Dienas grauds


vara bungas: Visiem saulainu un priecīgu svētku dienu!

Generāļa Radziņa novērojumi joprojām aktuāli….

Latvijas Kareivis” 1920.gads N#176 (176)

Baltijas valstis un Ukraina

            Ukrainas neatkarība tika proklamēta jau 1917.gada vasarā, t.i. agrāki nekā Latvijas un Igaunijas. Vājās Latvija un Igaunija, iesākdamas atklātu neatkarības cīnu daudz vēlāku, ar Anglijas un Francijas pabalsta sasniegušas lielas sekmes, kamēr ukraiņiem veicās grūti un ne Anglija, nedz Francija viņus ne tikai kā nepabalsta, bet pat ignorē. Ukraiņi ved nepārtrauktu karu ar padomju Krieviju, sākot jau no 1917.gada; viņi visu laiku cenšas dabūt Antantes pabalstu, bet pēdējā izliekas nedzirdam ukraiņu lūgumus, neraugoties uz to, ka ukraiņi izdod milzu summas ārzemju informācijai. Šādu Antantes nelabvēlīgu izturēšanos pret Ukrainu, kur tanī pat laikā Antante pabalsta Baltijas valstis, ļoti bieži mēdz izskaidrot ar ukraiņu politiku, bet man šķiet, ka še ir pavisam cieti iemesli un ka zināt šos iemeslus Baltijas valstīm ir no liela svara.

            Diezgan bieži dzirdētas domas, ka Antante neuzskatot ukraiņus par atsevišķu tautu, bet pieskaitot krieviem. Patiesībā Antantes valdības ļoti labi pazīst Ukrainu un 1917.gada beigās tās veda sarunas ar ukraiņiem un solīja tiem pabalstu karam pret Padomju Krieviju, protams, zem zināmiem noteikumiem. Šie noteikumi Ukrainas nacionālistiem likās nepieņemamiem, un ukraiņi griezās pēc pabalsts pie Vācijas. Kad pēdējā pabalstīja Ukrainu, tad Ukrainu pazina visa Eiropa, bet līdz ko Vācija bija uzvarēta, Antante par Ukrainu nelikās ne zinis. Izejot no šā, bieži dzird spriežam, ka taisni tādēļ ukraiņus nepabaltot, ka tie gājuši kopā ar Vāciju. Bet, pirmkārt, arī somi meklēja pēc pabalsta pie Vācijas un daudz ciešāki sasaistījās uz laiku ar pēdējo, nekā Ukraina – un tomēr Somiju atbalsta, bet Ukrainu nē.

            Runājot par Ukrainu, jānosauc daži faktori, caur kuriem Ukraina stipri atšķiras no Baltijas valstīm. Tie ir šādi:

