Līdzpaņemtais no furšeta

vara bungas: Negaidīti  (pteicoties arī “zirņa” norādei) man bija radusies iespēja apmeklēt divus visnotaļ interesantus un Latvijai svarīgus seminārus. Svarīgus tādēļ, ka tie katrs savā veidā informēja par to kā top iespējamais zinātniskais pamatojums nākotnes LV aizsardzības modelim.

Pirmo semināru organizēja Baltijas Amerikas Brīvības fonds (“Baltic American Freedom Foundation” – BAFF), ASV vēstniecība Latvijā un domnīca “The Jamestown Foundation” (ASV) , kā daļu no Baltijas valstīm vēltītā efektīvas  drošības stratēģijas modeļa definēšanas projekta  izmantojot vispatverošas analīzes metodiku (NET asessment, vairāk par to šeit). Projekts noslēgsies ar secinājumu un rekomendāciju publikāciju, kas gaidāma nākamā gada pavasarī. Uz šo projektu es raugos ar lielām cerībām, nevajadzētu palaist garām iespēju integrēt tā secinājumus un rkomendācijas Valsts aizsardzības koncepcijā. Garantija tam, ka pētījuma gala produkts būs lietojams, ir ne tikai Džeimstaunas fonda reputācija, bet arī tas, ka darbā piedalās pētnieki un militārpersonas no LT un EE, līdz ar to nošarmēt ārzemniekus ar mūsu “viedo” aizsardzības politiku būs pagrūti. Zīmīgi, ka viens no projekta dalībniekiem ir Olevs Nikers, kura rakstu VB citēju 2015.gadā ar vairākām izsaukuma zīmēm. Vienvārdsakot, zīmīgi un cerīgi, ar nepacietību gaidīsim rezultātus.

Otrs pasākums, kuru noklausījos no sākuma līdz beigām bija NAA Drošības un stratēģiskās pētniecības centra (DSPC) ikgadējā konference “Izaicinājumi Rietumiem: Kā mazināt ievainojamību?”. Nezinu kā domā citi dalībnieki, bet tieši uz šo jautājumu atbilde netika dota. Tas manuprāt notika tādēļ, ka jautājums formulēts pārāk vispārīgi. Neskatoties uz to konferences organizatori nodrošināja iespēju klausīties uzrunas un neformāli diskutēt ar,piemēram, RAND domnīcas pārstāvi Tomasu Žainu vai pazīstamo konfliktu pētnieku Keiru Džiles (zemāk ir  atsauces uz šo kungu pareizajām uzvārdu transkripcijām).

Ne mazāk svarīga (priekš manis vissvarīgākā) bija NAA DSPC vadošās pētnieces Ievas Bērziņas uzstāšanās , kurā tika stāstīts par NAA DSPC pētījumu par comprehensive defence (diemžēl citādi kā “viedā aizsardzība” man to grūti iztulkot), kura ietvaros tiek pietīti Somijas, Izraēlas, Singapūras, bijušās Dienvidslāvijas (!) u.c. ārpusbloku valstu aizsardzības risinājumi. Arī šī pētījuma mērķis  ir atrast LV realitātei un vajadzībām atbilstošāko aizsardzības modeli, ievērojot, ka LV tomēr ir NATO valsts. Uz jautājumu vai tika pētīta EE pieredze un aizsardzības stratēģijas izvēles apsvērumi, tika dota noraidoša atbilde. Kopumā izkristalizējās doma par nepieciešamību  piemērot totālās aizsardzības risinājumus valstīs, kas balstījās uz kolektīvās aizsardzības , bet ne pilnībā, “viedi”, ar uzsvaru uz cilvēku prātu aizsardzību, patriotisma veicināšanu utt, sīkāk par to šeit. Militārai jomai šajā “viedās aizsardzības”modelī ir pakārtota nozīme un tiek atzīts, ka B/OMD efektivitāte “zaudē” PD, kas manuprāt ir acīmredzami un pareizi, bet tiek apzināti vai neapzināti ignorēti modeļi, kas neparedz OMD pretstatīšanu PD,  jo dilemma “PD vai OMD” ir mākslīgi radīta un īstenībā nepastāv, var strīdēties par proporcijām. Tāpat jāsecina, ka sabiedrības informēšanas, integrācijas, valstiskās audzināšanas projekti prasīs gadu desmitus, bez jebkādas garantijas, ka tie izdosies. Protams, tos vienalga būtu jāīsteno, tikai  nevis kā alternatīvu militāro spēju attīstībai, vai to aizvietotāju, bet paralēli. Domāju ka arī šim pētījumam būs svarīga nozīme, jo uz to kā uz nacionālās domnīcas produktu varēs balstīties nākamās valdības izvēloties kuru aizsardzības ceļu iet – “LV viedo” vai varbūt darīt “kā visi kaimiņi”. Man šajā sakarā ir vairāki komentāri, jautājumi, iebildumi un priekšlikumi, tomēr negribu komentēt to, ko neesmu lasījis. Gaidīsim rezultātus, tomēr ar zināmu piesardzības devu.

