vara bungas:
- Situācija Kostjantinivkā atgādina kaujas par Pokrovskas aglomerāciju pēdējo fāzi : ~ 80% pilsētas teritorijas infiltrēta ar orkiem, bet UA militārā vadība pārliecināta, ka noturēs pilsētas atlikušo daļu, ja nesamazināsies ZSU apgādes apjomi un tempi. Katrā gadījumā RU mērķis ir ieņemt visu Kostjantinivku šogad, bet UA mērķis ir to nepieļaut, jo tālāk jau ir Družkivka un Kramatorska ar Slovjansku, kas simbolizē atlikušo ne-okupēto Doneckas novada teritoriju, kuras ieņemšana būs RU minimālais stratēģiskais mērķis tuvākajiem gadiem. Ieskatam kā attīstās kauja par Kostjantinivku, vēršu uzmanību uz planējošo aviobumbu lomu un vietu RU taktikā. Faktiski smagie (250, 500, 1500 kg kaujas daļa) planējošie KAB un FABi aizstāj klasisko Bn līmeņa artilēriju, bet kājnieku inflitrēšana bez tehnikas ar uzkrāšanos ir RU taktiskā inovācija. Pārējais manevrs kā padomju reglamentos – horizontālā apiešana un operatīvais (uguns) aplenkums. Pamācoši:
2. Mazliet cerīgāka ziņa no RU avotiem par Kinburnas strēli un pussalu
VB: šajā sakarā varu piebilst tikai to, ko teicu 2024.gada rakstā delfi.lv “[..] Kā redzam no vēstures Krievija vismaz trīs reizes nespēja noturēt Kinburna pussalu savās rokās, kāpēc gan tā nevarētu zaudēt kontroli par šo kritiski svarīgo apvidu arī ceturto reizi?[..]”
Te būs “laika mašīna” uz VB rakstu delfi.lv 2024.gada martā:
… Daudziem lasītājiem būs pazīstams termins “kritiski svarīga infrastruktūra”, ko mūsdienās piemin itin bieži, jo tas ir saistīts ar valsts ekonomisko, enerģētisko un civilo drošību. Bet “kritiski svarīgs” var būt arī apvidus, ko prot novērtēt karavīri, jo kontrole par kritiski svarīgu apvidu var kļūt par noteicošo faktoru veicamajā uzbrukuma vai aizsardzības operācijā. Tieši šāds, visnotaļ svarīgs apvidus, ir Kinburna pussala ar Kinburna strēli Ukrainas Mikolajivas apgabalā.
Lai gan 8 kilometrus gara Kinburna strēle pati par sevi ir interesants objekts, no militārā viedokļa svarīgāka ir tās “māte” Kinburna pussala – apmēram 50 km gara un no 4-12 km plata smilšaina josla Melnās jūras ziemeļu piekrastē. Vislabāk pussalas ainavu var iztēloties iedomājoties Baltijas jūras piekrasti no Nidas līdz Papei – kāpas, krūmāji, purvi, lāmas, sālsūdens ezeri. Mežu tikpat kā nav. Laika apstākļi ziemā uz pussalas ir vairāk nekā skarbi – jūras vējus neaiztur pilnīgi nekas. Īsākie attālumi (pa gaisa līniju) no pussalas līdz Hersonai ir tikai 30 km, līdz Mikolajivas ostai 50 km, bet līdz Odesai 90 km. Savukārt stratēģiski svarīgu Ukrainas ostu Očakivu no Kinburna pussalas atdala tikai 10 km Dņepras līča. Tas karavadonis kurš kontrolē Kinburna pussalu, kontrolē arī kuģošanu Dņepras un Dienvidu Buga grīvā, kā arī kuģu izeju no upēm Melnajā jūrā. Tādēļ šīs mazās pussalas militārā vēsture ir pārbagāta ar notikumiem, kas Ukrainas kara kontekstā liek pievērst pastiprinātu uzmanību šim it kā necilam dabas objektam.