            Ukrainas tauta ir līdz 40 miljonu liela, tā tad daudzreiz lielāka nekā visas Baltijas tautas kopā. Cittautiešu Ukrainā ir samērā ļoti vājš procents. Tā tad, ja ukraiņiem izdotos nodibināt un nodrošināt savu valsti, tā būtu apdzīvota no ļoti vienāda elementa. Ukraina aptvertu šādas vecās Krievijas guberņas – Volonijas, Podolijas, Kijevas, Bersonas, Čerņigovas (bez ziemeļu apriņķiem), Poltavas, Barkovas, Jekaterinovskas un Taurijas (Krimas pussalas likteni atstājot neizšķirtu). Tas ir bijušās impērijas bagātākās guberņas, tā sauktās melnzemes apgabals. Šinīs robežās Ukrainai būtu milzīgas lauksaimniecības bagātības (labība, lopi, viss Krievijas cukurs) un dabas bagātības – labākās akmeņogles un dzelzs, kā arī bagāta rūpniecība, labākās Melnās jūras ostas (Odesa, Nikolajeva, Bersona). Ja no Krievijas atņem augšā minētās guberņas, tad tā paliek ievērojami mazāka, nabadzīgāka un paliek neizdevīgā ģeogrāfiskā stāvoklī: tai nepietiek savas maizes un tā jāieved pa garu ceļu no Sibīrijas, cukurs jāpērk un jāieved, priekš Maskavas un Pēterpils fabriku rajoniem akmeņogles un dzelzs jāpiegādā no tāliem Urāliem. Ostu Krievijai nebūtu, izņemot ieslēgto no visām pusēm Pēterpili, Baltās juras un japāņiem aizžogotā Klusā okeāna ostas (ja Ukraina kļūs neatkarīga, tad atšķelsies no Krievijas arī Donas kazaki). Tādā gadījumā Krievija nebūtu vis vairs lielvalsts, bet, pēc spēka un bagātības rēķinot, otrās šķiras valsts. Lai gan Krievijā iedzīvotāju skaits paliktu gandrīz 2 ½ reizes lielāks nekā Ukrainā, tad tomēr militārā spēka ziņā Krievijai nebūtu pārsvara pār Ukrainu, jo pēdējā pilnīgi vientautības iedzīvotāji, tā bagāta zeme, tai samērā daudz mazāka teritorija ar samērā daudziem un labiem dzelzs un ūdens ceļiem, kamēr Krievijā vēl paliktos daudz sveštautiešu, iedzīvotāji izkaisīti pa plašu teritoriju ar sliktiem ceļiem (izņemot centru), tad, visa tauta ļoti nabadzīga un viņas lielākā daļa stāv uz daudz zemākas kultūras pakāpes nekā ukraiņi. Krievija, zaudējot Ukrainu, zaudē pusi no sava spēka un paliek pilnā vārda nozīmē par Āzijas valsti. Ukrainai nav nekas vajadzīgs no Krievijas un, būdama pastāvīga, tā sāktu spēlēt lielu lomu visā Eiropas politikā. Krievija bez Ukrainas, turpretim, zaudē visu savu lomu Eiropā. Šo apskati Antante ļoti labi zināja. Tāpēc Antantei neatrada par iespējamu pabalstīt Ukrainu, kad Krievijas jautājums nebija izšķirts. Ja Ukraina būtu dabūjusi pabalstu morāliskā un kaut cik materiālā ziņā, tā būtu faktiski kļuvusi neatkarīga un noorganizējusies. Pagājušo 2-3 gadu laikā tā būtu tā nostiprinājusies no iekšienes un no ārienes, ka tanī laikā, kad tika izšķirts Krievijas jautājums, Ukraina pati lemtu par savu likteni un neļautu nevienam no ārienes nosacīt par savu nākamību. Vārdu sakot – Krievijas jautājuma izšķiršanas laikā Ukraina jau būtu spējīga pati noteikt savu virzienu, savu politiku. Igaunija, Latvija un Lietuva pat pa daļai Somija var dzīvot un desmit gadus patstāvīgi un tomēr, ja tās netiks aizsargātas no lielākas valsts, tās nebūs spējīgas nosargāt sava likteņa. Priekš šo valstu nospiešanas nevajadzētu pat militāra spēka – tās ekonomiskā ceļā var nospiest divi lielie kaimiņi – Krievija un Vācija. Tāpēc Antante atrada par iespējamu pabalstīt šīs mazās valstis arī pirms Krievijas jautājuma izšķiršanas. Ja nākamībā, pie Krievijas jautājuma nokārtošanas, šīs mazās valstis izrādītos par nevajadzīgām vai kaitīgām, tad tās viegli var arī nodzēst no Eiropas politikas kartes.

            Tā tad jākonstatē, ka Baltijas valstu nākamība vēl nav izšķirta, tāpēc arī viņas vēl nav atzītas de jure. Baltijas valstu likteni lems Antante tanī brīdī, kad Krievijā nodibināsies pastāvīga valdība, kuru lielvalstis atzīs.