Kā jau minēju abos semināros bija iespēja noklausīties izcilus speciālistus: Poul Gouble, Keir Giles, Roger Robinson, Tomas Szayna u.c. Vienā brīdī klausoties pieķēru sevi pie domas, ka no dažādiem skata punktiem, dažādos vārdos un veidos šie cilvēki mēģina novadīt līdz mums tēzes, kas savā starpā nekonfliktē un pat būtiski neatšķiras. Dažas no tām es centīšos nodot jums, nesasaistot ar konkrētu autoru un brīvā tulkojumā, līdz ar to mans take away no semināra un konferences ir šāds:

1.  Īstermiņā RU konvencionāla kara uzbrukums Baltijas valstīm ir maz iespējams pateicoties post-Krimas sankcijām, kas izrādījās pietiekami iedarbīgas.
2. Ilgtermiņā un vidējā termiņā iespējams ir viss, t.sk, konvencionāls konfliktsa, ja RU ekonomiskā situācija turpinās uzlaboties.
3. Īpašu uzmanību nepieciešams veltīt masu mediju, IKT infrastruktūras drošībai, paceļot to līdz pat militāro prasību līmenim. Vienlaikus nedrīkst pieļaut šādas infrastruktūras nonākšanu pretinieka rokās legālā ceļā – mainoties īpašniekiem (kā to izdarīt gan nepateica – VB).
4. Visās stratēģiskajās jomās jāuzmanās no CN investīcijām, kuras nav tirgus pamatotas (superizdevīgie noteikumi, garie kredīti, aizdomīgi zema peļņa investoram utt). CN izlūkdienesti ārzemēs roku rokā sadarbojas ar RU, līdz ar to bēgot no RU specdienestu motivētām investīcijām var ieskriet CN specdienestu kontrolēto investoru apskāvienos ar vienu un to pašu rezultātu.
5. RU militārās modernizācijas programma liecina par RU vadības pārliecību, ka karš ar Rietumiem ir tikai laika jautājums, tomēr pirms ievadīt spēlē militāros resursus RU meklēs lētākas opcijas no arsenāla, ko piedāvā hibrīdkarš un kiberkarš.
6. Uzvara pret Rietumiem RU izpratnē ne obligāti nozīmē teritorijas okupāciju, pakļaušanu utt, pietiek ar kontroli par politisko varu   valstī. (Manuprāt šī viena no svarīgākajām atziņām – “control vs seize &occupy” – VB).
7. Papildus iepriekšējā punktā norādītajam tiks meklētas visas iespējas mazināt Rietumu vienotību, traucēt izlūkdienestu darbību, veicināt konfliktus.
8. Nav pareizi salīdzināt jau notiekošo Ritumu -Austrumu konfliktu ar Auksto karu 2.0, ir cita situācija un citi svarīgie faktori – globalizācija, urbanizācija, tīmeklis, ne-kodolieroči, kas ir efektīvāki par MII utt.
9. Mobilo sakaru (civilo) nozīmi militārā konflikta laikā grūti pārvērtēt. Zapad 2017 mācību laikā RU mācījās tos izmantot savās interesēs, ne obligāti iznīcināt, bet izmantot kā operators liedzot vai nodrošinot pieeju tīklam noteiktiem lietotājiem. Kritiskajos brīžos un to priekšvakarā sagaidāmi masveida individuāli “piegriezti” SMS sūtījumi ar mērķi izdarīt psiholoģisko spiedienu uz amatpersonām un karavīriem. Viedtālrunim ir stratēģiska līmeņa ieroča potenciāls.
10. Iepriekšējā punktā aprakstītais attiecas arī uz satelītu navigācijas sistēmām, IKT , sociāliem tīkliem. Speciālo operāciju spēkos tiek integrētas IKT spējas. Jāmācās sist pretī ar tiem pašiem ieročiem.
11. R.Eiropa ir attīstījusies tāda kāda tā ir pateicoties NATO lietussargam. Pasaulē “bez NATO” būs kardinālas izmaiņas, ko RU vēlas.
12. RU kā demokrātiska valsts ir iespējama (pirms 500 gadiem Novgoroda bija demokrātiskāka par Londonu), bet tad tā būs daudz teritoriāli mazāka valsts kā šodien.
13. RU nebūs demokrātiska tik ilgi, kamēr personas pie varas būs ietekmīgākas  par varas institūcijām (salīdziniet Putina ietekmi uz institūcijām RU un Trampa ietekmi US institūcijās – VB).
14. RU skatoties uz Baltijas valstīm vienmēr fokusēsies uz LV galvenokārt transporta infrastruktūras dēļ.Kontrolējot Rīgu tiek kontrolēts viss reģions izņemot LT.
    