VIII – X gadsimtā Kinburna pussalu pateicoties ērtai kuģu tauvošanai iecienīja tirgotāji, tiem ar laiku “piesekoja” jūras pirāti, bet kur pirāti tur armija. Rezultātā līdz pat XVIII gadsimtam Kinburna pussala bija Aizkrāces kazaku un Krimas tatāru “lauka komandieru” varā, kurus savukārt centās kontrolēt Turcijas sultāna garnizons Kinburna cietoksnī, kas atradās pussalas rietumu daļā. Zīmīgi, ka Kinburna cietoksnis, kurā uzturējās simtiem karavīru, ilgstoši, kopš XV gadsimta, nespēja ieviest “sabiedrisko kārtību” platībā, kas salīdzināma ar mūsdienu Rīgas pilsētas teritoriju. Vietējie laupītāji veikli izmantoja plašus niedrājus, kas ir raksturīgi pussalai un to, ka atrodoties uz pussalas nevar nepamanīt ne mazāko karaspēka kustību.
Nesteidzīga dzīve uz pussalas izbeidzās sākoties Krievijas un Osmaņu impērijas kariem. 1736.gadā Kinburna cietoksni ieņēma Krievijas karaspēks, bet nespējot noturēt – uzspridzināja un atkāpās. Turki uzbūvēja cietoksni no jauna, bet tas nelīdzēja, jau 1774.gadā tas atkal nonāca krievu rokās. 1787.gadā Turcija uzsāka karu pret Krieviju ar mērķi atgūt Krimas pussalu un turku karaspēka ceļam uz Krimu bija jāsākas no Kinburna pussalas (iegaumēsim to). Tolaik pussalas teritorijas aizsardzība tika uzticēta ģenerālim (topošajam Krievijas impērijas ģeneralissimusam) Aleksandram Suvorovam. 1787.gada 1.oktobrī cīņās ar turku desantu Suvorovs tika ievainots, bet abu pušu zaudējumi sasniedza vairākus tūkstošus (!) nogalināto karavīru. Kinburna pussala tika uzskatīta par “Krimas atslēgu” tādēļ kaujas par šo nelielo zemes strēmeli visos laikos bija ļoti saspringtas. Arī vēlāk, jau atrodoties Krievijas impērijas sastāvā, Kinburna cietoksnim tika pievērsta īpaša uzmanība, tā garnizons sasniedza līdz pat 1500 karavīru, kas nepārprotami liecina par šīs teritorijas stratēģisko nozīmi Krievijas impērijai. Krimas kara (1853.-1856.) laikā Kinburna pussalu un cietoksni ar karakuģu artilērijas atbalstu ieņēma Turcijas sabiedroto – Francijas un Anglijas karaspēka desants. Pēc Krimas kara cietokšņa nozīme samazinājās, jo attiecības starp valstīm tika noregulētas līgumu veidā.
Karš atgriezās uz pussalu 1943.gada novembrī, kad Vācijas sabiedrotās Rumānijas bruņoto spēku kaujas grupa divu bataljonu sastāvā ar vācu artilērijas netiešo uguns atbalstu no Očakovas, veica jūras desanta operāciju un izsita padomju karaspēku no pussalas, ar to pašu mērķi, kādēļ pussala bija svarīga turkiem – veikt galveno triecienu atbalstošu uzbrukumu virzienā uz Krimu. No pussalas austrumu daļas līdz Armjanskas pilsētai, t.s. “Krimas vārtiem”, ir tikai 100 km.
Kā redzam no vēstures Krievija vismaz trīs reizes nespēja noturēt Kinburna pussalu savās rokās, kāpēc gan tā nevarētu zaudēt kontroli par šo kritiski svarīgo apvidu arī ceturto reizi?