            Pie Baltijas valstu likteņa izšķiršanas galveno lomu spēlēs šo valstu dzīves spējība, kuru vērtēs pēc valstu iekšējās kārtības, likumības, ekonomiskās dzīves spējības un militārā spēka stāvokļa. Zināms, militārais spēks, ņemot katru valsti atsevišķi, nevar būt lielais, bet ja Baltijas valstis turas ciešā savienībā, tad šo valstu spēka nozīmes vislielāko lomu spēlēs Ukraina: ja tā būs atdalīta no Krievijas un vēl pievienosies Baltijas valstu savienībai, tad savienotais spēks būs pietiekošs priekš patstāvīgas aizsargāšanas, šim spēkam nedrīkstēs uzbrukt. Tā tad varam teikt, ka Ukrainas liktenis izšķirs arī Baltijas valstu likteni. Es turu še par vajadzīgu atgādināt, ka Baltijas valstu liktenis vēsturē jau reiz ticis izšķirts Ukrainā: caur 1709.gadā uzvaru pie Poltavas Krievija pievienoja sev Baltijas jūras piekrasti, kura pirms tam piederēja zviedriem. Baltijas liktenis arī tad izšķīrās reizē ar Ukrainas likteni (hetmaņa Mazepas dumpis pret Krieviju tika likvidēts). Par otru svarīgu faktoru pie Baltijas valstu likteņa izšķiršanas būs tās attiecības, kā pret viņām izturēsies viņu lielie kaimiņi – Krievija, Polija un Vācija: ja divi no šiem kaimiņiem pabalstīs Baltijas valstis vai vismaz izturēsies pret tām labvēlīgi, tad trešais nebūs spējīgs kaitēt.

            Tātad jaunajām valstīm, lai nodrošinātu savu patstāvību un neatkarību, ir vajadzīgs radīt dzīves spējību – rādīt valstisku darbību visos arodos un būt militāri stipram. Visām jaunajām valstīm jārada cieša savienība no Ziemeļu okeāna līdz Melnajai jūrai. Nekas vēl nav galīgi nobeigts un nodibināts, vēl ir pāragri atdusēties uz lauriem – ir jāstrādā tikpat centīgi un ar tādu pat patriotismu kā pašā sākumā. Citādi visi iekarojumi un ieguvumi var izslīdēt no rokām.

P.Radziņš

Click to access LatvijasKareivis1920-176.pdf

39 domas par “Dienas grauds

  1. Varētu teikt- kā ūdenī skatījies, un šī P.Radziņa tēze ne tikai nav zaudējusi savu aktualitāti,bet bet šodien ir kļuvusi vēl dramatiski nozīmīgāka ne tikai UA un 3 B pastāvēšanai, bet arī RU eksistencei: neatkarīgi no UA+3B pašu nodrošinātās dzīvot spējas ( pie labākas un stiprākas, protams, valstu pastāvēšanas izredzes ir lielākas), vienota un spēcīga RU būs eksistenciāls drauds UA+RB – VIENMĒR.

    • Ģeopolitikā nekas būtiski nav mainījies pēdējos 100 gados. Radziņš rullē, skolu programmās vaimanoloģisko kaķīša dzirnavu vietā!

      • Kaķīša dzirnavas dēvēt par vaimonoloģiju…Tas jau ir kritiski…Tā ir pilnīga neizpratne par to, kas vispār ir Kaķīša dzirnavas un kāda ir to būtība. Tieši Kaķīša dzirnavas man šķiet iemāca cilvēkiem nebūt par varmākām, barbariem un arī tai skaitā spēt uztvert citus P.Radziņa sacerējumus, kas arī šeit publicēti (par karavīra rakstura īpašībām, apmācību utt.)
        Neviens neliedz būt patriotam (bet ne barbaram un varmākam) un/vai karavīram vai zemessargam vai jebkādas citas profesijas pārstāvi. Zināt un saprast un tieši ir tas ko mēs varam redzēt Ukrainā- kas notiek tad, kad barbariem nav nekāda priekšstata par Kaķīša dzirnavām.
        Tāpēc nevajadzēju RU stilā jaukt mušas ar kotletēm. 🙂
        Propaganda ar mūžīgajiem uzvarētājiem vai nu Holivudas vai RU stilā- jā, tas ir kas pavisam cits, neviens to neliedz skatīties, iedvesmoties. Bet tas nenozīmē ka šīs propagandas ietekmē vajadzēt nezināt un nesaprast Kaķīša dzirnavas un būt mūžīgiem buldozeriem.
        Man prinicipā nepatīk militārisms un faktiski nekad nebūtu lasījis šo blogu, ja ne vien aktuālie notikumi.Un šie aktuālie notikumi arī noteiktā mērā ir uzvarētāju kulta kultivēšanas rezultāts no vienas karojošās puses.
        Par mukšanu uz Spāniju- skatoties uz reālo situāciju, var secināt tikai to, ka 30 gadi lielā mērā ir izniekoti, burti ir , bet- diemžēl reālu aizstāvības spēju nav. Varbūt var paspēt izveidot… varbūt. Bet tam vajag laiku, resursus un mērķtiecīgu darbību. Vai tas viss būs- nu to neviens diemžēl garantēt laikam nevar. Vai šie teksti par iedzīvotāju negatavību aizstāvēt valsti ir adekvāts pārmetums visiem civilistiem, ka tie vēlas dzīvot, nevis paļauties uz tukšiem un bezjēdzīgiem solījumiem? T.i. pārmetums lielā mērā taču ir no to puses kuriem pašiem vajadzēja 30 gadus veidot nopietnu civilās un militārās aizsardzība sistēmu…
        Politiķi vainos militāristus, ka nav argumentējuši , pierādījuši savas vajadzības, militāristi vainos politiķus un visus citus ar “politiku saistītos” lēmējus par to ka nav klausījušies, abas puses kopīgi secinās, ka visam pārāk maz naudas un budžeta bijis… bet -rezultāta nav, ir tikai- nu jā, šo nu gan nebija iespējams paredzēt…