15. Korupcijas izplatība, organizētās noziedzības ietekmes bīstamība Baltijas valstīs nav pienācīgi novērtēta no valsts drošības apsvērumu viedokļa. Korupcija ir ne tikai un ne obligāti naudas nodošana no personas personai, tā var būt apmaiņa ar pakalpojumiem, kuru vērtību grūti izmērīt.
16. PL un FI (varbūt arī SE un  DN) ir svarīgākās valstis LV drošībai tāpat ir svarīga reāla reģionālā  sadarbība drošības jomā (kamēr SE un FI nv NATO, nekas izcils te nesanāks – VB).
17. Lasiet vēlreiz Vašingtonas līguma 5.pantu. Amerika pamazām zaudēs pozīcijas Eiropā.
    
18. Baltijas valstīm jākļūst par paraugu UA un GE drošības risinājumu jomā.
19. Baltijas valstis mēdz izmantot priekšrocību, ka US auditorija uztver tās kā vienotu aizsardzības telpu, tādēļ piemēram politika par 2+ % IKP aizsardzībai, ko nodrošina EE, automātiski uztverta kā 3B kopējā politika. NATO tendēta ignorēt 3B atšķirības, kuras ir, bija un būs.
20. Cīņa par neatkarību nebeidzas nekad.
21. Vienīgā labā ziņa situācijā, kad RU tanki šķērso robežu ir tā , ka tādā gadījumā NATO vismaz noteikti zina, ko būtu jādara. Šāda zināšana uz hibrīdkara paņēmieniem neizplatās.
22. Bīstamākais ir nevis sabiedroto IFP karavīru bojāeja iespējamā konflikta laikā, bet tas, ka RU realizē tādu politiku, lai šādi zaudējumi būtu bezjēdzīgi vai veltīgi. Atliek iedomāties anti-NATO valdību valstī, kas ir NATO un kurā ir citu valstu NATO bāzes.
23. Drošība ir ne tikai tanki, bet arī uz tiem nedrīkst taupīt. LV drošībai ir svarīgi, lai Rīga turpinātu būt par mājvietu starptautiskām drošības konferencēm.
24. LV lielākā problēma ir nevis etniskā, bet demogrāfiskā situācija, novecošanās.
25. Pasaule vairs nav “mazo nāciju aizsardzības organizācijas” , 3B to ir jāsaprot un jāsadarbojas visā spektrā pie katras iespējas (tas kurš to teica ir ļoti labi informēts piemēram par BRELL problēmu – VB).
26. Pasaules drošības vidi viskritiskāk varētu iespaidot globāla ekonomiskā krīze un/vai CN interešu vardarbīga uzspiešana Āzijas reģionā.
27. Vēsturiskie ilgtermiņa  trendi rāda, ka starpvalstu karu varbūtība un intensitāte turpinās samazināties, bet tā ir viena no visticamākajām iespējamībām nevis prognoze vai pareģojums, neparedzētas izmaiņas jebkurā svarīgā kritērijā (sociālā, militārā, ekonomiskajā uc ) var palielināt kara iespējamību. Turklāt situācija nav vienāda, tā mainās atkarībā no reģiona.
    
28. Nepienācīgi novērtēta kriminālo grupējumu ietekme un kiberkara bīstamība.
29. “Cerība nedrīkst būt mūsu stratēģija”.