāli mums te ir? Cik vispār var pateikt no kādas partijas ir nākuši pēdejie 5 ministru prezidenti un ko tās partijas pašas ir darijušas gadu laikā? Labi ja varēs vispār nosaukt to cilvēku vārdus un varbūt kādas spigltākās personības iezīmes, un ar to arī daudziem zināšanas un sapratne beidzas.

              Anoloģija ar meitenēm laba, un iemesli kapēc saskan arī tādi paši 😀 . Daudzas tā pat kā vēlētāji vienkārši nedomā tālāk : ”smuks, sešpaka, pievērš man uzmanību, maybe rēcīgs humoriņš, ar to pietiek”, kas tur talāk ir prāts neaizdomājas.

              • A tālāk “viņš mani izmantoja, krāpa un pameta”. Vai, vai visi vīrieši cūkas! Pēc brīža iet meklēt nākamo ”smuks, sešpaka, pievērš man uzmanību”. Un tad bērns un “viņš tak ir cūka, par bērniem nerūpējas, mani krāpj, dzerstās apkārt, naudu nedod, visi vīrieši cūkas”. Jeb prasme pavedināt (uzvarēt vēlēšanās) nekorelē ar spēju vēlāk būt par labu vīru un gādīgu tēvu (būt par valstsvīru). Diemžēl vēlētājiem patīk pavedinātāji.

                • Cilvēkiem arī dabiski nepatīk atzīt, ka viņi ir kļūdijušies vai darija kaut ko nepareizi. Vieglāk ir ignorēt vai noslāpēt informāciju kas ir pretstatā ar tavu domu gājienu, nekā ņemt to info nopietni un domu gājienu/filozofiju mainīt (it īpaši ja jamaina ir pamatīgi).

                  Uzpeldēja informācija ka Lembergs izrādās bija riktīgs krāpnieks un visādus sūdus salaidis Ventpilī…..ajj negribas tagad par to stresot un domāt ka vabūt par citu politiķi un partiju būtu tad jābalso un jājūt līdzi, vieglāk palikt pie kā biju. Plus sociālais nosodijums ka tu pēkšņi maini savu kursu arī nepatīkams.

                  Meitenei tas pats, vieglāk piedot ka tevi nokrāpa ar kaimiņieni un cerēt ka vairs nedarīs, nekā izšķirties un tad stāstīt mammai un draudzenēm ka nesanāca un instagramā/facebukā viss sen smuki salikts ar bildēm un tagad atkal būtu jāmeklē cits un tā tālāk. Baigas čakars kas prasa stipru raksturu lai ar to visu negatīvo figņu ņemtos pat ja tas būtu pareizi, vieglāk ir ignorēt.

        • Maidans rašku pārsteidza nesagatavotu, tāpēc Porošenko. Uz nākamajām vēlēšanām televizors bija noregulēts, nobasoja par zebīliķi,aiznākamajās nobalsos par janukoviču

  2. Statistika neliecina, ka šobrīd būtu sliktāki laiki kā iepriekš. Mums pilnīgi noteikti ir vieglāk un augstāks dzīves līmenis kā iepriekšējām paaudzēm. Nabadzība un bads samazinās, liela mēroga konflikti Eiropā (mūsu pusē) nenotiek.

    Politiķiem vienmēr ir niezējušas rokas, tur neko daudz nevar mainīt. Tagad ir parādījušās iespējas par pārkāpumiem uzzināt uzreiz un tas rada problēmas. Masu mediji arī cenšas viens otru pārspēt ziņojot par sliktāko, kas ir noticis pasaulē pēdējās dienās, stundās. Tas ir viņu darbs un pelņas avots, pieauguši cilvēki to saprot. Kādēļ kaisīt sev pelnus uz galvas?

    Tas, ka ASV ēra iet uz beigām par to neviens šķiet vairs nešaubas. Jāsāk laicīgi draudzēties ar Ķīnu.

    • “Mums pilnīgi noteikti ir vieglāk un augstāks dzīves līmenis kā iepriekšējām paaudzēm” būtu brīnums, ja tā nebūtu – nekarojam un karam negatavojamies. Bet cik ilgtspējīga ir ši labklājība, uz ko tā ir balstīta? Vai nav tā, ka Eiropas “labo vācu laiku ” virsotne sen aiz muguras un mes kāpjamies lejā. Par cikliskumu arī domāju nav jāstrīdas. 70-80 gadu augšupejas cikls mums noslēdzas tieši tagad.

  3. Ak jā. Uz Lielbritāniju/Īriju un Vāciju ogas lasīt brauc nabaga neizsargāti homoseksuāļi, bēgot no apspiešanas, nevis cilvēki, kuri meklē pārtikušāku dzīvi.

  4. Noslīdēju zem galda no smiekliem:
    Vai ASV var sākties jauns pilsoņu karš? https://www.tvnet.lv/6994580/vai-asv-var-sakties-jauns-pilsonu-kars?fbclid=IwAR3ylpvw8eLhbqcy1wrtLnugI8sbeYnRdtR5t0iQ6BWXWasp2kEVt3Aa5HQ
    Spolītis: Trampam gan ir izdevies noteiktu daļu savu vēlētāju saliedēt. Šī noteiktā daļa būtu fašistiskā minoritāte – cilvēki, kuri vienmēr ir uzskatījuši, ka nēsāt ieroci, ņirgāties un dzīvot bezatbildīgu dzīvi ir labi. Šiem cilvēkiem arī ir vislielākās autoritārās tendences. Spolītis pauž, ka tie varētu būt aptuveni 25% no visiem ASV iedzīvotājiem.
    Spolītis apraksta nēģeru geto iedzīvotājus kā fašistisko minoritāti? 😀
    Hiršs arī atgādina, ka Baidens kā prezidents būtu izdevīgāks arī Latvijai, jo tieši viņš Obamas administrācijā aktīvi virzīja Krievijas atturēšanas politiku.
    Tiešām? Kurā vietā?
    Hiršs aktualizē divas izvēles iespējas – atvērtas vai slēgtas sabiedrības veidošana. Slēgtā sabiedrībā pastāv konkrēti noteikumi par to, kā ir jāizturas un kā ir jārunā, lai iegūtu pieņemšanu. Savukārt atvērtā sabiedrībā visi ir pilsoņi un visiem ir vienlīdzīgas tiesības. Šādā sabiedrībā kāda grupa nav pārāka par citām. Latvijā zināmā mērā ar atvērtu sabiedrību ir problēmas, jo mums tomēr ir grupas, kuras ir mazāk aizsargātas, – krievvalodīgie, cilvēki ar psihiskām problēmām, homoseksuāļi u.c. Ja vēlamies, lai šajā sabiedrībā gribētu dzīvot, nevis emigrēt uz ārvalstīm, tad ir jāstrādā pie šo grupu iekļaušanas.
    Bez komentāriem. Kāda valsts, tādi eksperti.

  5. Tas viss ir pofig.
    Karatists, savos 54. gados iestājies ZS 😀
    Izcili efektīva valsts līdzekļu tērēšana gadu pirms dembeļa. Gaidu reportāžas no studbata vip vada 🙂

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s

This site uses Akismet to reduce spam. Learn how your comment data is processed.