        • To LYNX
          Jūsu komentārs laikam bija domāts maniem izteikumiem. Izskatās neesmu spējis skaidri noformulēt savu domu, tāpēc papildināšu:
          1. Man nav nekādu iebildumu par “Kaķīša dzirnavu” māksliniecisko vērtību. Turklāt cienu Skalbes daiļradi. BET, es uzskatu, ka pārāk depresīvais noskaņojums, kāds valda daudzos autordarbos, kā arī citu Ziemeļvalstu autoru darbos – ir viens no faktoriem, kas stiprina mūsu sabiedrībā nihilistiskas noskaņas, mazina gribu ko darīt, mazina mūsu spēju ne tikai karot, bet iekarot arī panākumus kapitālisma saimniecībā.
          2. Nav tiesa ka vienīgā alternatīva depresīviem autordarbiem ir otrā galējība – absurdie Holivudas / Bolivudas / Mosfiļm gabali. Un politikā – buldozers.
          3. Lai nosargātu valsti ir jābūt katra indivīdai gribai to sargāt un gatavībai piedalīties.
          Tāpēc:
          3.1. es procājos par tām radošām uizpusmēm, kas stiprina mūsu garu:
          3.2.Tieši mums katram domājot ko varam darīt lietas labā. Negūsim panākums tikai meklējot vainīgos citos – politiķos, militārā vadībā utt. UA tautas un armijas griba pretī KF karaspēka vēlmes trūkumumam ir viens no faktoriem kas šodien ļauj UA turēties pret 3 X lielāko KF. Kaut arī UA tauta
          4. Es nevienam nepārmetu viņa izvēli. Bet man nepatīk joks: “pēdējais izslēdz gaismu lidostā “Rīga”.
          Tāds ir mans viedoklis!