Pēc Krievijas okupācijas karaspēka atkāpšanās no Hersonas 2022.gada novembrī, Kinburna pussalas operatīvā nozīme tikai pieauga. Pirmkārt, pussala ir vienīgā Mikolajivas apgabala teritorijas daļa, kas joprojām atrodas Krievijas kontrolē. Otrkārt, pussalā izvietotās artilērijas vienības izmantojot tās garumu spēj apšaudīt ne tikai Hersonu, bet arī Mikolajivu, nemaz nerunājot par Očakovas ostu un citām piekrastes apdzīvotajām vietām. Treškārt, pussalā darbojas Krievijas tehniskās izlūkošanas vienības, kas ir orientētas uz Odesas ostu. Tajā pat laikā pussalas austrumu robeža atrodas 100 km attālumā līdz vienai no divām dzelzceļa līnijām, kas savieno Krimas pussalu ar Ukrainas kontinentālo daļu. Atgūstot un izmantojot pussalu kā placdarmu Ukrainas karaspēks varētu ne tikai novērst augstāk minēto apdraudējumu sev un arī pats apdraudētu dzelzceļa līniju Hersona – Armjanska – Džankoja, kuru Krievija izmanto sava Dņepras kreisā krasta grupējuma pārapgādei.
Tomēr šāds uzdevums (veikt jūras desantu) ir izpildāms vieglāk, nekā nākamais solis – nostiprināties pussalā un to aizstāvēt. Pateicoties apvidus īpašībām pussalā nav kur ilgstoši patverties no artilērijas apšaudēm un arī ierakties kāpās bez nopietna inženieru atbalsta nav iespējams. Tieši tādēļ okupācijas karaspēks īsi pirms atkāpšanās no Hersonas ieveda uz pussalu dzelzsbetona konstrukcijas strēlnieku pozīciju izveidei. Šobrīd pussalu kontrolē samērā nelieli spēki – Krievijas karaspēka specvienība, kuras uzdevums ir cīnīties ar ukraiņu izlūkpatruļām un krievu kazaku apakšvienība no “Don” brigādes bijušā Krievijas Federācijas padomes senatora Kondratjeva vadībā, kuras uzdevums ir patrulēt teritoriju un kalpot par atrās reaģēšanas vienību. Visiem skaidrs, ka jebkādus vērā ņemamus mērķus (spēkus un līdzekļus), kas ilgstoši atradīsies uz pussalas iznīcinās vienas vai otras karojošās puses artilērija, savukārt veiksmīga ukraiņu jūras desanta gadījumā tiek nekavējoties apdraudēta operatīvās nozīmes transporta maģistrāle – dzelzceļa līnija uz Krimu, kas apgādā visu Krievijas spēku grupējumu Dņepras kreisajā krastā. Līdz ar to var izdarīt trīs secinājumus :
- Kinburna pussala vēsturiski bija un paliek militāri kritiski svarīgs apvidus elements, kuru pie iespējas karojošās puses noteikti izmantos.
- Uz pussalas nav iespējams nostiprināties “uz palikšanu”, bet to var ieņemt pārsteidzot pretinieku ar jūras desantu, kas ir citas, lielākas, operācijas sastāvdaļa.
- Ukrainas karaspēka operācija uz pussalas var liecināt par plašāka uzbrukuma Krimas virzienā, sākumu.
Pēdējā vērā ņemamā informācija par pussalu parādījās 2022.gada 13.novembrī, laikā, kad notika Krievijas karaspēka atkāpšanās no Hersonas. Tika ziņots, ka Ukrainas specvienība līdz vada lielumam ieņēma apdzīvotu vietu Gvardejskoje pussalas rietumu daļā, bet īsi pēc tam atkāpās izmantojot ātrlaivas. Domājams, ka arī turpmāk Ukrainas speciālo uzdevumu spēki pārbaudīs uz pussalas mītošu kazaku modrību, lai kādu dienu veiktu pilnvērtīgu jūras desantu, kas atbalstīs Krimas atbrīvošanas operāciju.
vara bungas 