          • HUANS PERERAS
            Jā, taisnība- daļēji par Jūsu komentāru un daļēji par IIE komentāru.
            Vispirms- paldies par atbildi! Man ir saprotami un vairākumam domu arī es varu piekrist un saprotu.
            Kas man radīja vēlmi iebilst pret sākotnējiem komentāriem – zināms radikālisms- mācīsim patriotismu, bet nemācīsīm K.Skalbes Kaķīša dzirnaviņu motīvus… (IIE komentārs) vai- visi kas domā kaut kur doties ārpus LV kara gadījumā ,bet būtu spējīgi karot, ir gandrīz vai nodevēji un nepatrioti un – iespējams pie šo pilsoņu attieksmes ir vainojamas Kaķīša dzirnaviņu lasīšana un mācīšana (HP komentārs) … 🙂
            Es mazliet pārspīlēju arī ar šo izpratni, arī varbūt subjektīvi ko ne tā saskatu- bet tas lai mazliet vieglāk varbūt uztvert domu gaitu.
            Kopsavilkumā -tas ko vēlos teikt – Kaķīša dzirnaviņu ētiskais kodols ir svarīgs ikvienam- kurš vēlas saglabāt cilvēcību jebkādos apstākļos- miera laikos, karā un arī jebkurā laikmetā… Un tieši tas ir tas kas šobrīd manuprāt simpatizē Rietumu pasaulei un kāpēc tā ir gatava palīdzēt vienai karojošajai pusei – jo tā neskatoties uz ārkārtīgi nežēlīgo pretinieka attieksmi, cīnās par kādām vērtībām, netveramām, bet visiem saprotamām… Un – šīs vērtības principā nevar nekā citādi saprast un uztvert kā vien mācoties un izprotot Kaķīša dzirnaviņas vai jebkuru citu līdzīgu literāru vai cita mākslas žanra darbu. Ja ir citādi, tad – vieni laupītāji cīnās pret citiem laupītājiem (visi kāro Ukrainas resursus) un nekāda morāla pamatojuma vienas vai otras puses atbalstam nav- tikai Excel tabulas un Ukrainas dabas bagātību nākotnes vērtība…

            • To LYNX
              1. Mēs esam vienā ierakumu pusē;
              2. Kaķīša humānisms un sirsnība ir vērtība par ko mūsu civilizācija iestājas un ko aizstāv! Diemžēl, lai to sargātu esam spiesti kļūt skarbi un kareivīgi, jo uz mūsu ielas dzīvo arī huligāni.

              • Un kurš materiāls nodrošina spēka un agresijas kultu, lai līdzsvarotu humānismu???
                Militārpersonu vidējā muzikālā gaume radikāli atšķiras no “es karāi aiziedams” minora
                Humānistus spilgti pārstāv IeM Golubeva – rezultāts ir acīmredzams.

                • Ar Golubevas “humānismu” ir viss kārtībā. Šīs ziemas “bēgļu stāsts” tam ir labs piemērs…

          • > 3.2.Tieši mums katram domājot ko varam darīt lietas labā. Negūsim panākums tikai meklējot vainīgos citos
            Nu bet šeit esi zināmā mērā pretrunā pats ar sevi – kapēc vainot skolu/izglītību (citus), pie tā norādot uz daiļļiteratūru (kurā nekā depresīva nav, ja vien ar to nedomā, piemēram, Orvelu), kas tapusi pirms pirmās neatkarīgās Latvijas, ir kaut kā ne visai..
            Lietas labad “runājot ar cilvēkiem no dāžādām sfērām”, tad drīzāk produktīvāk būtu saprast un/vai pārliecināt kaut vai savus tuvākos par vajadzību rīkoties tā un tā konkrētā situācijā. Ar to pietiks. Un ja kāds no viņiem iedvesmos kādu citu tālāk no sava loka, vēl jo vairāk.
            > mazina gribu ko darīt, mazina mūsu spēju ne tikai karot..
            Šis gan velk uz absurdu.

            • To RR
              1. Kas tieši ir absurds? Es minēju, ka nihilisms un depresija mazina darba un dzīves sparu. Tas ir absurds?
              2. Par “runāšanu ar citiem cilvēkiem” – par mani nebaidies, es runāju gana atklāti un tieši ar cilvēkiem. Cerams tam būs arī rezultāts. Par to pārliecināšanu – būsim godīgi pieaugošie ir gana kategoriski savos uzskatos.
              3. Par 3.2. es nemeklēju vainīgos daiļliteratūrā! Bet skaidrs ir ka cilvēka personība lielās līnijās ir ģenētiski nodotais ods plus audzināšana un pieredze. Un ja piem. vide ir “depresīva” tad drīzākais tas atstās iespadu arī uz subjekta pasaules redzējumu. Tāpēc nenāk par sliktu arī kāds uzmundrinājums šitai zupai.

        • Nevajag dalīt militāristos un civilajos- ir Latvijas pilsoņi, kuriem jāaizstāv valsts neatkarība. Arī ar ieročiem rokās, ja valstij rodas tāda nepieciešamība.

          • To Pipars
            Saprotams, saprotams, bet nav iespējams katru reizi izskaidrot, kurš kurā gadījumā ir kas utt.- tā ir militārās jomas speciālistiem zināma terminoloģija un izpratne utt. Tas ko vēlējos teikt, ka man nav padziļinātas intereses par militārismu kā tādu- tā tomēr ir specifiska joma, kas prasa zināšanas , praksi un visu pārējo kas ar to saistās.
            Ko varu piebilst – šeit arī jāatceras cits šajās dienās publicēts P.Radziņa raksts, uztverot tieši to kā to piedāvā Pipars- ka visa valsts ir kā kareivji (katrs nu savā vietā, vieni karo ar fiziskiem ieročiem, citi vāra putru un citi ar kaut kādām kiberlietām darbojas vai nu betonē bunkurus ), tad- 1) komandieriem ir jārāda piemērs ne tikai vārdos , bet arī darbos ; 2) komandieriem pret kareivjiem ir jāiztures kā tēvam nevis patēvam.
            Ne vienu , ne otru LV politisko vadītāju ikdienā man tā gluži neizdodas ieraudzīt. Tāpēc kā sacīt jāsaka, vadītāju piemērs ir lipīgs un tāpēc arī ir tāda attieksme- ko nu mēs varēsim izdarīt… nevar izdarīt, ja negatavojas un ir skaidrs, ka 30 gadus neviens reāli nav gatavojies (cik kaut kur pirms laika lasīju, Šveicē faktiski katrs zina ko darīt krīzes gadījumā- ir patvēruma iespējas, jo katram iedzīvotājam ir vieta bunkurā- vai nu būvē pats , vai maksā nodokli un to nodrošina valsts, sistēma vēl no aukstā kara laikiem , bunkuru būvēšanas prasmes apgūtas no ASV speciālistiem), par armijas gatavību vispār nerunājot. Bet taču kaimiņos ir tikai ļoti draudzīgas valstis, nav jau kā Šveicei , kur vieni vienīgi ienaidnieki apkārt…

            • lasīšana/rakstīšana un matemātika arī ir specifiskas jomas, ko bērniem jau no mazotnes pačkā iekšā viņu galvās. domā viņiem ir kkāda padziļināta interese par burtiem un cipariem?!
              ja gribam ilgtermiņā saglabāt savu valsti, tad katram pilsonim ir jāiemācās militārās mācības pamati (nejaukt ar tagadējo VAM, kas ir pielīdzināms skautu pulciņam). protams, normālai apmācībai vajadzētu vismaz 8-12 mēmešus, bet es pat skaļi neprotestētu, ja tie būtu 4 mēneši (pamatapmācības 1.un 2.līmenis + specialitāte).
              komandierim pret kareivjiem jāizturas tā, lai viņš spētu karavīrus vest kaujā zem lodēm. visa pamatā ir komandiera autoritāte.

              • To PIPARS
                Visi jau mācās tās obligātās lietas… bet ne visi ir speciālisti visās jomās un ne visiem par to ir interese, speciāla un īpaša. Vairākums arī matemātikā un gramatikā paliek tik cik pie pamattēmām…un šīs pamatzināšanas nedod tiesības saukties par matemātiķiem vai valodniekiem… 🙂
                Es pavisam noteikti cienu un respektēju militārās jomu pārstāvju spējas, zināšanas un nozīmi.
                Taču tieši personīgi man šī joma nekad tā īsti nav bijusi tuva, lai padziļināti to pētītu un saprastu vai praktizētu.
                Par vispārējo militāro apmācību- piekrītu, zināšanas un noteikts izpratnes līmenis šajā tēmā noteikti būtu noderīgs ikvienam pilsonim. Taču valsts saglabāšanai manuprāt ar to īsti vien nepietiks, tā ir daudz plašāka un sarežģītāka tēma, kā saglabāt savu valsti… Bet -arī ēka sastāv no daudziem “ķieģelīšiem” un tā arī man šeit nav ko iebilst- mācīt mūs pilsoņus vajag… 🙂

  2. Thanks for sharing this! The parallels with today are quite obvious. I do hope that we have learned some lessons from our past and are not doomed to repeat it. Certainly, creating a unified Baltic front for the support of Ukraine (both military and political) will benefit us all. Ukraine can not fail.

  3. Pilnīgi piekrītu IIE, ja izlasa skolas obligāto literatūru ar visām nosalšanām zem eglītes, un citiem līdzīgiem gabaliem dūša jaunajiem censoņiem tiek dzīta papēžos. Labāk Rīgas sargus tik profesionālākā līmenī.

    • VAMu arī tie paši vaimanoloģijas skolotāji pasniegs – nu labi, varbūt fizkultūrietis vai amatu mācības skolotājs. šausmas

      • Sāksim ar to, ka, lai skolotāji būtu citi, viņiem pašiem jājūtas savādāk un sabiedrībai uz viņiem jāskatās savādāk. Un te bez atalgojuma neiztikt. Nedz vecākiem nedz bērniem nav jāskatās uz skolotāju kā dzīves pabērnu, kurš neko labāku nav atradis. Tā skatījās pat uz tiem skolotājiem, kuri ir sava darba fanāti. Skolotājam jābūt labi atalgotam un jābauda vecāku cieņa – “ja jau tika par skolotāju, tad gudrs”. Tad cieņa būs arī bērnos. Tad arī varēs panākt puslīdz 50:50 vīriešu un sieviešu proporciju.
        Nezinu kā šobrīd, bet manā liela daļa skolotāju bija nabadzīgas, uz dzīvi apvainojošās šķirtenes ar bērnu uz kakla ar kuru tās piedevām netiek galā. Daļa ar aizvainojumu uz visiem vīriešiem.

    • > ja izlasa skolas obligāto literatūru
      Nevajag iekrist otrās galējībās, kā valstī kaimiņos, kur bērndārzniekiem dala kalašņikovus..
      p.s. šobrīd nav nekāda obligātā literatūra (jau labu laiku nav), var lasīt ko gribi, kamēr vien tu lasi un no tā veido kaut kādus savus pasaules uzskatus, spēju analizēt un spriest par kaut ko/jeb ko..

      • To RR
        Nav runa par URRĀpatriotismu, bet kopējo noskaņojuma veidošanu. Nedomāju ka šai ziņa viss no Latvijas valsts pastāvēšanas un attīstības viedokļa ir gludi! Runājot ar cilvēkiem no dāžādām sfērām diemžēl saskaros ar to, ka daudzi (pārāk daudzi) pie mazākā saspīlējuma ir gatavi doties uz Spāniju un tad noskatīties, kas te notiks. Un viens no galvenajiem vadmotīviem ir: “ko ta mēs (visa LV sabiedrība), mēs jau neko nevaram grozīt, lielie vīri izlems mūsu vietā”. Un tad sekojošā situācija ir, kad sabiedrotie prasīs, ja jau jūs paši negribat neko te aizsāvēt, kāpēc mums tas jādara?

  4. Jā, mainījies nav nekas, izņemot vienu lietu – Ukraine dēļ Golodomora, sekojošās kolonizācijas un pārkrievošanas nav vairs nacionāli viendabīga. Bet izskatās, ka vairumu pretrunu, ko bija radījusi kolonizācija un pārkrievošana, krievu uzsāktais karš lielā mērā būs atrisinājis.

  5. Tikmēr Kažociņš var atļauties būt optimists, sevišķi ZS spēju vērtējumā. Lielā mērā tie trūkumi, kurus viņš konstatē RUS mil spēju raksturojumā, diemžēl attiecas arī uz mūsu NBS reālajām spējām pret konvenciālu pretinieku RUS līmenī. Bet par mūsu NBS vajadzībām šajā sakarā nevar viņam nepiekrist:
    https://nra.lv/pasaule/380062-eksperts-krievija-ir-tik-novajinata-ka-uzbrukt-baltijas-valstim-tuvakaja-laika-butu-sarezgiti.htm

    • Tajā pilnajā rakstā (IR) Kažociņš nevērtē Zemessardzes spējas (tikai piebilst, ka armijā un ZS ir ļoti labi instruktori, kas var aizstāt virsniekus, ja tie krī)t.
      Tas teksts, ka mēs izskatāmies “tīri labi” tika pateikts kontekstā ar to, ka pie mums ir dāņi un vairāk kanādiešu.
      Vienlaikus viņš atzīst, ka ir vajadzīgi lielāki spēki, Llai neļautu ātri ieņemt valsti, tāpēc jāstājas Zemessardzē.
      Tas arī viss.
      P.S. Vēl tiek pausta skepse par RU mobilizējamo kvalitāti, pretstatot tos ISR rezervistiem, kas esot pavisam cita zorte (nav melots, domājams).

      • Un kāda ir šo instruktoru pieredzi komandējot virsnieku līmeņa vienības? ZS pat virsnieki dažas reizes gadā var būt dabū rotu pakomandēt, kur nu vēl instruktori.

    • Kāda savienība??? est ir mazā fin, ltu ir mazā polija, lva ir mazā krievija. Visur ar atrāvienu pēdējie.

      • Ja gribas – LV ir mazā Vācija.
        Ne līdz galam, bet cenšamies – aizliegt ukrainas karogus, nolaist BW līdz grīdlīstei, both-sideism medijos utt, Ovsjaņņikova Welt ēterā un Novaya Gazeta Rīgā – var saskatīt līdzības.

        Tikai mums bļaģ nav 1000km Polijas bufera, un pat mežģīņu veļa ir lielāka barjera nekā lielākā daļa LV A robežas

        • To BDSM
          1. Kāpēc LV būtu jābūt mazai FI, KF, PL, GER vai vēl kam? Mēs esam mēs paši!
          2. Lūdzu precizēt, kurā vietā LV valdība izliegusi UA karogus?
          3. Vai tas, ka Rīgā atrodas Novaja Gazeta redakcija mums kā īpaši traucē?
          4. Nav mums Polijas teritorijas tāpat kā Poijai nav LV teritorijas. Vai tāpēc mēs esam mazā Vācija vai Krievija?

          • 1. Tāpēc, ka, lai uztaisītu savu laimes stāstu, nepieciešama cita līmeņa kompetence un griba. Gribam uztaisīt kaut ko savu kā Izraēla vai Singapūra, tad jābūt gataviem upuriem. Igaunija gāja vieglāko ceļu un kopēja Somiju, sanāca pietiekami labi.
            2. LV valdība aizliedza saviem pilsoņiem karot par UA. Pēc tam atļāva. Kognitīvo disonanci un savu kļūdu atzīšanu nemanīju. Valsts apmaksātie mediji ilgi un dikti pētīja Azova tetovējumus. Tas, ka tajā laikā krievu okupētajā Doņeckā un Luhanskā notika Buča 10x lielākā mērogā kaut kā nepētīja.
            3. Skatīsimies saturu.

            • To ZEMENU SARGS un BDSM
              1. Kad tu kopē kaut ko, parasti nekad nesanāk tik labi kā orģināls!
              2. Ok par UA karogiem sapratu, tas bija jāskata plašākā mērogā. Labi ka ZEMEŅU SARGS uztvēra BDSM domas vērienu.

              • 1. Nē, TIK labi nesanāk. Bet tomēr krietni labāk nekā tiem, kuriem nav izdomas, gribas un prāta, lai uztaisīt kaut ko savu. Igauņi nosprieda, ka viņiem pietrūkst, līdz ar to labāk kopēt.

                • To ZEMEŅUSARGS
                  Ok. Bet gribētos vairāk ambīciju. Kaut kad, kad studēju plānošanu ieteica veikt m + 1. Tas ir plānot nedaudz vairāk, kā vari. Atbirums jau vienmēr sanāk. Tad rezultāts ir tas kuru gribēji sākumā.

  6. Ovsjaņņikovas un Muratova salīdzināšana gan nav korekta. Muratovs ir demokrāts un PU opozicionārs līdz kaulam. Novaya gazeta ir padsmit gadus bija vienīgais opozicionārais laikraksts Krievijā. PU prezidentūras laikā ir nogalināti 6 Novaya gazeta žurnālisti (Poļitkovsku ieskaitot) Turklāt, tas, ka viņš šeit izdod reāli opozicionāru laikrakstu krievu valodā manuprāt ir LV un EE ieguvums.

Atbildēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s

This site uses Akismet to reduce spam. Learn how your comment data is processed.